piektdiena, 2018. gada 20. jūlijs

Strādniecības mantojums



Latviešu inteliģences vēsturiski pirmā paaudze XIX gs. veidojās no zemniecības – viensētu saimnieku, krogus, dzirnavu, pusmuižu saimnieciski enerģisko rentnieku dēliem ar labu augstāko izglītību Krievijas, Vācijas universitātēs, konservatorijās un akadēmijās. Tāda izcelsme un tāda izglītība, piemēram, bija Purvītim, Rainim, Andrejam Jurjānam. Latviešu inteliģences pirmā paaudze intelektuālo un radošo briedumu sasniedza XX gs. sākumā. Līdz I Pasaules kara beigām šī vērtīgā (latviešu tautas vēsturē līdz šim visvērtīgākā) paaudze tika likvidēta un izkliedēta pasaulē 1905.-1907.g. terora laikā, kara frontēs un asiņainajos notikumos sakarā ar Krievijas, Vācijas impērijas sabrukumu. Daudziem nebija ģimenes, pēcnācēju. Aspazija un Rainis nebija vienīgie šajā ziņā. Pēc I Pasaules kara Latvijas Republikā sāka veidoties latviešu inteliģences jauna paaudze. Tās izcelsme bija strādniecība -  laukos un pilsētās algota darba veicēju dēli un meitas. Latviešu jaunās inteliģences cilvēciskā bāze pamatā bija proletariāts. Izglītība tika iegūta LR vietējās mācību iestādēs, kuras nevarēja balstīties uz vietējo zinātnisko potenciālu. Latvijā zinātnes pilnvērtīga attīstība sākās tikai pēc II Pasaules kara. Starpkaru posmā radusies latviešu inteliģences paaudze vispirms tika represēta 1941.gada deportācijā, bet kara beigās speciāli izvesta uz Vāciju, no kurienes tā līdz 50.gadiem izklīda pa visu pasauli. Pēc II Pasaules kara Latvijā atkal veidojās latviešu inteliģences jauna paaudze – speciālisti ar augstāko izglītību. Tās cilvēciskā bāze pamatā atkal bija proletariāts – kolhozu/sovhozu un rūpnīcu strādnieku atvases. Izglītību ieguva LPSR vietējās mācību iestādēs, kā arī Maskavas, Ļeningradas un citu pilsētu augstskolās. PSRS sabrukuma laikā 80.-90.gadu mijā latviešiem jau bija stabila otrās paaudzes inteliģence, kura tika iepīta „perestroikas” mahinācijās. To izdevās realizēt bez jebkādas pretestības tāpat kā bez jebkādas pretestības jau pēcpadomju pirmajā laikā latviešu inteliģenci izdevās ievilināt neoliberālisma un postmodernisma purvā. Tāpēc ir nepieciešama atbilde uz šādu jautājumu: „Kāpēc tik viegli izdevās latviešu inteliģenci apmuļķot ar „brīvības” un „neatkarības” solījumiem, un kāpēc latviešu inteliģence tik enerģiski sāka jūsmot par neoliberālisma un postmodernisma kloāku?”. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir šāds: „Kāpēc latviešu inteliģenci var tik viegli zombēt?”. Atbildes noskaidrošanā var palīdzēt sekojošais. Cilvēka garīgo būtību nosaka divi faktori: 1.kultūra (dzīves vide) un 2.genotips (ģenētiskais mantojums). Zinātne nezina šo abu faktoru proporcionālo sadalījumu. Vieni uzskata, kas tas ir 50%+50%. Sastopams viedoklis, ka tikai kultūras (dzīves vides) faktors ietekmē cilvēku. Saprotams, padomju laika latviešu inteliģences jaunās paaudzes būtiski ietekmēja sociālisma ideoloģija, humānisma un garīguma akcentēšana sociālisma ideoloģijā. Tāpat būtiski ietekmēja garīguma caurstrāvotā māksla un literatūra, pasaulē slavenā teicamā padomju izglītība. Liela nozīme bija sociālajai politikai – bezmaksas izglītībai, medicīnai, bezdarba neiespējamībai utt. Dziļa atbalss cilvēkos bija tikumiskās audzināšanas un augstu morālo prasību pedagoģijai. Bez ietekmes nevarēju palikt masu komunikācijas saturs, pilnīgi atsakoties informēt sabiedrību par ārkārtējiem notikumiem ar psiholoģiski traumatisku iedarbību uz cilvēkiem. Principā padomju laika latviešu inteliģences paaudzes no kultūras (dzīves vides) saņēma tādu materiālu, kas spēja cilvēkos attīstīt garīgumu, morāli tikumisko stabilitāti, deva plašas un vispusīgas zināšanas, augstu profesionālo kompetenci atbilstoši attiecīgā cilvēka velmēm un spējām. Respektīvi, kultūras (dzīves vides) materiāls neveicināja vieglus panākumus zombēšanā. Inteliģences idejiskā patstāvība bija pamatīgi apbruņota. Taču, kā zināms, zombēšana tomēr ir guvusi lieliskus panākumus. Zombēšana ir guvusi vēl lieliskākus panākumus pēckara latviešu inteliģences trešajā paaudzē, kura radās pēcpadomju 30 gados. Kāpēc tā ir noticis? Iespējams, tāpēc, ka garīgi pilnvērtīgais kultūras materiāls nav ģenētiski nostiprināts. Kultūras materiāls vienmēr atbalsojas ģenētiskajā struktūrā. Kultūras materiāls tiek ģenētiski fiksēts. Un, lūk, pie mums tas nav noticis pietiekamā mērā. Nav nostiprināts nemaz vai nav nostiprināts gandrīz nemaz. Zinātne ir lietas kursā par ģenētisko transformāciju ilglaicīgumu. Kultūras materiāla ģenētiskā nostiprināšana prasa vairākas paaudzes. Ja nekas radikāli un kardināli nemainīsies, tad latviešu inteliģences turpmākajās paaudzēs ģenētiski nostiprināsies tas viss, kas pašlaik izraisa šausmas par inteliģences straujo degradāciju un deģenerāciju.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru