Sacensība

Sacensība bija. Jau pašā sākumā bija sacensība par “vislielākā nacionālā varoņa” godu. Tas bija negaidīti, lasot atmiņas, dienasgrāmatas, vēstures publikācijas. Likās, neatkarīgās valsts izveidošana ir tik svēts pasākums, ka tajā nav vietas ambīcijām, godkārei, populismam, savtīgām intrigām, citu nomelnošanai, meliem, pašslavinošai retorikai utt. Ulmanis bija viens lielākajiem sacensības aktīvistiem. Niedra nebija godkārīgs. Arī Balodis nebija. Viņu kaitināja Ulmaņa fanātiskā godkārība. Sacensība turpinājās arī XX gs. nogalē – LTF kontekstā. Ja attīstām to sacensību, kas par “vislielākā nacionālā varoņa” godu joprojām turpinās, piemēram, starp Grantiņu un Šteinu, tad kritēriji var būt dažādi, vērtējot objektīvos nopelnus. Var būt tāds kritērijs kā tā cilvēka fiksācija, kurš LPSR pirmais publiski izteica neuzticību PSKP. Preses materiālos tas ir plaši atspoguļots. Tas reāli notika, un tas tolaik bija, nodrāzti sakot, kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Tāds solis bija visiem negaidīts. LTF funkcionāri (un ne tikai viņi) turpināja koķetēt ar PSKP. Kad Rīgā kārtoju lietas, vēl ilgu laiku pēc tam PSKP algotie kadri rādīja ar pirkstu: “Tas ir tas no Daugavpils, kurš izteica neuzticību partijai!”. Skaidrs, ka šodienas “lāčplēšiem” minētais kritērijs nav vajadzīgs, jo nav viņiem izdevīgs. Tas viņu varonīgajai pagātnei neko nedod. Viņi to pasniedz kā sīkumu. Vienīgi PSKP gudrākie fani saprot, ka tas nebūt nebija sīkums. Tas bija kaut kas ārkārtējs. Tas bija ļoti graujošs solis PSKP pastāvēšanā.