ceturtdiena, 2017. gada 31. augusts

Šarlatānisms

Šarlatānisma uzplaukums „brīvvalstī” ir vēsturiski loģisks process. Citādāk nevarēja būt. Latviešu sociālajās un humanitārajās zinātnēs šarlatānismam ir dziļas saknes. Šarlatānisma latentā klātbūtne bija padomju laikā. Jau padomju varas gados latviešu sociālās un humanitārās zinātnes bija ļoti primitīvas, provinciālas, nezinātniskas, bet tajā pašā laikā augstprātīgas, pašapzinīgas, lielīgas, pašapmierinātas. Ja sociālo zinātņu atpalicībai un nevērtībai bija zināms objektīvs izskaidrojums, tad humanitāro zinātņu atpalicībai un nevērtībai objektīvs izskaidrojums nebija. Bija vienīgi etniski subjektīvs izskaidrojums - latviešu mentalitātē balstīts izskaidrojums. Marksisms komunistu ģenerālsekretāru interpretācijā un valdošā sociālisma ideoloģija neveicināja sociālo zinātņu attīstību. Taču to nevar teikt par humanitārajām zinātnēm. Piemēram, izcilāko padomju literatūrzinātnieku darbus tulkoja daudzās valodās, un viņu grāmatas greznoja ASV, Kanādas, Rietumeiropas universitāšu bibliotēku plauktus. Viņu darbus studēja jaunatne, ārzemju zinātnieki nepārtraukti tos analizēja speciālajos žurnālos. Viņus aicināja lasīt lekcijas, piedalīties konferencēs. Bet tas nenotika. Viņi sāka strādāt ārzemju universitātēs tikai pēc PSRS sabrukuma. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī (ZA institūtu un padomju augstskolu pilsētās) padomju laikā dominēja pseidointelektuālisms, stulba ambiciozitāte, titulēto filistru pašapmierinātā aprobežotība. Šarlatāniskā blādīšanās par Lielvārdes jostu sākās padomju laikā. Arheologi atrastos kaulus spēja vienīgi saskaitīt un klasificēt. Par latviešu folkloru vispamatīgāko pētījumu uzrakstīja Maskavas divi zinātnieki, kuru tekstu Rīgas folkloristu priekšniece neļāva izdot „Zinātnē”, lai vietējie prātnieki neizskatītos smieklīgi. Mūsējie tikai spēja sentimentāli siekaloties ap tautasdziesmām un pagānu dievībām. Kulturoloģiski secinājumi viņiem nebija pa spēkam. Savukārt vēsturnieki prata izmantot tikai sausus faktus bez dziļāka analītiskā konteksta. Ne velti visgudrākās, vispamatīgākās vēstures grāmatas ir sarakstījis Indriķis Šterns un citi trimdas latvieši. Kad Rīgā izdeva Raiņa kop.rakstu akadēmisko izdevumu 30 sējumos, tajā laikā krieviem Maskavā iznāca piecu rakstnieku akadēmiskie izdevumi. Mums bija no kā mācīties tekstoloģiski pareizi gatavot latviešu pirmo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no pieredzējušajiem kolēģiem hausmaņu, kalniņu, labrenču, riekstiņu klātbūtnē nedrīkstēja pat iepīkstēties. Pret aicinājumu mācīties mūsu „akadēmiķi” izturējās ar satrakotu naidu. Tāpēc dzejas sējumos no akadēmiskuma nav pat ne smakas. Akadēmisko pieeju izdevās aizsākt tikai dramaturģijas sējumos. Pasaulē slavenos „Tiņanova lasījumus” Rēzeknē latvieši lepni ignorēja. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka „brīvvalsts” šarlatānisma krātuve „Latviešu idiotismu kolekcija” regulāri papildinās un drīz to vajadzēs slēgt, - šarlatānisms kļūst visaptveroša parādība, kad vairs nav jēgas fiksēt atsevišķus piemērus. Šarlatānisms kļūst par jebkura diskursa, naratīva vienīgo saturu. Drīz latviešu zinātnes lepnums būs vienīgi mūrnieki, sedlenieki, šņores, krūmiņgati, buki, poriņas, vērpes, perversā un šarlatāniskā „satori” jaunie autori. Nekādi nedrīkst domāt, ka šodienas šarlatānismu baro vienīgi pagātnes mantojums: latviešu sociālo un humanitāro zinātņu vēsturiski tradicionālais primitīvisms, provinciālisms, nezinātniskums un tajā pašā laikā vietējo latviešu „specu” augstprātīgums, pašapzinīgums, lielīgums, pašapmierinātība. Dotais faktors eksistē. Tam ir būtiska loma pēcpadomju zinātnieku izglītošanā un iniciācijā zinātnē. Šarlatāni var radīt vienīgi šarlatānisku jauno maiņu, kas tā arī ir noticis. Tomēr dotais faktors nav vienīgais. Ja padomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicināja valdošā sociālisma ideoloģija, tad pēcpadomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicina valdošā neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Ļoti viegli ir pateikt, kura no abām ideoloģijām ir nodarījusi vislielāko postu. Saprotams, ka ideoloģiskā bende ir tagadnes ideoloģija – neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Sociālisma ideoloģija nevērsās pret cilvēka un viņa kultūras metafiziskajiem pamatiem; nevērsās pret tādiem cilvēka eksistences vitāliem nosacījumiem kā patiesība, garīgums, tradīcija, mantojums, skaistais, cēlais, morāli tikumiskais. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija priecājas par „patiesības beigām”, „garīguma beigām”, „mākslas beigām”, „morāles beigām”, „vērtību beigām”, „tiesiskuma beigām”, „taisnīguma beigām”, „ģimenes beigām”, „viendzimumu laulības beigām”. Tas Maskavas teatrālais lops-zaglis, kuru latviešu mēsli aicināja ar perversijām pietaisīt arī Rīgas skatuves, lepni ir teicis „Когда я слышу слово „духовность“, я хочу схватиться за пистолет. Духовность — это прибежище бедных, а мы создаем некое искусство низа“. Nav jābrīnās, kāpēc interneta komentāru latviešu jaunatne uzdot jautājumu „Kas tas ir garīgums? Miniet piemēru!”. Šodienas Latvijā valdošā ideoloģija ir panākusi garīguma nihilismu vai labākajā gadījumā garīguma totālu neizpratni. Jaunatne nezina, ka garīguma pamatā ir sirdsapziņa, līdzcietība, žēlsirdība, iecietība, spēja piedot, dabas, mākslas, līdzcilvēku mīlestība, ļaunuma un netaisnības neatzīšana. Šarlatānisma profīts un garīguma deficīts iet roku rokā. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija ņirgājas par garīgumu un tādējādi apzināti veicina šarlatānismu. Rietumos izslavētais un arī latviešu ūdensgalvu apsiekalotais dažāda veida „plurālisms” ir šarlatānisma metodoloģiskais instruments. Pēcpadomju Latvijā pret ideoloģisko bendi neviens atklāti nevēršas. To nedara vecākās paaudzes „akadēmiskie spēki”, kuriem principā nav grūti aptvert abu minēto ideoloģiju fundamentālo atšķirību un tāpēc enerģiski nosodīt neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju. Mūsu mietpilsoniskie prātvēderi kūļi, šmūļi, rozenvaldi, cimdiņas, zobrati, kursītes, druvietes klusē. Tas principā ir ne mazāks nacionālais noziegums kā „prihvatizācijas” laupīšana, valsts suverenitātes iztirgošana, okupācijas karaspēka ielaišana Latvijā. Šarlatānisms ir lieliska augsne postcilvēku ģenēzei, strauji pārvēršot tautu par postcilvēku baru.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana