trešdiena, 2019. gada 17. aprīlis

Garīgās nāves klienti



Latvijā viss notiek, kā saka, “pēc grāmatas”. Tautas garīgā bojāeja pilnā mērā notiek saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi šajā jomā. Pagātnē ir garīgi gājušas bojā daudzas tautas, savu vēsturi noslēdzot ar izšķīšanu citu tautu sastāvā. Tie, kuri zina “grāmatas” par tautas garīgās bojāejas pazīmēm un fāzēm, tagad var skaidri un neglābjami fiksēt tautas bojāejas pazīmes un fāzes latviešu etnosā. Latvieši ir sasnieguši pēdējo fāzi. Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums ir nenovēršams, un tauta izbeidz pastāvēt kā kolektīvs subjekts. Turpina dzīvot indivīdi ar attiecīgu etnisko identitāti, taču nenovēršami pārtrauc eksistēt tauta kā garīgi pilnvērtīgs etniskais kolektīvs. Pēdējā fāzē strauji degradējas visi garīgie procesi un nemitīgi devalvējas visi parametri, kuri tautu raksturo kā radošu un organizatoriski spējīgu cilvēku kopumu. Tautas pēdējā fāzē vairs netiekamies ar tautu, bet tiekamies ar pūli, iedzīvotājiem, populāciju. Tautas kā etnosociālas sistēmas vietā ir radies sava veida antropoloģiskais molusks – veģetējoša mīkstmiešu grupa bez sociāli konsolidējoša un politiski integrējoša mugurkaula. Tautas saliedētības un vienotības vietā ir tapis idejiski nesaistītu hominīdu bars, kuram nepiemīt nedalāmība un veselums. Tautas pēdējā fāze nav tautas fiziskās esamības pēdējā fāze. Kad publikācijās tiekamies ar sinonīmiski lietotiem vārdiem “tautas bojāeja”, “tautas katastrofa”, “tautas gals”, “tautas traģēdija”, “tautas beigas”, tad faktiski runa nav par tautas nonākšanu kapsētā. Ar tik tikko minētajiem vārdiem vienmēr apzīmē tautas garīgo nāvi arī tad, ja tas netiek speciāli akcentēts. Turklāt tautas garīgās nāves klienti nav visi tautas pārstāvji. Tautas garīgā bojāeja vienādā mērā neattiecas uz visiem latviešiem. Tautas garīgās bojāejas klienti ir tikai īpaša latviešu tautas daļa. Pirmkārt, tie ir cilvēki ar garīgajām vajadzībām un garīgajām prasībām. Šiem cilvēkiem garīgums ir ļoti liela vērtība, un viņi bez garīguma nevar dzīvot. Garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa. Otrkārt, tie ir cilvēki, kuri vēlas arī latviešu tautu vērtēt no garīguma viedokļa. Viņi vēlas latviešu tautu redzēt kā garīgi bagātu tautu. Tātad tie ir cilvēki ar augstu patriotiskumu, un patriotiskuma saturs ir garīgums. Rūpes par tautas kvalitāti ir viņu morāles un sociālās atbildības izpausme. Tautas pēdējā fāzē latviešu tautas garīgo bojāeju izjūt un pārdzīvo tikai garīgi bagāti cilvēki. Viņi ir tautas garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgās bojāejas klienti nav tā tautas daļa, kurai ir svešas garīgās vajadzības un garīgās prasības. Šī tautas daļa rūpējas tikai par savu materiālo labklājību, un šīs tautas daļas garīgās intereses apmierina bezgarīgās masu kultūras saturs un formāti. Šī daļa nemaz nesaprot, ko nozīmē tautas garīgā bojāeja.Viņi smiesies: “Viss taču notiek – kāda bojāeja!”. Viņi netic tās iespējamībai, jo visi taču ir paēduši un joprojām ir pieejamas dažādas izpriecas un dzīves baudīšana. Aktuāls ir jautājums, cik liela daļa latviešu tautā ir tautas garīgās bojāejas klienti un cik liela daļa ir to latviešu, kuri nav tautas garīgās bojāejas klienti. Noteikti ir jāņem vērā sekojošais: tautas pēdējā fāzē strauji samazinās to cilvēku skaits, kuriem garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa. Tautas pēdējā fāzē strauji samazinās tautas garīgās nāves klietu skaits.







Nav komentāru:

Komentāra publicēšana