Lasu par “melnajām burtnīcām”. Ja Hipiusai viņas “melnās burtnīcas” nozīmēja dienasgrāmatas ierakstus par ļoti melnu dzīves periodu (1917-1919), tad Heidegeram “melnās burtnīcas” kļuva tādas tāpēc, ka tām vāks bija melns. Viņa burtnīcu satura zinātāji apgalvo, ka arī “melno burtnīcu” saturs ir ļoti melns. Īpaši par Jaunajiem laikiem būrtnīcās nevar atrast nevienu pozitīvu vērtējumu cilvēku darbībai. Tas sevišķi izceļas, ja ņem vērā filosofa iecietīgo izturēšanos pret Jaunajiem laikiem viņa paša publicētajos darbos. Interesanti, ka no viņa mantojuma lielāko daļu sastāda lekciju konspekti, kā tas ir arī Hēgelim, Sosīram. Var saprast, kāpēc Karens Svasjans vienmēr lekcijām gatavo tekstu un lekcijā to nolasa, bet nevis “brīvi” filosofē. Skaidrs, ka filosofijā katrā filosofēšanā veidojas jauns teksts. Heidegers saka, ka filosofija ir domāšana. Bet domāšanā nav iespējams agrākas domāšanas dublikāts. Katrā domāšanā (lekcijā) atspoguļojās jauns saturs – jauni domas pavērsieni. Ja filosofs vēlas konsekventi saglabāt savu filosofisko uzstāšanos nemainīgā veidā, tad nākas gatavot tekstu un to nolasīt. Pretējā gadījumā būs domāšanas neskaitāmi varianti. Pat grūti salīdzināmi un krasi atšķirīgi varianti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru