Identitātes puķu dobe

Tautas identitāte atgādina puķu dobi. Tautas identitāte nerodas pati no sevis. Tautas identitāte ir speciāli definēts („zemē iestādīts”) fenomens. Tautas identitāti definē tautas inteliģence, analītiski fiksējot tautas specifiku tajās sfērās, kurām piemīt noteikta specifika un kuru specifiku katrā ziņā masveidā atzīs tauta, intuitīvi saskatot savdabību kaut kā tādā, kuram piemīt būtiska, neatņemama īpašība, pazīme. Tautas idenditātes specifika rodas no tādām raksturīgām izpausmēm, kuru kulturoloģiski savdabīgā klātbūtne attiecīgajā tautā tiek masveidā atzīta un iegūst cienījamu vērtību. Pēc „iestādīšanas” tautas identitāte ir jākopj – jālaista, jāizravē nezāles, jāaizsargā no vēja, salnām, mājdzīvnieku izbradāšanas, zagļiem. To visu veic tautas inteliģence, kura ir tautas identitātes kuratore. Atkārtoju: tautas identitāte ir nemitīgi jākopj – ideoloģiski jāspēcina un ideoloģiski jāvēršas pret svešu ideoloģiju uzbrukuma. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Tautas identitātes apziņa atsaucas uz visiem pārējiem tautas apziņas veidiem – politisko apziņu, nacionālo apziņu, reliģisko apziņu, tiesisko apziņu, ekonomisko apziņu, morālo apziņu, estētisko apziņu. Respektīvi, no tautas identitātes apziņas ir atkarīga tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Ja tautas identitātes apziņa ir vitāla (spēcina tautas pašapziņu), tad vitāla ir arī tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Tautas identitātes kopšanas (ideoloģiskās spēcināšanas) galvenais līdzeklis ir tautas vēsture: naratīvs par tautas dzīvi. Tautas vēstures stāstījumā (naratīvā) tiek izmantots dažāds materiāls. Materiāla izvēli nosaka tautas dzīves idejiskās aktualitātes – stratēģiskie mērķi un operatīvie taktiskie uzdevumi. Var būt laiks, kad tautas identitātes kopšanai piemērots ir stāstījums par tautas vissenāko pagātni. Var būt laiks, kad inteliģencei ir jāstāsta par tautas visjaunāko vēsturisko periodu. Latviešu tautas identitātes nestabilitāti un strauji progresējošo zudumu vispamatīgāk veicina varas inteliģences nespēja būt tautas identitātes kuratoram un tumsoniski mežonīgās, nelietīgās dažādu krūmiņgatu, šņoru kroplības ar tautas vēsturi. Vēsturiskais naratīvs ir melīgs, tam nevar uzticēties un no tā nevar būt stabila tautas pašapziņa un pašvērtības sajūta. Nekas labs nevar rasties, ja negodīgas manipulācijas skar pat tādu būtisku momentu tautas dzīvē kā valsts dibināšanas laiku, kas tiek aplami noteikts, izdabājot dažu cilvēku slavas kārei, ambīcijām, velmei tēlot nacionālos varoņus. Latviešu varas inteliģence nevis aizsargā tautas identitāti, bet gan to kropļo un degradē, nacionāli nodevīgi pievienojoties  svešu ideoloģiju uzbrucējiem. Ja tautai ir tāda inteliģence, tad tautas identitātes sabrukums ir loģiski pamatots rezultāts: tauta pārvērtīsies smirdīgā mūmijā.