Meli

Savā laikā “Stikla kalnā” ierakstīju: “Oskars Vailds: „Ja vēlies visus piemānīt, tad saki patiesību”. Meli liek cilvēkiem būt uzmanīgiem un saspringt. Meli ir bīstami tāpēc, ka cilvēki kļūst piesardzīgi un neticīgi. Meli ir sava veida agresija, kas atbaida cilvēkus un katrā ziņā mobilizē cilvēkus agresijas novēršanai. Patiesība nav bīstama. Saprotot, ka viņiem stāsta patiesību, cilvēki atslābst, zaudē uzmanību, spēju koncentrēties pretreakcijai. Patiesības rezultātā cilvēki zaudē spēju iedziļināties materiālā un vairs nav spējīgi atšķirt melus no patiesības.” Loģiski. Pat pārāk loģiski. Taču dzīvē tā nenotiek. Ideoloģiskajā darbībā noteikti nenotiek. Ideoloģiskajā materiālā joprojām dominē meli. Ideoloģiskais materiāls sastāv tikai no meliem. Kāpēc? Atbildēt ir iespējams. Vispirms nāk prātā atbilde, ka ideologi ir dumji. Dumjie ideologi baidās teikt taisnību un sacer melus. It kā vajadzīgus melus sabiedrības mobilizēšanai. It kā ticamus melus, kas var pieglaimoties sabiedrības apziņai. Otra atbilde: ideologs ir ne tikai dumjš, bet arī nekompetents. Nezina patiesību, nav neko lasījis, mācījies, izstudējis. Ideologs dzīvo ar kaut kur saklausītu informāciju. Tā var būt agrāk popularizētu melīgo mitologēmu informācija. Nupat Latvijā sakarā ar 18.Novembri atkal plūda ideoloģiskie meli – vēstures kropļošana šādā tekstā:

“1918. gada 18. novembrī tagadējā Nacionālajā teātrī tika proklamēta Latvijas valsts. Teātra nams bija bagātīgi rotāts zaļumiem un ziediem.

Mirdzēja sarkanbaltsarkanās karoga krāsas, zāle bija ļaužu pārpildīta. Sirdīm tuvā tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju” – pirmo reizi izskanēja kā valsts himna.

1918. gada 18. novembris nebija holivudisks “laimīgo beigu” scenārijs. Būs izšķirošais 1919. gads un Latvijas karavīru varonīgās cīņas. Būs Latvijas Pagaidu valdības darbība no karakuģa “Saratov”.  Tikai tad nāks 1920. gada pavasaris, kas beidzot atnesīs mieru.

Paaudžu sapnis par neatkarīgo Latvijas valsti bija piepildīts. Bet Latvijas dēli un meitas bija atdevuši dzīvības par Latviju. Tauta bija apliecinājusi, ka ir gatava maksāt augstāko cenu par brīvību.”

Valsti proklamēja daudz agrāk, tikai to angļi kopā ar saviem tā laika latviešu laizītājiem noklusēja. Mainījās latviešu “varoņi”. Bija sacensība, kurš būs lielākais “nacionālais varonis”. Latviešu inteliģences politiskās morāles līmenis jau tolaik bija riebīgs. Esmu par to rakstījis. Teātra zāles foto nav. Tātad neviens šodien nevar zināt, kas notika zālē. Skaidrs, ka tur latvieši bija mazākumā. Tur bija vācieši, angļi, ebreji, Rīgas krievi. Ja vispār tur bija publika! Bez angļiem, frančiem nekāda uzvara pret Bermontu nebija iespējama. Visu izšķīra Berts. Cīnījās un krita arī krievi, angļi, baltvācieši. “Saratovas” laiks ir klusuma un kauna laiks, jo neko neizšķīra notikumos uz sauszemes. Naivi ir muldēt par paaudžu sapni, ja neviens latviešu intelibeņķis tā īsti nemaz nevēlējās aiziet no Krievijas labumiem. Tauta nemaz nebija mājās, bet bēgļu gaitās. Rīga bija pustukša, Kurzeme un Zemgale pilnīgi tukša. Latvijā palikušo latviešu atbalsts savējiem bija minimāls, kā raksta tā laika virsnieki atmiņās – pat izteikti vienaldzīgs un naidīgs.