Klasisks piemērs

Globālo sociālo problēmu analītikai pēcpadomju Latvija ir lielisks pētnieciskais materiāls. Savā ziņā klasisks un nepārspējami ideāls pētnieciskais materiāls. Pēcpadomju Latvija globālo sociālo problēmu analītikai lieliski noder kā vispusīgs un perfekti niansēts piemērs, kas var notikt ar tautu, valsti un visiem cilvēku dzīves procesiem, ja patstāvīgam valstiskumam nesagatavotam etnosam “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) atļauj dzīvot sociāli politiski patstāvīgi; proti, atļauj dzīvot suverēnā valstī. Rezultātā atklājas drausmīga aina. Nepilnu 30 gadu laikā ir šausmīgi izkropļoti visi dzīves segmenti – ieviesta noziegumu brīvība, masveidīga organizētā noziedzība, likvidēta augsti attīstīta zinātne, likvidēta augsti attīstīta rūpnieciskā un cita veida ražošana, drausmīgi izkropļota pasaulē cienīta izglītība, veselības aizsardzība. Taču pats nepatīkamākais un negaidītākais ir tas, ka latviešu tauta ar prieku atkratījās no valstiskās suverenitātes, kļuva tauta-kompradore, izaudzināja un izskoloja “6.oktobra paaudzi”, postmodernisma, homoseksuālisma, dažādu perversiju fanus, svešzemniekiem iztirgoja Latvijas aramzemi un mežus. Vārdu sakot, nepilnu 30 gadu laikā tika panākts degradācijas un deģenerācijas triumfs visos cilvēciskās esamības segmentos. Vārdu sakot, pēcpadomju latviešu lielākais sasniegums ir kļūšana par klasisku piemēru globālo sociālo problēmu analītikai.