Ja kaut kas ir specifisks latviešu mentalitātē/identitātē, tad tas ir savstarpējais naids. Latvieši ir slaveni ar to, ka ļoti nemīl viens otru. Cittautiešu aprindās ne velti ir teiciens, ka latvietim visgardākais ēdiens ir otrs latvietis. Tā ir stabila psiholoģiskā izpausme. Sastopama vēsturiski visu laiku, kamēr nākas runāt par latviešu tautu. Tomēr tajā pašā laikā grūti ir atcerēties kādus pētījumus par šo izpausmi. Paši latvieši nav pievērsušies šai tēmai. Tas ir tāpēc, ka latviešu paškritikas līmenis ir niecīgs. Varētu teikt – līdzvērtīgs nullei. Hipertrofēta pašvērtības apziņa arī ir specifiska latviešu īpašība. Piemēram, nav anekdotes par latviešiem. Tas ir zīmīgs rādītājs tautas pašvērtības jomā. Par citām tautām (ebrejiem, krieviem, igauņiem) ir anekdotes. Kas attiecas uz savstarpējo nenovīdību un naidīgumu, tad, iespējams, visu izšķir latviešu mazvērtības komplekss – savas neattīstības un niecības apzināšanās. Mazvērtības kompleksa rezultātā latviešu savstarpējās komunikācijas praksē ir divi varianti. 1) Katram latvietim cita latvieša darbs liekas draudīgs izaicinājums viņa darbam. Tāpēc katrs latvietis otra latvieša darbu operatīvi pasludina par sliktu, nekur nederīgu, kļūdainu darbu. 2) Latvietis baidās pozitīvi izteikties par otra latvieša darbu tāpēc, ka šajā procesā saskata sevis noliegšanu, noklusēšanu, mazināšanu, kritizēšanu. Latvietim liekas, ja viņš slavēs otra latvieša darbu, tad tas nozīmē viņa paša darba nevērtības leģitimāciju. Tāpēc latvietis nekad pozitīvi neizsakās par otra latvieša darbu. Viņš klusē un gaida, kad sāks slavēt viņa darbu. Cita latvieša darbu viņš nekad neslavēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru