2019.gada 19.aprīlī portālā “Diena” bija lasāms: “Trīs
politiskie spēki - Attīstībai/Par!, Zaļo un zemnieku savienība, kā
arī Jaunā Vienotība - uzskata, ka ir nepieciešama lielāka integrācija
Eiropas Savienībā (ES), liecina aģentūras LETA veiktā partiju aptauja.” Prasība
vairāk integrēties ES ir prasība vēl vairāk atsacīties no patstāvīgas dzīves.
Vai to mūsu "politiķi" saprot? Latvieši jau 2003.g. atsacījās no
politiskās suverenitātes, kas reizē bija arī atsacīšanās no ekonomiskās,
finansu u.c. veida suverenitātes. Tātad kādam ar to ir par maz. LKP/VDK morālo
kastrātu sulaiņi vēlas vēl lielāku atkarību no Briseles, kas praktiski ir vēl
lielāka koloniālā pakļautība Eiropas lielajām valstīm (Vācijai, Francijai,
Lielbr.), kurām ES faktiski ir sava veida mazo valstu ekspluatācijas avots, jo
lielās valstis cenšas dzīvot maksimāli suverēni un maksimāli aizsargā nacionālās
intereses, ES normatīvo bāzi pieskaņojot sev par labu. Kā izskaidrot latviešu
inteliģences totālo intereses trūkumu dzīvot nacionāli patstāvīgā valstī? Vai
tas ir saistāms ar tautas vispārējās attīstības līmeni jeb tam ir
antropoloģiskās attīstības vēsturiski temporāls izskaidrojums; proti, pašlaik
tā ir sanācis, ka ir sliktu cilvēku dzīves periods, kuram var sekot pozitīvas cilvēciskās
kvalitātes izmaiņas? Vai latviešu tauta un tās inteliģence zina/saprot, ka
valsts un brīvība ir tautas galvenie kritēriji? Tautas attīstības mērķis ir
sava valsts; tautas attieksme pret brīvību ir tautas morālā brieduma pazīme. Un
galvenais jautājums: “Vai latviešu tauta un tās politiķi apzinās tautas reputācijas
graušanu?”. Tauta, kura nevēlas dzīvot suverēnā valstī un kurai brīvībai nav nekādas
vērtības, nevar pretendēt uz labu reputāciju. Tādu tautu neviens nekad
necienīs. Tādas tautas novērtējums ļaužu apziņā vienmēr būs negatīvs. Pret tādu
tautu vienmēr izturēsies kā pret neizdevušos tautu un nevērtīgu tautu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru