Mantojums

Latviešiem, saprotams, pirmajā vietā ir jautājums par latviešu kultūras mantojumu, kas sākas ar baltu cilšu kultūras mantojumu un noslēdzas ar postmodernisma un neoliberālisma laikmeta kultūras mantojumu nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā pēcpadomju iekārtā. Jautājums par latviešu kultūras mantojuma pētniecību ir drūms jautājums. Līdz XX gs. sākumam latviešu (baltu cilšu) mantojumu galvenokārt pētīja cittauši – baltvācieši, krievi. Krievi izdeva latviešu tautas dziesmas, organizēja etnogrāfiskās ekspedīcijas Latvijas teritorijā. Pēc I Pasaules kara latviešu kultūras mantojuma apzināšanā un pētniecībā masveidā iesaistījās latviešu  izcelsmes inteliģence - zinātnieki un entuziasti. Latviešu arheologi, piemēram, izpētīja daudzus pilskalnus un senos kapulaukus. Tika apzināta latviešu literatūras vēsture, latviešu valodas izcelsme un lingvistiskā specifika. Padomju laikā latviešu kultūras mantojums tika plaši pētīts. Tas notika vairākos institūtos Zinātņu akadēmijā, kā arī augstākajās mācību iestādēs. Savu darbību pamatīgi izvērsa arheologi, kuri saņēma uzdevumu izpētīt Daugavas baseinu sakarā ar spēkstaciju būvēšanu. Padomju laikā iznāca daudzas grāmatas par latviešu kultūras mantojumu, sniedzot vispusīgu faktoloģisko izklāstu, bet manāmi atpaliekot ideju ģenēzes un attīstības interpretācijā saistībā ar attiecīgā laika intelektuālo saturu relatīvi plašākā sociālajā kontekstā. Zināmu ieguldījumu sniedza krievu speciālisti; piemēram, sagatavojot zinātniski visvērtīgākos darbus par latviešu folkloru un mitoloģiju (pagānismu). Latviešu tautas vēsturi pēc II Pasaules kara pētīja trimdas vēsturnieki. Īpaši uzsverams Indriķa Šterna ieguldījums. Padomju laika pētījumu objektivitāti būtiski ietekmēja kompartijas ideoloģiskās prasības. Humanitārā mantojuma pētījumu kvalitāti nepatīkami ietekmēja vietējo speciālistu niecīgā zinātniskā kompetence un talanta trūkums. Visvairāk tas atsaucās uz tēlotājas mākslas un literatūras mantojuma apguvi. Savukārt pēcpadomju laikā vispār iestājās traģisks stāvoklis latviešu kultūras mantojuma apguvē. Zinātnes un augstākās izglītības sabrukums, postmodernisma ņirdzīgā attieksme pret kultūras mantojumu, neoliberālismam tipiskais naudas un baudas kults, latviešu inteliģences fundamentālais pagrimums, apzināti musinātā negatīvā izturēšanās pret padomju laika mākslas izcilajiem sasniegumiem un vēl citi negatīvi faktori ļoti bezcerīgi atsaucas uz latviešu kultūras mantojuma pētniecību. Tā vien liekas, ka šarlatānisma, pseidointelektuālisma, postmodernisma, zinātniskās un literārās neapdāvinātības pārņemtās LR humanitārās zinātnes nekad nespēs zinātniski adekvāti izturēties pret latviešu kultūras mantojumu. Turklāt kultūras mantojuma pētniecībai latviešu sociumā nevar būt tas, ko dēvē par sociālo pasūtījumu. Deģenerātu, postcilvēku, homoseksuālistu īpatsvars strauji pieaug un pārvalda sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Tāds sociums nespēj formulēt nevienu saprātīgu sociālo pasūtījumu un tajā skaitā sociālo pasūtījumu pētīt kultūras mantojumu. Tādam sociumam kultūras mantojums patiesībā ir traucēklis, jo atgādina par sociuma kolosālo cilvēcisko nevērtību un nespēju pašiem kaut ko dot labu garīgajai kultūrai. Tradicionālais mazvērtības komplekss stimulē vēlēšanos atriebties „krieviem”, kas ir sekmējis vēl lielāku pētījumu (īpaši vēsturē) neobjektivitāti nekā padomju laikā. Kultūras mantojums tiek traktēts saskaņā ar „nacionālajām interesēm”, kas izvēršas aprobežotā antizinātniskumā un vēsturiskās patiesības šausmīgos izkropļojumos.