Dažkārt nākas dzirdēt par latviešu māniju nerunāt par lietu, bet par autoru. Praktiski tas izpaužās tā, ka latvieši nemīl apspriest otra latvieša izvirzītos priekšlikumus, atziņas, idejas, konstatācijas utt., bet mīl apspriest attiecīgā cilvēka personību – viņa rakstura iezīmes, izskatu, cilvēcisko kvalitāti. Pēdējais aspekts, cilvēciskā kvalitāte, ir īpaši cieņā. Turklāt no intelektuālās un morālās attīstības viedokļa. Atklāti sakot, cilvēks tiek tūlīt rupji nolamāts. Latvietis tūlīt nolamā otru latvieti, nemaz neiedziļinoties teiktajā. Dažkārt, atkārtoju, to uzskata par specifiski latvisku izdarību, kas liecina par latviešu cilvēcisko niecību – nevēlēšanos un nespēju nodoties intelektuālajai darbībai, ko vienmēr vairāk vai mazāk prasa otra latvieša teiktais. Tomēr nākas apšaubīt, vai tā ir tikai latviskas nepilnvērtības liecība. Ispējams, latviešu vidē šī nepilnvērtības liecība ir biežāk izplatīta nekā citu etnosu vidē. Tas būtu loģiski, ņemot vērā latviešu intelektuālās un morālās apdāvinātības vispārējo pakāpi. Tomēr minētā parādība ir sastopama arī citos etnosos. Šajās dienās kaimiņu zemē ļoti dedzīgi apspriež abu brāļu personības un nerunā par viņu jauno principā lietderīgo ideju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru