Latviešu smirdošajā varas inteliģencē ir sācies jauns
trends - iet sūdzēties pie "nācijas tēva" uz Rīgas pili. Protams, tā
ir laba lieta. Noteikti nomierina latviešu varas inteliģences stulbos prātus un
apslāpē stulbeņu emocijas. Latviešu varas inteliģenti savā aprobežotībā,
protams, nav spējīgi saprast, ka prezidents ir tikai skaists simulakrs un neko
nevar lemt LR fekāliju zaņķī. Turklāt "nācijas tēvs" nav intelektuāli
svaigs un bez atbaidošas smakas. Uz pili faktiski ir jāiet ar gāzmasku. “Nācijas
tēvs” izdala pseidointelektuālu smirdoņu, bet toties labi prot latviešu aprobežotos diplomētos tēviņus
un mātītes iemidzināt ar kādu skaistu bezjēdzīgu saukli. Visi aiziet no Rīgas
pils cerīgi apdulluši un jau pirmajā naktī gaida apsolītos labumus. Interesanti
ir tas, ka “nācijas tēva” smirdīgās dirnēšanas vieta ir pils. Tas asociējas ar
latviešu zemnieku vēsturiski tradicionālo iešanu sūdzēties uz muižu. Protams,
pilī viņus neielaida. Tā tagad ir būtiska atšķirība. Tagad sūdzētājus ielaiž
pilī. Tas ir latviešu evolūcijas milzīgs panākums.
piektdiena, 2019. gada 9. augusts
piektdiena, 2019. gada 2. augusts
Nelietības kulminācija
Nelietības kulminācija, apogejs, augstākais punkts
sasniegts slavenās nelietes Veidemanes intervijā ar Daini Loci. Intervija 2019.gada
1.augustā publicēta “Nra.lv”, un tajā Locis par padomju armijas uzvaru saka: “Diemžēl
daudzi nesaprot, kas tā bija par «uzvaru», kādas nelaimes un zaudējumus tā nesa
latviešiem un Latvijai”. Tātad nacistu uzvara latviešiem atnestu laimi un
nenodarītu nekādus zaudējumus. Apnicis ir atkārtot, ka uzvara
karā izglāba latviešus no "latviešu holokausta" - naciķu lēmumu pēc
kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas
uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu
fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir
atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem.
Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu
plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt
un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu
fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla
situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras
pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas
amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to
latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs
svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet
nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva
valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā
latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam.
Veidemanes provokācijai (varēja nepublicēt idiota “viedokli”) ir drausmīgas starptautiskā
mēroga sekas, graujot latviešu un Latvijas reputāciju.
trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs
Etniskās paškritikas apogejs
Visa vaina ir latviešu
tautas dziļajā neattīstībā, ko mūsdienās graujoši padziļina "baltās"
rases kopējais liktenis - izmiršanas, degradācijas un deģenerācijas konteksts.
Latviešu tauta nav tik attīstīta, lai spētu pretoties rases kopējām nelaimēm.
Principā tas ir iespējams. Latviešu tautas neattīstības galvenais iemesls ir
tautas mentalitātē ģenētiski nostiprinātais patoloģiskais naids pret sava
etnosa gudriem un godīgiem pārstāvjiem, kas neļauj formēties elitei- nacionāli
konstruktīvai inteliģencei. Latviešiem nav īstas inteliģences, nav personību
tautas priekšgalā. Tā ir galvenā nelaime, kas nosaka latviešu populācijas
veģetēšanu zem Saules. Latviešu tautas priekšgalā ir pelēkie zvirbuļi -
cilvēciskās niecības, kuras tauta pati izvirza, atbalsta, ievēl parlamentā, pašvaldībās.
Tauta pati "neatmodīsies". Tas ir skaidrs. Lai "atmostos",
ir vajadzīgs modinātājs. Pašā tautā tas nav sastopams un nevar rasties tik tikko minētās galvenās nelaimes dēļ. Tauta ir pata
stāvoklī.
Latviešu
etniskajā populācijā īpaši no XX gadsimta sākuma, kad latviešiem tika
uzdāvināta iespēja pašiem valstiskā formā kārtot savu dzīvi bez cita etnosa
organizatoriskā diktāta un kontroles, pamatīgi aktivizējās nacionāli specifiska
iezīme, kas faktiski joprojām funkcionē kā bioloģiski nosacīts instinkts. Runa
ir par latviešu instinktīvo tendenci agresīvi un nesaudzīgi vērsties pret savas
populācijas vērtīgāko daļu – gudriem un godīgiem cilvēkiem, kādi ir sastopami
latviešu vidē. Latvieši visvairāk ienīst gudrus un godīgus tautiešus. Latviešu
vidē gudrība un godīgums tiek nesalīdzināmi kategoriskāk nosodīts nekā muļķība
un negodīgums. Šo instinktu var droši uzskatīt par latviešu identitātes galveno
iezīmi – identitātes centrālo nervu, etnosa mentalitātes dominējošo demiurgu.
Pats par sevi ir saprotams, kā tāds instinkts izraisa drausmīgas sekas.
Pirmkārt, neļauj formēt tautas eliti kā sociāli vadošo slāni. Otrkārt, neļauj
tautai dzīvot cilvēciski, jo vadošā loma tautā ir vienīgi pelēkiem indivīdiem
bez intelekta un morālās stabilitātes, nespējot nacionāli konstruktīvi iekārtot
nevienu tautas esamības segmentu un visu pārvēršot bezjēdzībā, haosā un
idiotismā. Šim slavenajam instinktam ir nepieciešams vārds. Tāds vārds varētu
būt “Kronosa instinkts”. Kronoss ir sengrieķu dievs, kas pats apēd savus
bērnus. Latvieši arī apēd tos, bez kuriem tautai nav nekādas nākotnes tāpat kā
nekādas nākotnes nav cilvēkiem bez pēcnācējiem. Latvieši tāpat kā Kronoss
likvidē konkurentus; latvieši likvidē tos, kuri var atņemt varu, jo vara
latviešu populācijā nav gudriem un godīgiem cilvēkiem.
otrdiena, 2019. gada 30. jūlijs
Par mediju sakārtošanu
2019.gada jūlijā sakarā ar skandāliem radio, tiekamies ar
loģiskās izpratnes trūkumu! Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā
iekārtā (ar 30 gados norūdītu noziegumu brīvību, masveida organizēto
noziedzību, fundamentāli nevērtīgu "6.oktobra paaudzi", šarlatānismu
žurnālistikas kadru gatavošanā Lomonosova ielā) nevar būt ne profesionāli
adekvāta žurnālistika, ne valstiski un profesionāli adekvāta organizatoriskā
vadība masu komunikācijā. Var būt tikai pseido žurnālisti un pseido masu
komunikācijas vadītāji. Bezjēdzīgi un smieklīgi ir censties kaut ko sakārtot
vidē, kurā ir iespējams vienīgi haoss, noziedzība, valdošās kliķes laizīšana,
veidemaniska kolosāla nelietība, visu varu laizītāju avotiņu murgojumi, kā arī
drausmīgi visaptveroša sociuma degradācija un deģenerācija. Vispirms ir jāmaina
kriminālā kapitālisma iekārta un tikai pēc tam var domāt par dzīves sakārtošanu
cilvēciski cienīgā līmenī. Iesnieguma rakstītāji Saeimas attiecīgajai
komisijai, noteikti nav psihiski veseli! No kura viņi gaida palīdzību! Vai viņi
nezina, ka "6.oktobra paaudzes" piesmirdinātajā Bruņinieku namā par
masu komunikāciju atbild mīļais daunis no suņu būdas -žurnālistikas atbaidoša
parodija!!! Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs ir
Artuss Kaimiņš, priekšsēdētāja biedrs – Boriss Cilevičs un sekretāre –
DagmāraBeitnere-Le Galla ("Nācijas tēva" izvēmēja). "Īpašu vietu
komisijas darbā ieņem mediju lietas – mediju un vārda brīvības, apraides un
preses izdevumu veicināšanas, kā arī Latvijas mediju telpas atbalstīšanas
politikas jautājumi." Uzrakstīts lieliski! Bet tas arī viss! Masu
komunikācijas haosa un humanitātes noziegumu autori faktiski nemaz nav
ieinteresēti kaut ko sakārtot.
piektdiena, 2019. gada 26. jūlijs
Izglītība un glamūrs (Levita piemērs)
Glamūrīgs pseidointelektuālisms ir dziļi aprobežotu,
neinteliģentu un pusizglītotu indivīdu privileģija. Prof. J.Bojārs par levitžīda
izglītību: “Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas
esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo
viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i.
ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora
viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu.
Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko
zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. – Pol.” – t.i.
diplomu politiskajās zinātnēs.Tā kā es ilgus gadus esmu bijis LU
Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesoru
komisijas loceklis un LU mācībspēks kopš 1981. g. līdz šai dienai, tad zinu, ka
Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par
blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” ā“Par
blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar
būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās.”
Marasmatiskais mazohisms
Laiku pa laikam tiekamies ar kāda bijušā “politiķa”
žēlabainām gaudām par LR nebūšanām un LR aplamo virzību. Bijušais “politiķis”
ir aizmirsis par savu politisko lomu un savu konkrēto ieguldījumu LR
valstiskajā nevērtībā. Viņa žēlabainajās gaudās nav ne kripatiņas paškritikas.
Vainīgi ir visi pārējie “politiķi”. Bijušo “politiķu” tādu izpausmi nākas dēvēt
par marasmatisko mazohismu. Tā ir garīgā anomālija, kur persona gūst morālo apmierinājumu
no politisko procesu kritikas, tajā pašā laikā neizjuzdama nekādu atbildību par
savu konstruktīvo līdzdalību politiskajos procesos. Tiekamies ar bijušā “politiķa”
organisma vispārējo novājējumu un gandrīz pilnīgi zudušām prāta spējām,
nespējot izjust nekādu pazemojumu par savu aktīvo līdzdalību LR valstiskās
nevērtības radīšanā.
trešdiena, 2019. gada 24. jūlijs
Nelietības rezonanse
Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta
izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa
atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr izraisa noteiktu reakciju,
kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī
attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas
nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā
kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību
autoriem. Tas ir loģiski. Katrs nelietis ir zināma sociālā kolektīva pārstāvis.
Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir zināma sociālā augsne, zināms sociālais
atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Veidemanes
nelietīgais raksts par ministri nav izņēmums. Veidemanes nelietība izraisa noteiktu
reakciju. Tiek ņemts vērā, ka Veidemane strādā medijā, kura kolektīvā ir arī
citi nelieši – visu varu laizītāji avotiņi u.c. Tāpat tiek ņemts vērā, ka par
ministri aizvadītajās dienās nelietīgi rakstīja arī citi nelieši, un Veidemane
nav vienīgā ministres nelietīgā nomelnotāja. Bet tas liek ņemt vērā nelietības
izplatību vispār šodienas inteliģencē, mediju darbinieku aprindās, sabiedrībā
kopumā. Nākas acerēties nelietības LU, nelietīgā levitžīda stumšanu uz
prezidenta troni.
Pseidointelektuālais glamūrs
Vārds “glamūrs” kļuva populārs Rietumos XX gs. beigās.
Latvijā tas ieviesās pēcpadomju laikā. Vārds “glamūrs” ir cēlies no angļu “glamour”
– burvīgums, valdzinājums, šarms. Mūsdienās ir izveidojusies glamūra
subkultūra. Glamūrs ir masu kultūras industrijas elements. Tas ir adresēts masu
patērēšanas sabiedrībai. Glamūru var uzskatīt par estētisko fenomenu, kura
pamatā ir hēdonisma mentalitāte. Kā labi zināms, Rietumu civilizācijas mūsdienu
sociumā hēdonisms ieņem ļoti būtisku vietu. Cilvēka (galvenokārt vidusmēra
cilvēka/masu cilvēka/mietpilsoņa) rīcības vienīgais motīvs, augstākais dzīves
mērķis un tikumības kritērijs ir kļuvusi bauda. Latviešu sabiedrības leksikā vārds
“bauda” tagad ir viens no iecienītākajiem vārdiem, raksturojot cilvēku darbības,
uzvedības un komunikācijas mērķi. Visi vēlas gūt baudu, un attiecīgā procesa
izbaudīšana ir pats svarīgākais šodienas cilvēku esamībā. Ja attiecīgais
process nesniedz baudu, tad tam nav nekādas vērtības. Vēsturiski glamūra
subkultūras rašanās ir saistīta ar buržuāzijas māniju atdarināt aristokrātijas
grezno dzīves veidu. Rietumu civilizācijā XX gs. beigās arī radās sava veida
buržuāzijas atzars, kura pareizākais apzīmējums ir “jaunā buržuāzija”. Tās
pamatā ir gados jaunu finansu spekulantu kontingents, kas sāka atdarināt “veco
buržuāziju” un aristokrātiju, priekšplānā izvirzot ārējo spožumu, ārējo
greznību. Tas izpaužas daudzējādi. Glamūra subkultūrā ietilpst gan t.s. glamūra
žurnāli, apģērba standarti, dažādi pasākumi (“tusiņi”), modes industrijas
atsevišķi segmenti, grāmatas, kulta mākslinieki, dzejnieki. Latviešu
mietpilsoņu slānī spilgti glamūra pasākumi notiek Jūrmalā, pulcinot sabiedrības
“krējumu”. Latvijā iznāk glamūra žurnāli, grāmatas, “Delfi” regulāri (katru
dienu) informē par glamūra izdalījumiem pasaulē un, protams, Latvijas “krējuma”
glamūrīgajā pulsēšanā. Glamūrs ir vietējās “jaunās buržuāzijas” būtisks
garīgais elements, uzskatāmi atspoguļojot šaušalīgu vulgaritāti, primitīvismu,
bezgaumīgumu, neinteliģenci, prāta un dvēseles tukšumu. Latvijas “brīvvalstī” “prihvatizācijas”
laupīšanas un masveida organizētās noziedzības rezultātā radās vietējo
parvēniju “miljonāru” slānis. Tā garīgajās interesēs faktiski ir tikai glamūra
izdalījumi – greznības, šarma fabricēti simulakri. Par relatīvi atsevišķu
glamūra segmentu var uzskatīt pseidointelektuālo glamūru, kā gribas apzīmēt
pseidointelektuālisma izpausmes un baudīšanu filistru aprindās. Latvijā visjaunākajā
laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir levitžīds, kura publiskā uzstāšanās
sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem
noteikti patīk levitžīda pseidointelektuālie izdalījumi: “brīvtelpa”, “valstsgriba”,
“labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga
valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”,
“riski”, "moderna Eiropas valsts", "reformas",
"nacionālā identitāte", "tradīcijas", "diasporas
politika", nespējot saprast, ka tieši viņa ielīšana Rīgas pilī tagad
vispār apkauno visus un kauns ir palikt Latvijā. Mietpilsoņiem patīk pseidointelektuālais
glamūrs, un vidusmēra pelēkie zvirbuļi (mietpilsoņi) mums ir visos krēslos,
pašapmierināti baudot dzīves labumus.
ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs
Par mediju likumu
2019.gada 18.VII internetā parādījās informācija par jauna
mediju likuma nepieciešamību. Par to ierunājās dziedonis un reizē jaunais
kultūras ministrs. Viņam operatīvi piebalsoja levitžīds Rīgas pilī, acīmredzot
saskatot iespēju skaisti izrādīt “nācijas tēvam” cienīgu atbalstu svaigajai
idejai. Svaigā ideja, visticamākais, ir radusies sakarā ar regulārajiem
konfliktiem t.s. sabiedriskajos medijos un visjaunāko rīvēšanos Latvijas radio.
Ņemot vērā mediju virzību pēcpadomju laikā, bet galvenais, ņemot vērā latviešu populācijas
morāli tikumisko stāvokli kriminālā kapitālisma apstākļos, jauns likums neko
nepanāks, jo Latvijā pašlaik nav adekvāti apstākļi masu komunikācijas elementāri
profesionālai funkcionēšanai attiecīgajos formātos, kā arī masu komunikācijas elementārai
funkcionēšanai ideoloģiskajā kontekstā, politiskajā ziņā, žurnālistikas
vēsturiski tradicionālās misijas realizācijā. Neadekvātos apstākļus viskonkrētāk
apliecina, pirmkārt, kadru sfēra un, otrkārt, kroplā attieksme pret masu
komunikāciju valdošajā kliķē, varas inteliģencē un sociuma masās. Masu
komunikācijas centrālais subjekts ir mediji, kuros savukārt centrālais subjekts
ir žurnālisti. Žurnālistikā ir nepieciešams īpašs talants. Žurnālista talants
nav tikai prasme sagatavot tekstus un prasme fotogrāfēt, filmēt. Žurnālista
talanta pamatā ir gan noteikta sociālās komunikācijas cilvēciskā prasme, gan
noteikta morāli tikumiskā pārliecība, jo vēsturiski tradicionāli žurnālists
kalpo patiesībai sabiedrības labā. Žurnālists bez patiesības izjūtas un bez taisnīguma
izjūtas nevar būt īsts savas profesijas pārstāvis. Tas pats attiecas uz
žurnālista izjūtu godīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai. Par žurnālistu
nedrīkst ļaut kļūt jebkuram indivīdam. Augstskolās ir jāveic iepriekšējā
pārbaude, noskaidrojot reflektanta atbilstību žurnālista profesijai. Padomju
laikā tāda iepriekšējā pārbaude tika veikta (esmu to “izbaudījis”).
Žurnālistikā talantīgam cilvēkam nav obligāti jābūt attiecīgajai izglītībai.
Diemžēl Latvijas medijus jau 90.gadu sākumā piepludināja acīmredzami
žurnālistikai nepiemēroti jaunieši. Tādi kadri tagad ir sastopami “Delfos”, “Dienā”,
“Nra.lv” un citos medijos, kā arī mediju valsts uzraudzības institūcijās. Par
kroplo attieksmi pret masu komunikāciju, mediju lomu ideoloģijā, žurnālistikas
tradicionālās misijas realizācijas trūkumu nav nepieciešams plaši izteikties. Izšķirošā
nozīme ir drausmīgajam faktam, ka LR ir kriminālā kapitālisma zeme, kurā viss
kalpo organizētajai noziedzībai un sociuma morālo tikumiskumu degradē
noziegumu brīvība. Tādos apstākļos var būt vienīgi kropla un amorāla žurnālistika,
kuru nevar glābt neviens mediju likums.
Leksiskais barbarisms
Latvijā cīņa pret leksisko barbarismu ļoti aktuāla kļuva
pēc PSRS sabrukuma. Padomju laikā publiskajā sfērā bija iespējams lietot tikai
latviešu literāro valodu. Masu komunikācijas līdzekļos (avīzēs, žurnālos,
radio, TV) tika lietota vienīgi latviešu literārā valoda. Radio un TV nevarēja
uzrunāt auditoriju žurnālisti ar nepareizu izrunu – latviešu valodas labskaņai
neatbilstošu dikciju. Netika pieļauti žargonismi, argo. Latviešu literārās
valodas lietošanu medijos, kā arī jebkurā publiskajā pasākumā uzraudzīja
“partija un valdība”. Tā saprata, ka leksiskais barbarisms veicina sociuma
pagrimumu, kad valodas rupjība pārtop domāšanas, uzvedības rupjībā. Padomju
laikā tika stingri sekots, lai latviešu valodu nepiesārņotu ar literārajai
valodai nevēlamiem aizguvumiem (piem., no angļu, krievu val.). Pēc PSRS
sabrukuma un nacionāli reakcionārās un krimināli oligarhiskās LR izveidošanas
Latvijā sākās leksiskā barbarisma invāzija un var pat teikt – diktatūra.
Leksiskais barbarisms kļuva ne tikai modes izpausme, bet valodas norma un
vērtība. Neliterārās valodas lietošanu stulbi atzina par sava veida nosodošu
vēršanos pret padomju “okupācijas” perioda valodas politiku. Tika kultivēts
viedoklis, ka latviešiem ir jāatbrīvojas no padomu laika tradīcijas stingri
reglamentēt un pieprasīt pareizas valodas lietošanu publiskajā telpā. Tādu
viedokli kultivēt nebija grūti, jo pēc PSRS sabrukuma žurnālistikā ienāca pilnīgi
nepiemērotu jauniešu jūra bez inteliģences, bez izglītības, bez profesionālā
talanta un, protams, bez literārās valodas. Radio, TV sākās kroplas dikcijas
ēra sintezē ar aloģismiem, idiotiskiem formulējumiem, glamūrīgu ākstību,
nenormatīvu leksiku. Arī valsts institūtos (Rīgas pilī, Bruņinieku namā, MP/MK
mājā, ministrijās) dominēja “jaunie politiķi” un “jaunie klerki” ar reti kroplu
valodu, kas pirmajos gados sabiedrībā un akadēmiskajās aprindās izraisīja dziļu
nosodījumu. Jau 1990.g. sākās samērā uzstājīga cīņa pret leksisko barbarismu,
kas bija sastopams presē, radio, TV, valsts institūtos un īpaši radio
translētajās Saeimas sēdēs. Šo cīņu vadīja filologi, tiecoties sargāt adekvātu
valodas kultūru. Taču šī cīņa jau 90.gadu sākumā tika zaudēta. Šajā cīņa
valodas kultūras patrioti nevarēja uzvarēt, jo leksiskais barbarisms faktiski
pārklāja visu latviešu tautu, leksisko barbarismu klusu atbalstīja “jaunie
politiķi”, kuri paši nebija spējīgi lietot literāro valodu un uzskatāmi par
leksiskā barbarisma lobistiem. Pašlaik (2019.g.) jau ir izaugusi “6.oktobra
paaudze”, kura nezina, ko nozīmē vārdi “valodas kultūra”, “latviešu literārā
valoda”. Tā ir paaudze, kura ciena aizguvumus no angļu valodas un kurai
leksiskais barbarisms ir ikdienas bauda. Neliels ieskats šodienas leksiskajā
repertuārā, izmantojot latviešu žurnālistikas kloākas “Delfi” valodu:
“cepiens”, “sieviešu stand-up”, “cepiena žanrs”, “pigorīgs”, “roast formāts”,
“Evija Papule pēc cepiena ir spējusi savākties”, “personīgiem uzbraucieniem”,
“politiķu cepiens”, “guglēju”, “nejūtos forši”. Minēto un citu valodisko
kroplību lingvistiski profesionāla kritika Latvijā vairs nav sastopama masu
medijos, kā tas bija padomju laikā un dažus gadus “otrajā” LR. Jau labu laiku
latviešu sabiedrību klāj leksiskā migla, leksiskais tvans. Aizmirstas ir senas
atziņas: neprecīza valoda liecina par neprecīzu domāšanu; cilvēka lietotā
valoda liecina par viņa attieksmi pret sabiedrību un sevi; ja žurnālists lieto
kroplu valodu, tad viņš necienīgi izturas pret auditoriju; pastāv smadzeņu
degradācijas un leksiskās degradācijas vienotība; valoda ir cilvēka iekšējās
pasaules spogulis.
otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs
Nevērtības modernizācija
Tiekamies ar etniskās populācijas negatīvo pazīmju
papildināšanos; respektīvi, nevērtības modernizāciju. Aizvadītajās nedēļās tas
vispamatīgāk izpaužas sakarā ar levitžīda bīdīšanu un LU rektora nelietībām.
Abos melnajos notikumos priekšplānā izvirzās tāda etniskās nevērtības pazīme,
kura agrāk bija konstatējama, taču nekādā gadījumā nevarēja pretendēt iekļūšanai
pazīmju pamatkomplektā. Runa ir par nelietību. Nelietību agrāk nevarēja
izvirzīt kā dominējošu etnisko pazīmi. Nelietība var zelt tikai tad, ja tiek
pieņemti dažāda veida lēmumi. Latviešu dzimtcilvēki lēmumus nepieņēma gadsimtiem
ilgi. Tā, piemēram, nav ticams, ka Alfrēda Rozenberga saskatītajā latviešu
tautas pazīmju komplektā ietilpa nelietība. Visticamākais, priekšplānā bija
citas pazīmes. Iespējams, nepateicība, neuzticamība, alkoholisms, slinkums,
aprobežotība. Katrā ziņā ļoti daudz izšķīra latviešu parlamenta agrārā
politika, kuras rezultātā vāciešiem atņēma zemi un pilis. Igauņu agrārā
politika bija maigāka. Arī tagad tāpat kā toreiz XX gs. vidū tautas portretu
glezno inteliģence. Tautu vienmēr vērtē pēc tās inteliģences rīcības, morāles,
mentalitātes. Tautas vērtējumā tiek ņemts vērā t.s. vienkāršo cilvēku
(zemniecības, strādniecības) līmenis. Taču katrs saprot, ka šis līmenis pamatā
ir atkarīgs no inteliģences ieguldījuma vienkāršo cilvēku audzināšanā un
izglītošanā. Inteliģence ir tautas kultūras vērtību un normu iedzimtības bāze. Ja
inteliģences tautas audzināšanas un izglītošanas kompetence un potenciāls ir
bezvērtīgs, tad arī tautas vienkāršo cilvēku vērtības līmenis nevar būt augsts.
Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kura par valsts
prezidentu tautai uzspieda ebreju nelietīgu simulakru? Kādu gan labu
ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kuras nelietība plaukst un zied mācību
iestādē? LU rektora vēlēšanās negaidīti uzplauka nelietība. Rektora vēlēšanās
neviens kandidāts netika atbalstīts. Katrs no viņiem saņēma “pret” vairāk nekā
“par”. Taču tas netiek ņemts vērā, un sākās nelietību plūdi, modernizējot
latviešu tautas pazīmju komplektu. LU nav “Trulība”. LU ir tautas izglītības un
zinātnes simbols. Ja tautas fundamentāls simbols iegūst nelietības godu, tad tas
nevar neatsaukties uz visas tautas vērtējumu. Kāds nelietis izrādījās Muižnieks!
Nelietis ne tikai rektora vēlēšanu sakarā, bet arī citos jautājumos. 2019.g.
18.VII viņš internetā lielās par LU celtniecības iepirkumu “kristālskaidrību”. Un
tas notiek dienās, kad ir viņa vietnieces Brokas krimināllieta! Fantastiski! Uz
ko viņš cer ar savu muldēšanu? Vai atkal patoloģiskā kretīne Druviete sāks
blādīties, lai attaisnotu Muižnieka nelietības? Kāda gan mēslu bedre ir LU? Un
vispār līdz kādam šausmīgam stāvoklim ir nonākusi latviešu inteliģence! Rektors
ir nelietis, viņa LU notiek zādzības, korupcijā notverta rektora vietniece, valsts
iestāde ierosina krimināllietu, bet vienalga rektors turpina melot, faktiski
apvainojot "knābu" un valsti. Tomēr valdība nenosoda rektoru, jo
normāli būtu LU nelieti momentā padzīt un tiesāt par valsts iestādes nomelnošanu.
Tā tas viss ir iespējams tāpēc, ka visur ir tādi paši nelieši kā šis
akadēmiskais nelietis un viņa nelietību stutētāji! Nelieši regulāri pastrādā
nelietības un melo acīs skatīdamies, jo zina par sabiedrības vienaldzīgo
attieksmi, – sabiedrība neiebilst pret tautas nevērtības modernizāciju.
sestdiena, 2019. gada 13. jūlijs
Sociālās revolūcijas sekas
Runa nav par sociālistisko, bet sociālo revolūciju. Runa
ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas
sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams,
sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c.
XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks
mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un
filosofisko koncepciju. Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas
vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret
sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva
transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma
kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija,
un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi
zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūru morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs
sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami
atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko
instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušanas sociālās
revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad
ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās.
Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār
politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai
kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski
radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence
pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai,
latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli
veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes
formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība,
politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā.
Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais
resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt
racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS
sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās
daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās
demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri
prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).
otrdiena, 2019. gada 9. jūlijs
TOTĀLĀ NOZIEDZĪBA UN TĀS IDEOLOĢISKĀS SEKAS
Tekstā par “Skonto” blēža aizturēšanu 2019.gada 9.VII jocīgi
skan: "netiekot pieķērtam". Kas tad viņu var pieķērt? Kura
institūcija gribēs viņu pieķērt? Tas taču nav iespējams organizētās noziedzības
oāzē Latvijā ne teorētiski, ne praktiski. Tā taču ir noziedzība, kurā galvenais
noziedzīgais spēks ir valsts institūcijas, bet nevis, teiksim,
"bizness". Ja tagad kungs-lielzaglis ir patraucēts, tad acīmredzot
kādam kādā organizētās noziedzības pamatelementā kaut kas nav paticis - nav
vīrelis pareizi, godīgi padalījies u.tml. Latviešu "brīvvalsts" taču
ir cilvēcisko padibeņu mēslu bedre ar noziegumu brīvību. Latviešu neattīstītā
tauta savu statusu pilnā mērā attaisnoja pēcpadomju gados, par savas dzīves
galveno misiju un vērtību uzskatot zagšanu. Lai vairāk būtu ko zagt,
neattīstītā tauta pat ar entuziasmu atsacījās no suverenitātes, lai piekļūtu
"Eiropas naudai". Zagšanas mānijas labā noteikti tagad izvēlējās
levitžīdu Rīgas pils piesmirdināšanai. Šis mērglis noteikti aktīvi iejauksies
organizētās noziedzības operatīvajos procesos, ko citi prezidenti maz darīja.
Ebrejs mierīgi nedirnēs bezdarbībā. Ebrejs ir enerģisks cilvēks, ja ir
iespējams "uzturēt ģimeni". Bet galvenais - jaunā latviešu izdzimteņu
"6.oktobra paaudze" pašlaik cenšas pārņemt visu organizēto
noziedzību, tāpēc katru dienu kaut kur kādu moca "Knābs". Pat
nekaunējās LU pazemot, ko gudras tautas valstī neviens tik krasi nedarītu, jo
tas taču atsaucas uz visas tautas reputāciju. Te nevienu neviens nevēlas
"pieķērt". Te ir cilvēces atkritumu citadele - noziedzības paradīze,
kura patīk latviešu "miljonam". Noziedzība reliģiskajās
organizācijās, noziedzība mācību iestādēs, noziedzība valsts pārvaldes
iestādēs, noziedzība garīgās kultūras iestādēs, noziedzība masu komunikācijas
līdzekļos, noziedzība medicīnas iestādēs, noziedzība kapu saimniecībās...Nākas
šaubīties par latviešu tautas spēju aptvert tādas noziedzības sekas; proti,
nepieciešamību pret latviešu tautu izturēties kā pret noziedznieku tautu, ja
pat baznīcās, skolās un augstskolās ir noziedzība. Tāda noziedzības izplatība,
aptverot visas dzīves sfēras, liecina par tautas noziedzīgo būtību. Cits
secinājums būtu meli vai pielīšana tiem, kuri nevēlas dzirdēt patiesību.
Visjaunākie kriminālie notikumi baznīcās, LU latviešu noziedzības mērogu padara
maksimālu - "tālāk vairs nav kur iet". Un vēl kas. Publikācijas par
noziedzību pavada tik debili komentāri, visu novirzot groteskā atmosfērā; tā
vien liekas, ka Latvijā ir ne tikai zagļu jūra, bet arī idiotu jūra. Par to
liecina ne tikai "Pietiek" sastopamais, kur komentārus sasmērē viens
psihiski nevesels puisis "Žulis". Citos portālos ir vēl debilāki
komentāri nopietniem rakstiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)