Mūsdienu pasaulē nākas tikties ar diviem mežonības veidiem
– arhaisko (raksturīgs senatnei, saistīts ar senatni) mežonību un moderno
mežonību (mūsdienīgo mežonību). Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt
Āfrikas, Latīņamerikas džungļos, kur joprojām laiku pa laikam atrod kādu
pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas. Modernās
mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē
kā Latvija, kur to klātbūtne īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem, kad
sākās eiropeīdu rases masveida degradācija, deģenerācija, izmiršana. Katram
mežonības veidam ir savas izpausmes. Tās ir krasi atšķirīgas. Ar arhaiskā
mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās.
Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns: antropomorfs radījums, ēdot banānu,
sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus
medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas, tieksmi uz kaut
ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam. Arhaiskais mežonis
principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi
ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti
izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi atbilstoši
civilizēto ļaužu priekšstatiem pamatā ir neizglītotība, necivilizētība, sociālo
institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un
kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez perspektīvā gaidāmām izmaiņām.
Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret
arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti
dzēlīgu apzīmējumu. Tāda terminoloģiskā pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar
mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti
ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku stāvokli – nesamierināmi pretišķīgu
dzīves praksi. Mūsdienu mežonis sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš
visu zina par visiem vislabāk. Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru,
internetu, mobīlo telefonu. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus
izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku
pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai. Mūsdienu mežonis neizjūt
nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu
un literatūru. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai, amata varai.
Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, garīgums, cilvēciskums, sava valsts, savas
valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu
mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras
pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un
izklaide. Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas
puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi un ļoti augsts progresa
līmenis, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā
progresa panākumus izmantojot kariķējošā veidā – mežonīgā veidā. Mūsdienu
mežonis nemitīgi apliecina savu mežonību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru