trešdiena, 2019. gada 20. februāris

Par evolūcijas likumiem




Latviešu sabiedrības ļoti kritiskais stāvoklis pēcpadomju periodā diktē velmi prognozēt nākotni; respektīvi, prognozēt latviešu sabiedrības (tautas) evolūcijas turpmāko gaitu, priekšplānā, protams, izvirzot optimistiskas cerības un vēloties sagaidīt progresu visos cilvēciskās esamības aspektos. Tātad nākotnes prognozes ir saistītas ar jautājumu “Vai ir iespējams noteikt sabiedrības evolūcijas likumus un vai vispār tādi likumi eksistē?”. Atbilde ir noliedzoša. Zinātne (īpaši socioloģija – zinātne par sabiedrību) atsakās runāt par sabiedrības evolūcijas likumiem. Tādi likumi neeksistē un netiks formulēti arī turpmāk. Nav iespējams formulēt likumus par sabiedrības evolūciju. Tam ir noteikts pamatojums. Sabiedrības procesos nevar reducēt stingrus iemeslus. Nav precīzi noskaidrojami iemesli sabiedrības transformācijām. Tas ir galvenais šķērslis, vēloties formulēt sabiedrības evolūcijas līdzšinējo gaitu un prognozēt perspektīvā iespējamo evolūcijas stāvokli. Zinātne atzīst vienīgi iespējamību apkopot atsevišķu vēsturisko sociālo parādību likumsakarības. Sabiedrības vēsturiskajā evolūcijā var konstatēt tādas izpausmes, kuras tipoloģiski atkārtojas un tādējādi stimulē akcentēt noteiktas likumsakarības. Sabiedrības likumu formulēšanas ceļā stājas vēl citi šķēršļi. Lai varētu definēt sabiedrības evolūcijas likumus, nāktos strikti nodalīt sabiedrības evolūcijas vienu etapu no otra etapa. Tāpat nāktos zināt sabiedrības evolūcijas enerģijas avotus. Vēl vajadzētu būt maksimālai skaidrībai par cilvēku rīcību, ņemot vērā viņu izvēles brīvību. Tik tikko minētos nosacījumus nav reāli iespējams īstenot. Piemēram, izvēles brīvība cilvēkiem paver visdažādākos rīcības variantus, kurus nav iespējams pakļaut kādam likumam. Vēl nākas piebilst par vienu faktoru. Zinātnei nav iespējams precīzi izzināt sabiedrības evolūcijas vadīšanas paņēmienus. To daudzveidība nepakļaujas kādam likumam. Sabiedrības (tautas) evolūcija ir atkarīga no politiskās varas idejiskās arhitektonikas, kurā vienmēr vairāk vai mazāk izteikti ietilpst sociuma nākotnes modelis. Tātad tas, kāda tiek projektēta sabiedrības (tautas) evolūcija un kāds līmenis sabiedrībai (tautai) ir jāsasniedz perspektīvā. Sabiedrības evolūcija vienmēr ir atkarīga no politiskās varas teorētiskās un ideoloģiskās leģitimācijas. Citiem vārdiem sakot, autoritātes un reputācijas attiecīgajā sabiedrībā (tautā). Dotā leģitimācija vai tās trūkums būtiski ietekmē sabiedrības (tautas) kultūras kolorītu, priekšroku dodot progresa tendencēm jeb regresa tendencēm. Latviešu sabiedrības (tautas) kultūras kolorītā pēcpadomju periodā dominē regresa tendences. Citas tendences nevar būt ne teorētiski, ne praktiski kriminālajā kapitālismā, kad reālās politikas demiurgs (koncepcija, projekts, ideoloģija) ir noziegumu brīvība ar tās galveno formātu organizēto noziedzību centrā. Skaidrs, ka tādos apstākļos nepastāv politiskās varas stratēģiskais godīgums, nacionālās attīstības ieinteresētība, sabiedrības (latviešu tautas) progresīvas evolūcijas mērķis. Tādos apstākļos sabiedrības (tautas) evolūcija (attīstība) vispār nav iespējama, jo norma ir sociālās patoloģijas un antropoloģiskās patoloģijas izvēršanās un nostiprināšanās sociuma masās. Lai latvieši kādreiz sāktu dzīvot cilvēciski 1) jātiek galā ar "prihvatizācijas" mantojumu, 3) PSKP/VDK morālo kastrātu politiskās varas mantojumu, 3) jālikvidē kriminālā kapitālisma iekārta, 4) jālikvidē noziegumu brīvības juridiskais pamats, 5) jāizolē dažāda veida nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji, 5) jālikvidē organizētā noziedzība utt. Bet tas nevar notikt, jo latviešiem nav enerģijas un gribas avots normālai dzīvei, - latviešiem nav elites. Tāpat ir nepieciešams izmainīt latviešu ģenētiski determinēto mentalitāti un tās riebīgāko izpausmi - gudru un godīgu tautiešu necieņu un neatbalstīšanu, vajāšanu un nobīdīšanu pagultē. Tātad latviešu normāla dzīve ir iespējama tikai pēc vairākām (3-4) paaudzēm XXII.gs. vidū. Bet arī tad tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja tūlīt sāk enerģiski transformēt latviešu mentalitāti un to dara nemitīgi gadu desmitiem ilgi, neapstājoties ne sekundi un neļaujot iejaukties kādam destruktīvam spēkam. Minētai latviešu mentalitātes izpausmei ir kardināla loma, nosakot kultūras ģeneratīvos procesus un kopējo tautas attīstības līmeni. Kamēr latvieši neatbrīvosies no savas necienīgās, skaudīgās, naidīgās attieksmes pret gudriem un godīgiem tautiešiem, nav nekādas cerības sasniegt tautas attīstības godājamu līmeni. Minētā mentalitātes iezīme ir viens no galvenajiem šķēršļiem (pats galvenais šķērslis !?) latviešu kultūras ģeneratīvajos procesos. Tagad pēcpadomju laikā tas ir īpaši spilgti redzams, jo padomju laikā “Maskava” manāmi piebremzēja latviešu klasiskās riebīgās izpausmes. Neapklusinot minēto mentalitātes iezīmi, nav iespējams izaudzināt eliti. Tauta bez elites ir mežoņu populācija.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana