Latviešu etniskajā attīstībā ir viens interesants moments. Kad latviešu etnoss kļuva vēstures subjekts (ar to citas tautas rēķinājās kā ar patstāvīgu etnisko veidojumu – tautu), tad tūlīt ieņēma sociumā avangarda pozīcijas. Tas aizsākās XX gs. I Pasaules kara laikā. Tauta kā vēstures subjekts kļuva sakarā ar cara atļauju veidot strēlnieku nacionālās kaujas vienības. Pirms tam bija “arāji”, “dzimtcilvēki”, “bauri” utt. Jau I Pasaules kara laikā latvieši izvirzījās eiropeīdu avangardā, reāli nodrošinot boļševiku varu. Bet tas netieši nozīmēja marksisma (sociālisma, komunisma) politikas attīstību vispār Eiropā, pasaulē. Ja tūlīt tiktu likvidēta boļševiku revolūcija, tad marksisma loma XX gs. būtu bijusi pavisam savādāka. Latviešu strēlnieku vienības nosargāja Ļeņinu, kā parasti saka par šo vienību lomu. Latviešu vienībām bija milzīga loma arī Pilsoņu karā. Latvieši bija arī padomju laikā padomju sabiedrības avangardā. Latvieši bija paraugs citām padomju tautām. Kad PSRS sabruka un padomju zemes nonāca amerikāņu varā, latvieši atkal lepni nostājās avangardā. Šoreiz visas amerikāņu kontrolētās Eiropas avangardā. Latvieši ir amerikāņu visuzticamāko tautu priekšgalā – amerikāņu avangarda kodols. Viss būtu labi, ja tas nebūtu “balto” deģenerātu” avangards, kurā lepni soļo latvieši savā verdziskajā padevībā un izkalpībā visiem pa priekšu. Viss būtu labi, ja tas būtu vienīgi analītiski interesants moments.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru