Atkratīšanās

Mūsu varas inteliģences ierēdnieciskais un akadēmiskais slānis faktiski ir ar attiecīgām regālijām izpušķoti plebeji bez patiesas inteliģences un patiesi inteliģentiem cilvēkiem raksturīgās attieksmes pret dažādām dzīves norisēm. Piemēram, pret skolotāju profesiju un skolotāju sagatavošanu. Pēc „brīvības” iegūšanas padomju laikā izveidotās pedagoģiskās mācību iestādes par katru cenu tiecās atkratīties no pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas, it kā tas būtu kaut kas nepilnvērtīgs, necienīgs, neakadēmisks. Atkratīšanās sākās jau ar mācību iestādes nosaukuma maiņu, izsvītrojot vārdu „pedagoģiskā” un par katru cenu uzkurbulējot „universitāti”. Tipisks piemērs ir bijušais Daugavpils Pedagoģiskais institūts, kas padomju laikā bija cienījama mācību iestāde skolotāju sagatavošanā. DPI 1993.g. sevi sāka dēvēt par Daugavpils Pedagoģisko universitāti, bet 2001.g. – par Daugavpils universitāti. No pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas ir atkratījies arī Liepājas Valsts Pedagoģiskais institūts. Tā nosaukumu vēsture ir šāda: 1990.-1993.g. Liepājas Pedagoģiskais institūts, 1993.-1998.g. Liepājas Pedagoģiskā augstskola, 1998.-2008.g. Liepājas Pedagoģiskā akadēmija, no 2008.g. Liepājas universitāte. Pēc Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas skandalozās likvidēšanas Latvijā paliek tikai viena valsts augstākās izglītības mācību iestāde, kurai nosaukumā ir vārds „pedagoģijas”. Tā ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Diplomu privātās tirgotavas, saprotams, savā biznesā vēl trakāk baidās no „pedagoģijas”.

MULTIKULTURĀLISMA BŪTĪBA

Informācija saprātīgajiem

…Liekas, ir pienācis laiks sniegt zināmu paskaidrojumu. 2010.-2011.g., kad īpaši dedzīgi tika vajāts multikulturālisms, konstruktīvi paskaidrojumi varēja izskatīties kā aizstāvēšanās un taisnošanās, kas vienmēr ir infantīlisma izpausme. Multikulturālismam ar infantīlismu nevar būt nekā kopēja.

Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids – atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra.

Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai.

Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad – lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas.

Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.

Rietumu civilizācijā īpaši kopš Reformācijas laikmeta reliģiskajā ideoloģijā sāka apzināti un speciāli „strādāt” ar indivīdu. Reformācijas laikmetā sākās baznīcas pedagoģiskā kampaņa, kas nevarēja neietekmēt morāli tikumisko līmeni cilvēku komunikācijā. Reformācijas laikmetā radušās un nostiprinātās baznīcas humanitāri antropoloģiskās ambīcijas saglabājās arī mūsdienās.

Multikulturālisms ir transdisciplināra koncepcija, kas kļuva iespējama tikai noteiktā sociālajā un antropoloģiskajā kontekstā, kad zinātnē ir jau radīts samērā plašs starpdisciplinārais konceptuālais arsenāls, par kuru ir diezgan labi informēta sabiedrības izglītotākā daļa.

Multikulturālisms vispirms un galvenokārt ir jauns domāšanas veids, sociālā un kulturoloģiskā konteksta jauna izpratne. Multikulturālisms ir jaunās realitātes izpratne, kad kultūras videi ir trīs plūsmas: 1) etnopartikulārā, 2) nacionālā un 3) globālā.

Multikulturālismā atspoguļojās sabiedrības/cilvēces pašsaglabāšanās instinkts, respektīvi, vēlēšanās izdzīvot izteikti polietniskos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt savu identitāti un tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritātes principa realizāciju etniski iekšējās un starpetniskajās attiecībās. Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret ļaunajiem un sliktajiem. Agrāk iznīcināja sliktos. Varēja izpildīt nāves sodu zagļa sievai un bērniem. Skitiem bija tradīcija nogalināt slikta cilvēka vīrieša dzimuma visus bērnus.

Multikulturālisms ir transetniska identitāte un arī transetniskās identitātes ideoloģija. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības izpratnei. Tas ir intelektuāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentāls rezultāts.

Savā laikā multikulturālisms ieguva jaunu spēku pēc tam, kad elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā”. Pēc tam Rietumos elite saprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne minētajām parādībām, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība.

XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā izgāzās nevis multikulturālisma koncepcija, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas postmodernistiskā elite nemīl stingras etniskās un reliģiskās identitātes saglabāšanos savas valsts iedzīvotāju slānī, kas tiek saukts lakoniski – migranti. Rietumeiropas postmodernistiskās elites smadzenes ir aptumšojušas politkorekti lietotās Apgaismības un postmodernisma abstrakcijas – demokrātija, cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija. Izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi, un viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.I. Ļeņina aforismu: jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē.

Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauna stadija, kas izpaužās visās sabiedriskās apziņas formās: filosofijā, zinātnē, morālē, reliģijā, mākslā, tiesiskajā apziņā, politiskajā apziņā. Multikulturālisms kā sabiedriskās apziņas jauna stadija organiski sasaucas ar sava laikmeta citām jaunām izpausmēm. Piemēram, globalizāciju kā sabiedriskās apziņas jaunu stadiju.

Sabiedriskās apziņas stadija vienmēr ir vienota ar vēsturisko procesu – sabiedrības esamības realitāti. Tas attiecas arī uz tādām agrākajām sabiedriskās apziņas stadijām kā internacionālisms un sociālistiskais internacionālisms. Internacionālisms ir starptautiska strādnieku šķiras solidaritāte, atzīstot katra līdztiesību un patstāvību. Internacionālisms izpaužās politikā, ideoloģijā, psiholoģijā. Sociālistiskais internacionālisms ir jauna tipa draudzības, līdztiesības, sadarbības apliecinājums starp tautām un nācijām. Sociālistiskais internacionālisms balstās uz patriotismu un ir naidīgs pret nacionālismu un kosmopolītismu. Sociālistiskajā internacionālismā liela loma ir audzināšanas darbam.

Noteikti ir jāņem vērā, ka sabiedriskā apziņa ir vēsturiskā procesa garīgā sfēra sociumā. Sabiedriskajai apziņai ir tiko minētās formas, kā arī funkcionēšanas/realizācijas līmeņi: teorētiskais, psiholoģiskais, ideoloģiskais, ikdienišķi praktiskais.

Multikulturālisma objektīva izpratne ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad tiek ņemtas vērā cilvēciskās esamības visas sfēras – viss konteksts. Tāpat ir nepieciešams zināt, kādā ceļā sabiedriskajā apziņā ir radusies jaunā stadija. Savukārt jaunās stadijas izpratne, novērtējums un praktiskais pielietojums nav iespējams bez zināmas sagatavotības un kompetences. Nepieciešams ir tas, ko saucu par „Jaunas kompetences ABC”. Tātad – jaunas kompetences ābeci. Multikulturālisma pamatā ir kultūras jēdziens un attieksme pret kultūru, tāpēc jaunās kompetences ABC centrā ir kultūra.

Atliek piebilst, ka multikulturālismu nevar imitēt. Ar multikulturalismu nevar koķetēt un manipulēt. Multikulturālisms ir īsta un patiesa tendence, ar kuru nevar mānīties un liekuļot tāpat kā nevar mānīties un liekoļot ar jebkuru īstu un patiesu fenomenu.

Tie, kuri neizprot multikulturālisma būtību un vēsturisko ģenēzi cilvēces morāli intelektuālajā attīstībā, priecājās par tā norietu visā pasaulē. 2010.-2011.gada notikumi Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā patiešām var liecināt par radikālām izmaiņām attiecībā pret tā tipa multikulturālisma politiku, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto, kas nevarēja neizraisīt to cilvēku neuzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Tomēr viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Tika melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam.

Šodien ir arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai stingra ideoloģiskā diktāta apstākļos, kas bija raksturīgs totalitārismam PSRS. Daži atcerās O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Tāpat tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” nav spējīgi piedāvāt dzīvotspējīgus sociālos ideālus un viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir tas pats mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju. Globalizācijas totālais karnevāls un tā efektīvās iluminācijas piesaista cilvēku uzmanību. Šajā „tenderā” uzvarēs (proti, izdzīvos kā kultūra/civilizācija) tikai tie, kuriem vēl ir spēcīgs tradicionālisms un kuri bez kompromisa savu tradicionālismu spēs aizstāvēt. Šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses.

2012.gada 23.augustā

Stulbuma publiskošana

No vienas puses nekas traks nav noticis. Noticis ir tas, kam bija jānotiek. Stulbums vienmēr kaut kādā veidā izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar neizpausties. Salnāja stulbais paziņojums, ka „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns”, no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; proti, stulbuma elementāra izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Taču no otras puses tiekamies ar kaut ko oriģinālu; proti, tiekamies ar stulbuma publiskošanu. Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā oriģinālais ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi publiskot. Tātad prezentēt sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties ar savām stulbībām zināmā auditorijā. Agrāk pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Galvenais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek otrādi: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve zem šīs Saules. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuri nepubliskotu stulbumu. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga visaptveroša parādība. Turklāt regresīvi progresējoša parādība, kurai nav redzams gals.

Jaunā ideoloģija

Globālo sociālo problēmu analītikā tiek pasvītrota jaunas ideoloģijas nepieciešamība. Runa nav par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu, bet gan par jaunas ideoloģijas akūtu nepieciešamību. Par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu izsakās tikai tie, kuri apzinās savas ideoloģijas bezspēcību, novecošanu, pagrimumu, traucēšanu u.tml. Jaunas ideoloģijas nepieciešamība ir elementāri loģiska: Jauno laiku visas trīs dominējošās ideoloģijas ir zaudējušas aktualitāti un neatbilst mūsdienu dzīves īstenības vajadzībām, nespējot idejiski mobilizēt cilvēkus saskarsmē ar esamības realitātēm. Jauno laiku trīs dominējās ideoloģijas ir 1) sociālisms, 2) nacionālisms (fašisms) un 3) liberālisms. Sociālisma ideoloģijas likteni nosaka saimnieciskās darbības zinātniski tehnoloģiski determinētā strādnieku šķiras izzušana un šķiru cīņas atmiršana sociāli politisko problēmu risināšanā. Nacionālisma ideoloģijas likteni nosaka transnacionālās saimnieciskās darbības determinētība, masveidīgi degradējot nacionāli suverēno valstiskumu un pilsoniskās nācijas valstiski politiskās iespējas. Liberālisma ideoloģijas likteni nosaka šīs ideoloģijas sasniegtais, bet galvenais – šīs ideoloģijas pārcenšanās, galu galā deformējot ideoloģijas konstruktīvo jēgu vispār. Liberālisms jau ir visu paveicis sava centrālā objekta – indivīda – aprūpēšanā: atbrīvojis indivīdu no Dieva, atbrīvojis indivīdu no nacionāli suverēnas valsts, šķiriskās piederības, dzimtas („gendera”), ģimenes, racionālisma, savienojis indivīdu ar iracionālismu, postcilvēku, virtuālo realitāti, idejisko un vērtību plurālismu, kosmopolītismu, postmodernismu garīgajā kultūrā. Liberālisma pārcenšanās ir galvenais iemesls liberālisma turpmākajai nevajadzībai, objektīvi pamatotai atmiršanai, kaitīgumam. Nepieciešama jauna ideoloģija. Tās mērķis – cilvēka saglabāšana, pie reizes atbrīvojot cilvēku no liberālisma pārcentīgās ietekmes. Jaunajai ideoloģijai ir jāpanāk, ka cilvēks paliek cilvēks, bet nevis transformējas postcilvēkā. Jaunajai ideoloģijai cilvēkā ir jāsaglabā cilvēka cilvēciskuma parametri: valoda, garīgā kultūra, identitāte, garīgums, pašcieņa, tikumiskums, humānisms, brīvības prioritāte, nacionālā pašapziņa. Bet tagad par galveno - ideoloģiju demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad "baltā" rase noveco un izmirst, zaudējusi dzīves interesi, savas rases atražošanas interesi, masveidā pievēršas triviālām baudām un primitīvai izklaidei; respektīvi, dzīvo saskaņā ar principu "dzīres mēra laikā". Kādai šādos apstākļos ir jābūt ideoloģijai?  Saprotams, visu sarežgī "balto" cilvēku imunitātes zudums pret degradāciju un deģenerāciju. Kādai ir jābūt ideoloģijai, lai "baltai" rasei saglabātu cilvēcisku seju? Atbildē uz šo jautājumu obligāti jāņem vērā mūsu nekompetence; mēs nezinām, kādi spēki organizē un pārvalda demogrāfisko pāreju. Vienīgi nojaušam, ka tas ir kosmiskās enerģijas spēks un šis spēks nav meklējams uz Zemes. Vēl nojaušam šī spēka fatālo raksturu, pret kura gribu cilvēki ir bezspēcīgi. Proti, ja ir nolemta "baltās" rases panīkšana, tad tā arī notiks un neviena ideoloģija to nespēs novērst. 

Tumsonības vērtējums

Nesen sastaptie debilie vārdi „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” vedina uzdot vienu jautājumu: „Kas ir pretīgāk – vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība jeb mentāli nosacīta tumsonība”? Tik tikko sastaptie debilie vārdi noteikti ir mentāli nosacīta tumsonība. Vispirms par to, ko nozīmē vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība un mentāli nosacīta tumsonība. Vēsturiski nosacīta tumsonība ir tad, kad nav skolu, nav iespējams mācīties, saprotams – nav mācību grāmatu un nav zinātnisko grāmatu, tautā valda masveida analfabētisms, kas tiek pakāpeniski pārvarēts: latviešu zemnieki iemācās lasīt latviešu valodā sagatavotās vācbaltu grāmatas, latviešu zemnieku zināšanas paplašinās, tumsonība sāk izplēnēt. Piemēram, latvieši vēsturiski objektīvas tumsonības apstākļos dzīvoja Vecā Stendera laikā. Vecā Stendera slavenā grāmata faktiski ir domāta vēsturiski objektīvi nosacītas tumsonības pārvarēšanai. Tomēr situācija ir dīvaina. Viņa grāmatas saturs ir piebāzts ar muļķībām. Nav saprotams iemesls. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu iespējām lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Tolaik vienīgi svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja uzzināt patiesību pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Visticamākais, Vecais Stenders rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu spējai pagaidām kompetenti izprast pasaules īstenības parādības. Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja primitīvi, intelektuāli atviegloti. Viņš faktiski saglabāja latviešos zināmu tumsonību. Tā bija vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība. Tā tika pārvarēta pēc tam, kad latvieši sāka lasīt citu tautu autoru darbus un vēlāk arī citu vācbaltu darbus, kuros jau vairs nebija muļķības un latviešus iepazīstināja ar pasaules reālo saturu un reālajām formām. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu autoru literatūras. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā un viņiem ir pieejama informācija no visas pasaules, bet viņi to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām Vecā Stendera garā. Mentāli nosacītas tumsonības pamatā ir kaut kāds provinciāli pašapmierināts, mietpilsoniski pašpārliecināts, pseidointelektuālisma apmāts komplekss. Tagad katrs latvietis var uzzināt, kas ir kultūra. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav atzīta vajadzība mācīties no citām tautām, citu valstu zinātniekiem. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu pasaulē, bet ne tikai pašmāju „ģēniju” izgarojumos, kuriem ir diemžēl iespējams uzturēt tumsonību, šarlatānismu LR mācību iestādēs, medijos, jebkurā publiskajā darbībā. Atbildot uz sākumā formulēto jautājumu, mentāli nosacītā tumsonība ir ievērojami pretīgāka nekā vēsturiski objektīvi nosacītā tumsonība. Vēl nākas piebilst par vienu drūmu šodienas likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu jaunatnes liela daļa kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā dzīvojošā jaunatne nebija tumsoniska. Tolaik neviens neteiktu/nerakstītu tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

Materiālu pietiekamība

Ādama nolādēšanas kontekstā simboliskās realitātes monitoringam materiālu nekad nav trūcis un netrūkst arī tagad. Monitoringam rodas pamatīgs darbs, ja simbolisko realitāti sasaista ar vēsturi un vēsturi uzlūko kā ideoloģisko vēsturi, kura atspoguļo likumsakarības abstrakti simbolisko ideju ģenēzē, transformācijā, tendenciozitātē, dzīves praktikumā. Ideoloģiskā vēsture atspoguļo idejisko paradigmu maiņu; šodienas terminoloģijā – Tradicionālisma, Modernisma un Postmodernisma maiņu, ietverot konservatīvisma, liberālisma, sociālisma, fašisma idejiskos kompleksus, kuri nav iespējami bez simboliskā noformējuma un nav iespējami arī bez realitātes maskēšanas un realitātes skaidrošanas ireālā valodā. Citiem vārdiem sakot, bez meliem, kad melošana kļūst Ādama nolādēšanas sekas. Acīmredzot, meli kā Rietumu ideoloģijas saturs nesākās tikai 1919.gadā Versaļā, kā uzskata Alfrēds Bojmlers (Alfred Baeumler). Melīga demagoģija par taisnīgumu, tiesiskumu, demokrātiskumu, cilvēciskumu bija sastopama agrāk. Franču revolūcija visplatāk atvēra vārtus ideoloģiskajai demagoģijai, un tā turpinājās XIX-XX gs., totāli devalvējot minētos cēlos jēdzienus, kuriem neviens vairs netic. Kā zināms, demagoģija kļūst demagoģija, pateicoties vārdu un darbu nesaderībai. Tāda nesaderība Jaunajos laikos kļuva politikas un politiskās varas norma. Ādama nolādēšanas sekas ir sentences „vara pati par sevi ir ļaunums” izmantošana reāli nodarītā ļaunuma maskēšanā. Meli kļūst ideoloģiskais pamats neleģitīmai varai un kroplam valstiskumam. Piemēram, krimināli oligarhiskajam valstiskumam – visjaunākajam valstiskuma ūnikumam uz planētas.

Regresīvā pēctecība

   Nepieciešama elementāri apkopojoša saruna par garīgajos procesos sastopamā leksiskā ietērpa pēctecību Latvijā no 90.gadu sākuma līdz šodienai (2017.g. dec.). Interesanti izsekot, kā gadu gaitā brīvajā Latvijā ir mainījušies sociumā dominējošie jēdzieni.

   Katrā laikmetā ir sava valoda, un tā mainās reizē ar izmaiņām cilvēkos un viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Valodu nosaka attiecīgajā laikmetā cilvēku iniciētās populārākās tendences un parādības.

   Nav jāatgādina par pēcpadomju Latvijas garīgo procesu milzīgo politizētību. Tas atsaucas uz leksisko ietērpu. Visbiežāk konkrēti atsaucas uz procesu vērtējumā lietotajiem vārdiem. Parasti vārdus nosaka attiecīgo procesu kvalitāte; respektīvi, politisko procesu autoru cilvēciskā un profesionālā kvalitāte.

   Pēcpadomju Latvijā šajā ziņā ir konstatējama regresīva pēctecība – parādās arvien sliktāki vārdi. Visus 27 gadus nācās runāt par politiskās varas neleģitimitāti un nekompetenci. Bet tā ir tipiska politiskā tematika, kura drūmi pārklāj sabiedrību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka bez politizētības aizvadītajos 27 gados nefunkcionēja neviens garīgais process nevienā dzīves segmentā. Gan baznīcu norisēs, gan mākslā un literatūrā, gan ekonomikā, zinātnē, izglītībā valdīja visdažādāko jautājumu, aspektu, problēmu, konceptu, projektu politizācija; proti, politizēšanās, politiskā rakstura piešķiršana, cieša saistīšana ar politiku.

   Tam ir iespējams ne tikai hipotētisks, bet arī objektīvs izskaidrojums. Vispirms tas liecina par valstiskuma neadekvātumu. LPSR tika pārkrāsota par kriminālu LR. Tas bija politisks process, kas aizsāka visu citu dzīves procesu politizāciju. LR kriminālais raksturs visu laiku ir veicinājis sociuma politisku reakciju. Tā ir izpaudusies divējādi: 1) kriminālās iekārtas politiskā atbalstīšanā un 2) kriminālās iekārtas politiskā nosodīšanā.

   Aizvadītajos gadus semitos jebkurš diskurss par jebkuru dzīves procesu izvērtās politiskajā diskursā, bet nevis, teiksim, profesionāli specifiskā, profesionāli teorētiskā un metodoloģiskā diskursā. Turklāt politiski nācās vērtēt latviešu tautu. LR kriminālā valstiskuma masveidīgā atbalstīšana liecina par latviešu politiskās apziņas zemo līmeni un nespēju atteikties no vēsturiski tradicionālās normas būt vergiem – saglabāt vergu sociāli politisko statusu un mentalitāti. Tagad latviešu vairākums ar prieku vergo oligarhiem, Lielajai Bandai, eirobirokrātijai, transnacionālajiem monopolistiem. Pēcpadomju laikā latviešu sociumā nedarbojas frīzu zemnieku senā paruna „Labāk miris nekā vergs” (Lieber todt als Sklave).

   Konkrēti runājot, pēcpadomju Latvijas garīgajos procesos ir saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps. Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Tie bija kadri, kuru domas un rīcību nosacīja racionāls saprāts. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem bija zināšanas (partijas skolu absolventiem) un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika visu procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”.

   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma, kad legāli formālā politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Visu procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija nekādas teorētiskās izpratnes par valsts pārvadīšanu un arī nebija nekādas pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis fundamentāli nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem, kuru galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus”.

   „Vienotības” valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) publiskajā telpā „Vienotības” darbības apzīmējumos sāka lietot arī vārdus „idioti”, „idiotija”.

   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) veidošanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”, „noziedznieki”.

   Ļoti iespējams, šie vārdi būs LR visu procesu galvenie raksturotāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Nav ticams, ka latviešu elektorāts valsti neuzticēs garīgi anormālām būtnēm – regresīvās pēctecības visspilgtākajiem uzskates līdzekļiem.

Pareizais viedoklis

Melnais Kangeris deklarē „čekas maisu” publicēšanas nepieciešamību bez komisijas pētnieciskās izziņas: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Viņa viedokļa nelietīgums pazemot cilvēkus spilgti izceļas un kontrastē ar Jura Bojāra viedokli: "Ko darīt šodien? Ļaut strādāt maisu izpētes komisijai, pirms tam gan paņemot parakstus par slepenības ievērošanu. Skapji ir lieli, viņiem tur pietiks darba līdz mūža beigām. Domāju, ka šie cilvēki varētu noskaidrot ļaunprātīgus sadarbības gadījumus vai noziegumus. Un šos vārdus gan vajadzētu publicēt."  Bojārs zina, ko runā. Viņa viedoklis ir loģisks, profesionāli pamatots, morāli pamatots – ļaunprātīgo „avotu” noskaidrošana palīdzētu tautai morāli atveseļoties. Bojāra viedoklis liecina, ka melnais Kangeris ir padzenams un viņa melnā komisija ir nekavējoties jālikvidē. Neliešiem nevar uzticēt sociāli un morāli tik atbildīgu darbu. Jāveido jauna komisija no patiesi godīgiem zinātniekiem, bet nevis no nelietīgiem savas tautas inteliģences pazemotājiem.

Deficītais segments

Latviešu inteliģences masveida reti kroplajai attieksmei pret valsts drošības speciālajiem dienestiem izskaidrojums ir vienots ne tikai ar etniskās populācijas attīstības vispārējo līmeni, izglītotības kolosālo noslīdējumu pēcpadomju laikā, iespēju dažāda rakursa debiliem indivīdiem piesārņot publisko telpu un tādējādi gribot negribot apliecināt sabiedrības saprātīguma zemo pakāpi visdažādākajos jautājumos un tajā skaitā valsts drošības speciālo dienestu jautājumā. Izskaidrojumā nākas ņemt vērā to, ka latviešiem vispār nekad nav bijusi sava valsts, kura būtu pastāvējusi vismaz vienas paaudzes mūžu (25-30 gadus). Pēcpadomju LR nevar uzskatīt par patstāvīgu valsti un īstu valsti vispār. Tas drīzāk ir PSRS komunistu partijas darboņu varas turpinājums kriminālā formātā, ģeokrātiskā pakļautībā un ES konfederācijas sastāvā. Bet tas nozīmē, ka latviešiem nekad nav nācies nopietni pievērsties valsts drošībai. Latviešu tautas drošība vienmēr ir bijusi citu etnosu darbības sfēra; galvenokārt, krievu. Tāpēc latviešu kultūrā iztrūkst tāds segments kā izlūkdienests, kontrizlūkdienests un politiskās drošības dienests. Tātad iztrūkst valsts drošības speciālo dienestu pamats. Ja arī latviešu tautības cilvēku kāda daļa ir nodarbojusies ar izlūkošanu un kontrizlūkošanu, tad tas ir noticis citu tautu valstiskuma ietvarā. Latviešu tautas masām tāpēc ir pilnīgi nepazīstama lepošanās ar saviem speciālo dienestu kadriem. Latviešiem nav pazīstami naratīvi par savas tautas izlūku varoņdarbiem. Latviešu tautas masas tāpēc nesaprot, ka kalpošana valsts drošībai speciālajos dienestos ir goda lieta un ar to ir jālepojas. Latviešiem nav lemts saprast, ka darbs speciālajos dienestos ir liecība augstam intelektam, spējai uz pasauli lūkoties plaši un analītiski. Darbs speciālajos dienestos prasa ļoti augstas cilvēciskās īpašības – drosmi, izturību, savaldību. Latviešu inteliģence nemaz necenšas savu tautu pārliecināt, ka jebkuras valsts drošībai ir obligāti nepieciešami dažāda profila speciālie dienesti. Valsts nevar pastāvēt bez politiskās drošības speciālā dienesta. Visnepatīkamākais ir tas, ka latviešu inteliģence nepaskaidro tautai, ka darbs vai sadarbība ar valsts drošības iestādēm ir katra tautieša pienākums un goda lieta, sniedzot savu individuālo ieguldījumu valsts pastāvēšanā. Saprotams, latviešu inteliģencei principā neko nedrīkst pārmest, jo latviešiem vēl nav bijusi īsta sava valsts. Latviešiem vēl nav bijis pilsoņa pienākuma un goda lietas realizācijas īsts un cienījams objekts.

Odiozākais

Visā jezgā ap VDK odiozākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Odiozākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”. Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji ļoti labi zināja, ka VDK turpinās darbību LR: no VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā pāries VDK kadri ar visiem saviem slepenajiem „avotiem”. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība un arī idiotiska izdarība, jo Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, pasludina arī pati savas valsts (proti, LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs, kuru fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Taču ir vēl viens odiozs un amizants moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā ir rīkojusies pareizi, jo tās patiešām ir noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība, gūstot nesalīdzināmi lieliskākus panākumus nekā VDK, LR pārvēršot par mēslu bedri un latviešu tautu novedot līdz iznīcībai.

No arhīva

Laiku pa laikam (apmēram 2-3 reizes gadā) palasu interneta „personīgo arhīvu”, kā vēlos saukt „Google” glabātos tekstus ar manu vārdu un uzvārdu. Tādās reizēs vienmēr uzzinu kaut ko jaunu. Pirms kāda laika uzzināju, ka naktī esmu norāvis LR karogu, ko pēc kara pirmo reizi pilsētā iepriekšējā dienā pacēlām virs DPI galvenās ēkas (es biju uz jumta). Šos fantastiskos melus izplata Valfrīds Paškēvičs, ar kura neizprotamo naidīgumu sastapos t.s. LTF laikā. Nupat uzzināju, ka valsts oficiālais izdevums „Latvijas Vēstnesis” ir izplatījis ne mazāk fantastiskus melus. Žurnāla 2003.gada 9.maija 69. (2834.) numurā ievietota šāda no emigrantu laikraksta „Laiks” pārpublicēta informācija: „ Daugavpils Daudznāciju kultūras centra direktors Dr.philol. Arturs Priedītis paziņojis par atteikšanos no Latvijas pavalstniecības un lūdzis politisko patvērumu Krievijā. Darbonis bijis sašutis, ka krievu skolās piespiedu kārtā ievieš latviešu valodas mācīšanu un ka ārvalstu pilsoņiem aizliegts piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Šo faktu ar sev raksturīgo ļauno prieku nekavējās izmantot avīze “Vesti segodnja”, publicēdama rakstu “Pirmais disidents”. Savās atsauksmēs uz to daugavpilieši raksta, ka Priedītim bijis visparastākais kašķis mīļās naudiņas dēļ un ka viņam sariebis vietējais laikraksts “Naša gazeta”. Viņš savas personīgās problēmas sajaucis ar sabiedrības problēmām. Izraēlas publicista, kādreizējā rīdzinieka Franka Gordona komentārs šajā sakarā: “Arturs Priedītis Krievijas mežmalā nostājies blakus Viktoram Alksnim”.” Fantastiskos melus detalizēti atspēkot būtu pazemojoši. Pareizi ir nosaukta tikai Persikovas kundzes sagatavotā ziņa ar virsrakstu „Pirmais disidents”. Franku Gordonu 90.gados sastapu Daugavpilī. Viņš kopā ar latviešu būtni Uldi Bērziņu apbraukāja Latviju, aicinot etnonīma „ebrejs” vietā lietot zākājumu „žīds”. Bērziņš ir tipisks latviešu muļķītis. Viņam nevar neko pārmest. Pārmest var Gordonam par provokāciju. Neticu, ka viņš ir tik dumjš un nezinīgs. No Daugavpils un citiem ebrejiem ļoti labi zinu, ka vārdam „žīds” ebreju ieskatā ir negatīva konotācija. Tas ir lamu vārds. Tātad Gordons ir faktiski kaut kāds mēsls, kurš provocē nacionālo naidu pret savu tautu. Tātad – deģenerāts. Par laimi abiem mēsliem nebija nekādu panākumu. Vārdu „žīds” lieto tikai vietējās padibenes interneta komentāros, gļēvi slēpjoties aiz „nika”.

Inteliģence internetā

Kā parasti, latviešu inteliģences vairums ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti, zemiski. Anonīmos komentārus neraksta šoferi, kalēji, pārdevējas, sētnieces. Raksta latviešu intelbeņķi ar pirktiem izglītības papīriem, bet galvenais – melnu prātu, melnu garu un melnu dvēseli. Raksta zemiski tārpi, denuncēšanas potenciāls, nodevības potenciāls, nelietības potenciāls. Un, protams, tautas lepnums – stulbeņi, idioti, pitekantropi, antropoīdi, postcilvēki, dauni. Tauta tāpēc dzīvo tik drūmi, ka tai nav cienīgas inteliģences. Tā vien liekas, ka internets ir radīts inteliģences cilvēciskajām padibenēm, kuras ir guvušas iespēju nesodīti izlādēt savu necilvēcisko būtību.

Patiesība

2017.gada 18.XII „Diena” publicēja interviju ar melno Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata). Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. Neatceros līdzīgu tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā transformācija LR, kad faktiski nekas nemainījās – varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru kļuva LR parlamenta priekšnieks utt.: „"Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?", intervijā laikrakstam "Diena" atzīst VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris”. Tekstā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti („avoti”), par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti: „"Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā," atminas Kangeris. Uz jautājumu, ka tad iznāk, ka valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild, sakot: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš (tolaik viņš vairs nebija amatā) izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie [tas noteikti ir CIP viedoklis-A.P.]. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli," norāda Kangeris”. Tipiska šizofrēniskā dullība ir LR. Tas redzams sarunā ar melno Kangeri: „Viņš intervijā atzīst, ka tad, kad izveidoja ceturtā maija republiku, VDK priekšnieks Johansons tika iesaistīts Ministru kabineta darbā – viņš strādāja gan jaunajai Latvijas valdībai, gan Maskavas valdībai. Šajā laikā arī vēl tika vervēti aģenti”. Bet vai latvieši beidzot sapratīs, kāda mēslu bedre tika izveidota „perestroikas” rezultātā, ja pat gratulēts „vēsturnieks” Kangeris to nesaprot? Noteikti latviešu liela daļa turpinās klanīties LKP/VDK bijušajiem kadriem, neapjēgs LR kriminālo būtību un turpinās spiegt par „maisu” atvēršanu. Debilizācija regresīvi progresē. Tekstā melnais Kangeris paškritiski saka: „"Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem," saka Kangeris””. Melnais Kangeris neko nesaprot no PSRS sabrukuma, taču no savas nelietības neatsakās:” „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne," saka Kangeris””. Tajā pašā dienā (18.XII) „Delfi” publicēja priecīgu ziņu: „"Diemžēl mums alkoholisms ir iedzimts. Tas ir pārmantots vairākās paaudzēs. Jau vairākus gadsimtus latvieši ir bijuši lieli dzērāji," pirmdien intervijā "Neatkarīgajai" saka psihiatrs un narkologs Jānis Strazdiņš””. Par alkoholisma ģenētisko determinētību viss būtu skaidrs. Bet kā ir ar stulbuma (un zagšanas) ģenētisko determinētību? Vai tas stulbums, kas traucē izprast dzīves realitāti, arī ir iedzimts?