Šodien pat grūti ticēt, ka latvieši kādreiz stāvēja rindā pie grāmatveikaliem. Ne tikai kāri pirka grāmatas, bet arī kāri lasīja grāmatas. Bet tā bija šodienas vecākā paaudze, kura 70.gados, piem., Talsos izveidoja reizi nedēļā (pieveduma dienā) pie grāmatveikala garu rindu. Šodienas jaunākās paaudzes ir uzaugušas bez grāmatām. Studentiem tieši jautāt, vai jums ir mājās kāda grāmata, bija nekorekti. Lai to noskaidrotu, nācās izvēlēties aplinkus ceļu. Studentiem mājās grāmatu nebija. Nebija grāmatas ar atsaucēm, lai kursadarbā vai diplomdarbā no tām mācītos veidot atsauces. Varēja just, ka nebija nekādas grāmatas. Katrā ziņā arī “studēšana” notika bez grāmatām. Naivi bija prasīt kaut ko izlasīt. Sekmīgu atzīmi saņēma jebkurā gadījumā. Ja tas nenotiktu, tad saimnieki krievu deģenerāti bukas un ņikiforovi pasniedzēju atlaistu no darba. Tā ir legāla nostādne, un nevienam tas nav noslēpums. Arī “studentiem” – klientiem. Atceros, “trulības” viepļi atnāca un savāca tikai lekcijas “poverpointa” izdrukas un gāja mājās. Pat neklausījās lekcijas. Tur bija reti riebīgi tipi ar nekaunīgi glūnošām sejām. Noteikti šodienas latviešu mežonības iemesls ir lasīšanas trūkums. Ne velti Sergejs Kurginjans “atmodu” saista ar daiļliteratūras klasikas lasīšanu, kas ir pati efektīvākā garīguma pastāvēšanas un “modināšanas” forma. Padomju cilvēku (latviešu vecākās paaudzes) garīguma pamatā bija klasika, ar ko tikās jau vidusskolā. Tagad latviešu augstskolu mēslu bedrēs daiļliteratūras lasīšana nav cieņā. Tas attiecas ne tikai uz “studentiem”, bet arī jaunajiem “pasniedzējiem”, ar kuriem tikos pēcpadomju laikā. Tiesa, daži no viņiem jutās neērti, ka neko nav lasījuši. Bet tie bija krievu un ebreju tautības jaunieši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru