Atbildības problēma

Radikālais, izteikti regresīvais pavērsiens latviešu tautas vēsturē sakarā ar “6.oktobra paaudzes” nākšanu pie varas aktualizē atbildības problēmu. Latviešu sabiedrībā nākas panākt zināmu konsensu par to, kas ir atbildīgs par “6.oktobra paaudzes” ģenerāciju un nonākšanu tautas avangardā. Faktiski tiekamies ar atbildības problēmu, kura kļuva aktuāla Rietumu civilizācijā pēc demokrātijas ieviešanas Jaunajos laikos, kad demokrātija ir politiskais režīms un varas vienīgais leģitīmais avots ir tauta. LR Satversmē varas vienīgais leģitīmais avots ir “Latvijas tauta”. No vienas puses tāda metode varas leģitimācijā atvieglo izlemt jautājumu par atbildību. Atbildība ir jāuzņemas “Latvijas tautai”, ja reiz tā ir varas vienīgais avots. Darbojas princips “Tas, kuram ir vara, ir atbildīgs par visu”. Tātad atbildība gulstas tikai uz tautu. Tauta ir kolektīvi atbildīga par visu, kas notiek Latvijā un tajā skaitā ir atbildīga par ļoti neveiksmīgo “6.oktobra paaudzi”. Taču labi ir zināms, ka šo loģisko slēdzienu nekādā gadījumā neatbalsta latviešu liela daļa. Šī daļa visā vaino “politiķus” un kategoriski atsakās vainu attiecināt uz visu tautu. Protams, latvieši nav vienīgā tauta, kura nevēlas uzņemties kolektīvo atbildību. To nevēlas darīt arī vācu tauta sakarā ar nacisma noziegumiem un Pasaules kara izraisīšanu. Pēckara Vācijā atbildības problēma ieguva ļoti sakaitētu auru. Varēja novērot vienu likumsakarību: jo gudrāks un izglītotāks cilvēks, jo drosmīgāk viņš vainu attiecināja uz visu vācu tautu. Šajā ziņā vērtīgu materiālu ir sagatavojuši tādas izcilas personības kā Karls Jasperss un Gustavs Jungs. Abi ir ģeniāli psihiatri, filosofi. Viņi jau 1945.gadā pateica nepārprotami, ka vainīga ir vācu tauta, un vācu tautai ir jāuzņemas kolektīvā atbildība. Karls Jasperss tolaik bija Heidelbergas universitātes profesors. Kādā no saviem darbiem viņš atceras studentu naidīgumu pret viņa atziņu par vācu tautas kolektīvo vainu. Studenti tiecās visā vainot Hitleru, nacistu partiju utt., bet ne vācu tautu. Karls Jasperss sagatavoja speciālu darbu par atbildības problēmu. Tajā viņš secināja, ka vācu tauta ir politiski atbildīga par nacistu režīmu un tā noziegumiem. Savukārt Gustavs Jungs jau 1945.gada 11.maijā, tātad dažas dienas pēc kara beigām, kādā intervijā plaši izskaidroja savu viedokli par vācu tautas kolektīvo atbildību. Viņš uz visu lūkojās no savas profesijas viedokļa un tāpēc akcentēja vāciešu psihiskās problēmas. Viņaprāt nedrīkst atsevišķi sentimentāli nošķirt nacistus un antinacistus. Vainīgi ir gan vieni, gan otri. Naivi ir vācu tautu iedalīt labos vāciešos un sliktos vāciešos. Patiesībā visi vācieši ir aktīvi vai pasīvi, apzināti vai neapzināti saistīti ar kara šausmām. Viņi reizē nezināja, kas notiek, un reizē ļoti labi zināja, kas notiek. Psihologam ir skaidrs, ka runa var būt tikai par kolektīvo vainu un kolektīvo atbildību. Gustavs Jungs atsaucās uz saviem novērojumiem par vāciešu mentalitāti. Arī antinacistu, labo vāciešu mentalitātē ir sastopama nacistu psiholoģijai raksturīgā cietsirdība un vardarbība. Ārstēt var sākt tikai tos vāciešus, kuri atzīst kolektīvo atbildību, bet nevis atbildību noveļ uz dažiem gestapoviešiem. Domājams, tagad Latvijā ir analoģiska aina: jo gudrāks un izglītotāks cilvēks, jo drošāk viņš atzīst visas latviešu tautas vainu par to visu, kas ir noticis pēcpadomju laikā. Arī pie mums ir sentimentāli un naivi visā vainot “partijas” un “politiķus”.