Polittehnoloģiski fragmenti (3)

v  Vācu zinātnieku ieskatā katrai tautai (Volk) ir īpašs tikai tai piemītošs gars jeb būtība (Volksgeit), kā arī sava ētika. To ņēma vērā vācu politiķi. Viņi jau kopš XIX gs. otrās puses (pēc Vācijas izveidošanas) valsts politiku sasaistīja ar zinātni, politiku un polittehnoloģiju cenšoties balstīt uz zinātniskiem pamatiem.

v  Polittehnoloģiju var ietekmēt apstākļi, kad gribu nomaina disciplīna. Polittehnoloģija var radīt tādus sociāli politiskos apstākļus, kad gribas vietā ir jāfunkcionē disciplīnai. Tā tas ir t.s. partijas disciplīnā, kad atsevišķu indivīdu (partijas biedru) griba pakļaujas (tiek voluntāri pakļauta) partijas disciplīnas prasībām. Faktiski politiskās partijas eksistence nav iespējama bez gribas pakļaušanas disciplīnai.

v  Mūsdienu kapitālismā klasiskās polittehnoloģiskās gudrības ir grūti realizēt. Var droši teikt, ka tagad kapitālisms neeksistē, jo mūsdienu kapitālisms vairs nebalstās uz ražošanu un peļņu, bet balstās uz spekulācijām un naudas kalšanu (emisiju). Tātad ir izmainījusies kapitālisma mentalitāte, kas ir viens no kultūras pastāvēšanas pīlāriem, ar kuru obligāti nākas rēķināties polittehnoloģijai. Mūsdienu polittehnoloģijai nākas pielāgoties jaunajām izmaiņām kapitālisma mentalitātē. Šī pielāgošanās nevar būt patīkama, jo mentalitātes izmaiņas liecina par morālo noslīdējumu. Vienmēr ir nepatīkami pielāgoties morālās deģenerācijas kaislībām. Turklāt deģenerācija var būt tik liela, ka polittehnologu morāli stabilākā daļa var vispār atsacīties pielāgoties jaunajai mentalitātei. Tā tas praktiski notiek, jo mūsdienu kapitālismā politiskie procesi kļūst arvien odiozāki, nesakarīgāki, bezjēdzīgāki. Politiskos procesus vairs nevada polittehnoloģiskais intelekts, bet vada tikai pašu politiķu intelekts.

v  Polittehnoloģijā vienmēr ir bijis aktuāls jautājums “Vai ir kāds sakars starp prātu, tiesībām un vēstures virzību?”. Tādu jautājumu stimulē intuitīvais priekšstats par vēstures virzības patstāvību, neņemot vērā ne sociuma prātu, ne sociuma tiesību sistēmu cilvēku dzīves saprātīgai regulēšanai. Tā vien liekas, ka vēsturisko virzību neviens nevar ietekmēt un vēsturiskais liktenis ir fatāls lielums. Tā priekšā polittehnoloģija ir bezspēcīga – nevar neko precīzi prognozēt, nevar rekomendējoši palīdzēt izveidot stabilu un laika gaitā nemainīgu tiesību sistēmu. Sociuma prāts ir bezspēcīgs vēsturiskā likteņa priekšā.

v  Politikas teorijā un tātad arī polittehnoloģijā ir sastopama neticība liberāli demokrātisko vērtību spējai izdzīvot masu demokrātijas apstākļos, jo masu vēlētāji ir idejiski nepatstāvīgi, neracionāli un demagoģijas (populisma) fani.

v  Politikā ir plaši izplatīts t.s. demokrātiskais kanibālisms – savas sugas (tautas) indivīdu “ēšana”, un polittehnoloģijai to vienmēr nākas ņemt vērā.

v  Polittehnoloģija nespēj izvairīties no dilemmas, kas mentalitātē (vērtību hierarhijā) ir primārais – vara jeb īpašums. Tiek uzskatīts, ka Rietumu civilizācijā primārais ir īpašums (nauda un manta). Tāpēc varas galvenā funkcija ir īpašuma interešu aizstāvēšana, un varu vispār formē īpašuma īpašnieki (oligarhi).