Latviešu
inteliģences vēsturiski pirmā paaudze XIX gs. veidojās no zemniecības –
viensētu saimnieku, krogus, dzirnavu, pusmuižu saimnieciski enerģisko rentnieku
dēliem ar labu augstāko izglītību Krievijas, Vācijas universitātēs,
konservatorijās un akadēmijās. Tāda izcelsme un tāda izglītība, piemēram, bija
Purvītim, Rainim, Andrejam Jurjānam. Latviešu inteliģences pirmā paaudze
intelektuālo un radošo briedumu sasniedza XX gs. sākumā. Līdz I Pasaules kara
beigām šī vērtīgā (latviešu tautas vēsturē līdz šim visvērtīgākā) paaudze tika
likvidēta un izkliedēta pasaulē 1905.-1907.g. terora laikā, kara frontēs un
asiņainajos notikumos sakarā ar Krievijas, Vācijas impērijas sabrukumu. Daudziem
nebija ģimenes, pēcnācēju. Aspazija un Rainis nebija vienīgie šajā ziņā. Pēc I
Pasaules kara Latvijas Republikā sāka veidoties latviešu inteliģences jauna
paaudze. Tās izcelsme bija strādniecība -
laukos un pilsētās algota darba veicēju dēli un meitas. Latviešu jaunās
inteliģences cilvēciskā bāze pamatā bija proletariāts. Izglītība tika iegūta LR
vietējās mācību iestādēs, kuras nevarēja balstīties uz vietējo zinātnisko
potenciālu. Latvijā zinātnes pilnvērtīga attīstība sākās tikai pēc II Pasaules
kara. Starpkaru posmā radusies latviešu inteliģences paaudze vispirms tika
represēta 1941.gada deportācijā, bet kara beigās speciāli izvesta uz Vāciju, no
kurienes tā līdz 50.gadiem izklīda pa visu pasauli. Pēc II Pasaules kara Latvijā
atkal veidojās latviešu inteliģences jauna paaudze – speciālisti ar augstāko
izglītību. Tās cilvēciskā bāze pamatā atkal bija proletariāts – kolhozu/sovhozu
un rūpnīcu strādnieku atvases. Izglītību ieguva LPSR vietējās mācību iestādēs,
kā arī Maskavas, Ļeningradas un citu pilsētu augstskolās. PSRS sabrukuma laikā
80.-90.gadu mijā latviešiem jau bija stabila otrās paaudzes inteliģence, kura
tika iepīta „perestroikas” mahinācijās. To izdevās realizēt bez jebkādas
pretestības tāpat kā bez jebkādas pretestības jau pēcpadomju pirmajā laikā latviešu
inteliģenci izdevās ievilināt neoliberālisma un postmodernisma purvā. Tāpēc ir
nepieciešama atbilde uz šādu jautājumu: „Kāpēc tik viegli izdevās latviešu
inteliģenci apmuļķot ar „brīvības” un „neatkarības” solījumiem, un kāpēc
latviešu inteliģence tik enerģiski sāka jūsmot par neoliberālisma un
postmodernisma kloāku?”. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir šāds: „Kāpēc
latviešu inteliģenci var tik viegli zombēt?”. Atbildes noskaidrošanā var
palīdzēt sekojošais. Cilvēka garīgo būtību nosaka divi faktori: 1.kultūra
(dzīves vide) un 2.genotips (ģenētiskais mantojums). Zinātne nezina šo abu
faktoru proporcionālo sadalījumu. Vieni uzskata, kas tas ir 50%+50%. Sastopams
viedoklis, ka tikai kultūras (dzīves vides) faktors ietekmē cilvēku. Saprotams,
padomju laika latviešu inteliģences jaunās paaudzes būtiski ietekmēja
sociālisma ideoloģija, humānisma un garīguma akcentēšana sociālisma ideoloģijā.
Tāpat būtiski ietekmēja garīguma caurstrāvotā māksla un literatūra, pasaulē
slavenā teicamā padomju izglītība. Liela nozīme bija sociālajai politikai –
bezmaksas izglītībai, medicīnai, bezdarba neiespējamībai utt. Dziļa atbalss
cilvēkos bija tikumiskās audzināšanas un augstu morālo prasību pedagoģijai. Bez
ietekmes nevarēju palikt masu komunikācijas saturs, pilnīgi atsakoties informēt
sabiedrību par ārkārtējiem notikumiem ar psiholoģiski traumatisku iedarbību uz
cilvēkiem. Principā padomju laika latviešu inteliģences paaudzes no kultūras
(dzīves vides) saņēma tādu materiālu, kas spēja cilvēkos attīstīt garīgumu,
morāli tikumisko stabilitāti, deva plašas un vispusīgas zināšanas, augstu
profesionālo kompetenci atbilstoši attiecīgā cilvēka velmēm un spējām.
Respektīvi, kultūras (dzīves vides) materiāls neveicināja vieglus panākumus
zombēšanā. Inteliģences idejiskā patstāvība bija pamatīgi apbruņota. Taču, kā
zināms, zombēšana tomēr ir guvusi lieliskus panākumus. Zombēšana ir guvusi vēl
lieliskākus panākumus pēckara latviešu inteliģences trešajā paaudzē, kura radās
pēcpadomju 30 gados. Kāpēc tā ir noticis? Iespējams, tāpēc, ka garīgi
pilnvērtīgais kultūras materiāls nav ģenētiski nostiprināts. Kultūras materiāls
vienmēr atbalsojas ģenētiskajā struktūrā. Kultūras materiāls tiek ģenētiski fiksēts.
Un, lūk, pie mums tas nav noticis pietiekamā mērā. Nav nostiprināts nemaz vai
nav nostiprināts gandrīz nemaz. Zinātne ir lietas kursā par ģenētisko transformāciju
ilglaicīgumu. Kultūras materiāla ģenētiskā nostiprināšana prasa vairākas paaudzes.
Ja nekas radikāli un kardināli nemainīsies, tad latviešu inteliģences turpmākajās
paaudzēs ģenētiski nostiprināsies tas viss, kas pašlaik izraisa šausmas par inteliģences
straujo degradāciju un deģenerāciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru