Mežonības klasifikācija

Mūsdienu pasaulē nākas tikties ar diviem mežonības veidiem – arhaisko (raksturīgs senatnei, saistīts ar senatni) mežonību un moderno mežonību (mūsdienīgo mežonību). Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt Āfrikas, Latīņamerikas džungļos, kur joprojām laiku pa laikam atrod kādu pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas. Modernās mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē kā Latvija, kur to klātbūtne īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem, kad sākās eiropeīdu rases masveida degradācija, deģenerācija, izmiršana. Katram mežonības veidam ir savas izpausmes. Tās ir krasi atšķirīgas. Ar arhaiskā mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās. Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns: antropomorfs radījums, ēdot banānu, sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas, tieksmi uz kaut ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam. Arhaiskais mežonis principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi atbilstoši civilizēto ļaužu priekšstatiem pamatā ir neizglītotība, necivilizētība, sociālo institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez perspektīvā gaidāmām izmaiņām. Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti dzēlīgu apzīmējumu. Tāda terminoloģiskā pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku stāvokli – nesamierināmi pretišķīgu dzīves praksi. Mūsdienu mežonis sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš visu zina par visiem vislabāk. Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru, internetu, mobīlo telefonu. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai. Mūsdienu mežonis neizjūt nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu un literatūru. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai, amata varai. Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, garīgums, cilvēciskums, sava valsts, savas valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un izklaide. Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi un ļoti augsts progresa līmenis, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā progresa panākumus izmantojot kariķējošā veidā – mežonīgā veidā. Mūsdienu mežonis nemitīgi apliecina savu mežonību.