Resentiments un nepateicība ir divas kardinālas izpausmes latviešu identitātē. Latviešu publiski demonstrētā nepateicība pret tiem, kuri ir veicinājuši tautas izaugsmi, aizsākās jau XIX gs. 1873.gadā Dziesmu svētku laikā ar izaicinošo vāciešu izskolotā Kronvalda runu. Nepateicības publiskā demonstrācija bija sastopama laikrakstā “Pēterburgas Avīzes”, kuru izdeva vāciešu nekontrolētā teritorijā Pēterburgā. Kā zināms, jaunlatvieši uzticējās krievu atbalstam. Tā laika latviešu tautai krievi bija atspēks naidā pret vāciešiem. XIX un XX gs. latviešu nepateicība galvenokārt izpaudās pret vāciešiem, kuri latviešus tiecās kristianizēt, latviešiem izstrādāja literāro valodu, latviešus iemācīja lasīt un rakstīt, latviešus pieradināja pie grāmatas, dziesmu svētkiem, zinātnes, mākslas, ražošanas tehnoloģijām. XXI gs.latviešu nepateicība izpaužās pret krieviem, kuri II Pasaules kara uzvaras rezultātā izglāba latviešu tautas dzīvību vispār. Tātad – saglabāja tautas pastāvēšanas iespējas, jo pēc savas uzvaras karā vācieši paredzēja latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu. Turklāt nepateicība pret krieviem mūsdienās ir ieguvusi nesalīdzināmi debilāku un tumsoniski aprobežotāku līmeni nekā nepateicība pret tautas bendēm vāciešiem. To veicina vispārējā “balto” cilvēku garīgā degradācija. Latviešu šodienas cilvēciskā kopkvalitāte ir daudz zemāka nekā tā bija vēl nesen XX gadsimtā, kad padomju iekārtas socializācija tautu saturēja zināmās morālajās un tikumiskajās dimensijās. Mežonībai brīvība vienmēr ir milzīgs pārbaudījums, kas parasti beidzās traģiski – mežonība sasniedz vēl mežonīgāku pakāpi. Latviešu mežonīgā nepateicība pret krieviem visšausmīgāk izpaužās Uzvaras dienas kontekstā, kad intelektuālā neattīstība, morālais pagrimums, tumsonība, resentiments sasniedz kulmināciju, pilnā mērā apliecinot vācu nacistu antropoloģisko projektu pareizību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru