Deficītais segments

Latviešu inteliģences masveida reti kroplajai attieksmei pret valsts drošības speciālajiem dienestiem izskaidrojums ir vienots ne tikai ar etniskās populācijas attīstības vispārējo līmeni, izglītotības kolosālo noslīdējumu pēcpadomju laikā, iespēju dažāda rakursa debiliem indivīdiem piesārņot publisko telpu un tādējādi gribot negribot apliecināt sabiedrības saprātīguma zemo pakāpi visdažādākajos jautājumos un tajā skaitā valsts drošības speciālo dienestu jautājumā. Izskaidrojumā nākas ņemt vērā to, ka latviešiem vispār nekad nav bijusi sava valsts, kura būtu pastāvējusi vismaz vienas paaudzes mūžu (25-30 gadus). Pēcpadomju LR nevar uzskatīt par patstāvīgu valsti un īstu valsti vispār. Tas drīzāk ir PSRS komunistu partijas darboņu varas turpinājums kriminālā formātā, ģeokrātiskā pakļautībā un ES konfederācijas sastāvā. Bet tas nozīmē, ka latviešiem nekad nav nācies nopietni pievērsties valsts drošībai. Latviešu tautas drošība vienmēr ir bijusi citu etnosu darbības sfēra; galvenokārt, krievu. Tāpēc latviešu kultūrā iztrūkst tāds segments kā izlūkdienests, kontrizlūkdienests un politiskās drošības dienests. Tātad iztrūkst valsts drošības speciālo dienestu pamats. Ja arī latviešu tautības cilvēku kāda daļa ir nodarbojusies ar izlūkošanu un kontrizlūkošanu, tad tas ir noticis citu tautu valstiskuma ietvarā. Latviešu tautas masām tāpēc ir pilnīgi nepazīstama lepošanās ar saviem speciālo dienestu kadriem. Latviešiem nav pazīstami naratīvi par savas tautas izlūku varoņdarbiem. Latviešu tautas masas tāpēc nesaprot, ka kalpošana valsts drošībai speciālajos dienestos ir goda lieta un ar to ir jālepojas. Latviešiem nav lemts saprast, ka darbs speciālajos dienestos ir liecība augstam intelektam, spējai uz pasauli lūkoties plaši un analītiski. Darbs speciālajos dienestos prasa ļoti augstas cilvēciskās īpašības – drosmi, izturību, savaldību. Latviešu inteliģence nemaz necenšas savu tautu pārliecināt, ka jebkuras valsts drošībai ir obligāti nepieciešami dažāda profila speciālie dienesti. Valsts nevar pastāvēt bez politiskās drošības speciālā dienesta. Visnepatīkamākais ir tas, ka latviešu inteliģence nepaskaidro tautai, ka darbs vai sadarbība ar valsts drošības iestādēm ir katra tautieša pienākums un goda lieta, sniedzot savu individuālo ieguldījumu valsts pastāvēšanā. Saprotams, latviešu inteliģencei principā neko nedrīkst pārmest, jo latviešiem vēl nav bijusi īsta sava valsts. Latviešiem vēl nav bijis pilsoņa pienākuma un goda lietas realizācijas īsts un cienījams objekts.

Odiozākais

Visā jezgā ap VDK odiozākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Odiozākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”. Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji ļoti labi zināja, ka VDK turpinās darbību LR: no VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā pāries VDK kadri ar visiem saviem slepenajiem „avotiem”. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība un arī idiotiska izdarība, jo Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, pasludina arī pati savas valsts (proti, LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs, kuru fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Taču ir vēl viens odiozs un amizants moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā ir rīkojusies pareizi, jo tās patiešām ir noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība, gūstot nesalīdzināmi lieliskākus panākumus nekā VDK, LR pārvēršot par mēslu bedri un latviešu tautu novedot līdz iznīcībai.

No arhīva

Laiku pa laikam (apmēram 2-3 reizes gadā) palasu interneta „personīgo arhīvu”, kā vēlos saukt „Google” glabātos tekstus ar manu vārdu un uzvārdu. Tādās reizēs vienmēr uzzinu kaut ko jaunu. Pirms kāda laika uzzināju, ka naktī esmu norāvis LR karogu, ko pēc kara pirmo reizi pilsētā iepriekšējā dienā pacēlām virs DPI galvenās ēkas (es biju uz jumta). Šos fantastiskos melus izplata Valfrīds Paškēvičs, ar kura neizprotamo naidīgumu sastapos t.s. LTF laikā. Nupat uzzināju, ka valsts oficiālais izdevums „Latvijas Vēstnesis” ir izplatījis ne mazāk fantastiskus melus. Žurnāla 2003.gada 9.maija 69. (2834.) numurā ievietota šāda no emigrantu laikraksta „Laiks” pārpublicēta informācija: „ Daugavpils Daudznāciju kultūras centra direktors Dr.philol. Arturs Priedītis paziņojis par atteikšanos no Latvijas pavalstniecības un lūdzis politisko patvērumu Krievijā. Darbonis bijis sašutis, ka krievu skolās piespiedu kārtā ievieš latviešu valodas mācīšanu un ka ārvalstu pilsoņiem aizliegts piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Šo faktu ar sev raksturīgo ļauno prieku nekavējās izmantot avīze “Vesti segodnja”, publicēdama rakstu “Pirmais disidents”. Savās atsauksmēs uz to daugavpilieši raksta, ka Priedītim bijis visparastākais kašķis mīļās naudiņas dēļ un ka viņam sariebis vietējais laikraksts “Naša gazeta”. Viņš savas personīgās problēmas sajaucis ar sabiedrības problēmām. Izraēlas publicista, kādreizējā rīdzinieka Franka Gordona komentārs šajā sakarā: “Arturs Priedītis Krievijas mežmalā nostājies blakus Viktoram Alksnim”.” Fantastiskos melus detalizēti atspēkot būtu pazemojoši. Pareizi ir nosaukta tikai Persikovas kundzes sagatavotā ziņa ar virsrakstu „Pirmais disidents”. Franku Gordonu 90.gados sastapu Daugavpilī. Viņš kopā ar latviešu būtni Uldi Bērziņu apbraukāja Latviju, aicinot etnonīma „ebrejs” vietā lietot zākājumu „žīds”. Bērziņš ir tipisks latviešu muļķītis. Viņam nevar neko pārmest. Pārmest var Gordonam par provokāciju. Neticu, ka viņš ir tik dumjš un nezinīgs. No Daugavpils un citiem ebrejiem ļoti labi zinu, ka vārdam „žīds” ebreju ieskatā ir negatīva konotācija. Tas ir lamu vārds. Tātad Gordons ir faktiski kaut kāds mēsls, kurš provocē nacionālo naidu pret savu tautu. Tātad – deģenerāts. Par laimi abiem mēsliem nebija nekādu panākumu. Vārdu „žīds” lieto tikai vietējās padibenes interneta komentāros, gļēvi slēpjoties aiz „nika”.

Inteliģence internetā

Kā parasti, latviešu inteliģences vairums ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti, zemiski. Anonīmos komentārus neraksta šoferi, kalēji, pārdevējas, sētnieces. Raksta latviešu intelbeņķi ar pirktiem izglītības papīriem, bet galvenais – melnu prātu, melnu garu un melnu dvēseli. Raksta zemiski tārpi, denuncēšanas potenciāls, nodevības potenciāls, nelietības potenciāls. Un, protams, tautas lepnums – stulbeņi, idioti, pitekantropi, antropoīdi, postcilvēki, dauni. Tauta tāpēc dzīvo tik drūmi, ka tai nav cienīgas inteliģences. Tā vien liekas, ka internets ir radīts inteliģences cilvēciskajām padibenēm, kuras ir guvušas iespēju nesodīti izlādēt savu necilvēcisko būtību.

Patiesība

2017.gada 18.XII „Diena” publicēja interviju ar melno Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata). Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. Neatceros līdzīgu tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā transformācija LR, kad faktiski nekas nemainījās – varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru kļuva LR parlamenta priekšnieks utt.: „"Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?", intervijā laikrakstam "Diena" atzīst VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris”. Tekstā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti („avoti”), par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti: „"Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā," atminas Kangeris. Uz jautājumu, ka tad iznāk, ka valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild, sakot: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš (tolaik viņš vairs nebija amatā) izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie [tas noteikti ir CIP viedoklis-A.P.]. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli," norāda Kangeris”. Tipiska šizofrēniskā dullība ir LR. Tas redzams sarunā ar melno Kangeri: „Viņš intervijā atzīst, ka tad, kad izveidoja ceturtā maija republiku, VDK priekšnieks Johansons tika iesaistīts Ministru kabineta darbā – viņš strādāja gan jaunajai Latvijas valdībai, gan Maskavas valdībai. Šajā laikā arī vēl tika vervēti aģenti”. Bet vai latvieši beidzot sapratīs, kāda mēslu bedre tika izveidota „perestroikas” rezultātā, ja pat gratulēts „vēsturnieks” Kangeris to nesaprot? Noteikti latviešu liela daļa turpinās klanīties LKP/VDK bijušajiem kadriem, neapjēgs LR kriminālo būtību un turpinās spiegt par „maisu” atvēršanu. Debilizācija regresīvi progresē. Tekstā melnais Kangeris paškritiski saka: „"Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem," saka Kangeris””. Melnais Kangeris neko nesaprot no PSRS sabrukuma, taču no savas nelietības neatsakās:” „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne," saka Kangeris””. Tajā pašā dienā (18.XII) „Delfi” publicēja priecīgu ziņu: „"Diemžēl mums alkoholisms ir iedzimts. Tas ir pārmantots vairākās paaudzēs. Jau vairākus gadsimtus latvieši ir bijuši lieli dzērāji," pirmdien intervijā "Neatkarīgajai" saka psihiatrs un narkologs Jānis Strazdiņš””. Par alkoholisma ģenētisko determinētību viss būtu skaidrs. Bet kā ir ar stulbuma (un zagšanas) ģenētisko determinētību? Vai tas stulbums, kas traucē izprast dzīves realitāti, arī ir iedzimts?

 

Trieciens

Latviešu tautas atmiņai jauns trieciens ir Kangera noorganizētā kampaņa ap „čekas maisiem”.  Kangeris visā vaino padomju laiku, - tātad pagātni.Trieciens vispamatīgāk skar latviešu jaunās paaudzes nevērtīgāko daļu, kurai par Latvijas vēsturi jau pamatskolā ir iezombēts kropls priekšstats. Triecienu divdomīgi atbalsta/neatbalsta valdošā kliķe. Kampaņa ir reti nelietīga, jo zinātniskās pētīšanas demagoģiskajā aizsegā Kangeris vēlas pazemot un izrēķināties ar latviešu padomju laika inteliģenci. Turklāt šis melnais eksemplārs nemaz neslēpj, bet lepojas ar savu antipatriotisko un cilvēciski zemisko rīcību. Vienā medijā lasāms: „Tomēr, spriežot pēc sarunas ar Kangeri, visticamāk, nekāda īpaša metodoloģija nemaz netiks piedāvāta. Viņaprāt, gluži vienkārši jāpublisko visi dokumenti ar norādi, ka konkrētās personas bijušas atrodamas aģentu sarakstā, bet par viņu sadarbības formu un veidu nav precīzu ziņu. “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā,” teica izpētes komisijas vadītājs””. Noņemšanās ap „čekas maisiem” un VDK kopumā ir tendēta uz tautas garīgās veselības bendēšanu, kas ir ļoti izdevīga pašmāju neliešiem – „prihvatizātoriem”, jaunajiem „miljonāriem” no LKP un VDK. Nevienam nav noslēpums par LR drošības iestāžu kadru izcelsmi. DP sāka strādāt bijušie VDK virsnieki. Principā tas ir pareizi un pret to nebūtu iebildumu. Valsts drošību katrā ziņā vajadzēja uzticēt profesionāļiem. Taču fantastiska amoralitāte ir LR valdošās kliķes un DP priekšniecības noorganizētā VDK kompromitēšana, jau 90.gadu sākumā VDK oficiāli atzīstot par „noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”. Tā varēja rīkoties vai nu nelabojami idioti vai nelabojami morālie monstri. Parlaments, valdība, DP spice izlikās nesaprotam, ka VDK pasludināšana par noziedzīgu iestādi attiecas arī uz tās tiešo mantinieci – DP. Morālie monstri izlikās nesaprotam, ka tādējādi arī DP ir pasludināta par noziedzīgu iestādi. Saprotams, tāda šizofrēnija ir iespējama tikai sociuma adekvātā līmenī. Sociums nav spējīgs konstatēt, ka tiek uzskatīts par debilu masu. Pašlaik latviešu garīgi nepilnvērtīgā daļa, protams, nav spējīga apjēgt vēl divus momentus: 1) LR ir nesalīdzināmi nevērtīgāka un pret tautu noziedzīgāka nekā LPSR; 2) ja kāds ir jānosoda un jāsoda, tad tā ir PSKP un VDK līderu nelietīgākā daļa, kura radīja izcili kroplu LR – kriminālo noziegumu citadeli  - un kura ir latviešu tautas bende. Interesanti, ka Kangeris neko nesaka par kāda cita „avotu” saraksta publicēšanu. Intervija liecina par viņa kompetenci vācu okupācijas latviešu atbalstīšanā: „Par vācu laikiem… Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi.[..] Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums”. Loģiska ir prasība reizē ar vācu laika, padomja laika "avotu" sarakstu publicēšanu publicēt arī Livonijas laika, cara laika, pirmskara Latvijas laika, bet galvenais - šodienas valstiskās mēslu bedres visu piecu speciālo dienestu "avotu" sarakstus. Latviešu tauta vēl nekad nav dzīvojusi tādā valstiskajā smirdoņā, kāda valda pēcpadomju periodā. Tāpēc ir jāzina šīs smirdoņas nelegālo atbalstītāju vārdi. Latviešu nevērtīgais miljons acīmredzot nav spējīgs aptvert savas aprobežotības trajektoriju, īdot par "čekas maisu" atvēršanu. Vācieši iznīcināja savu "avotu" sarakstus, bet latvieši speciāli kaut kādā nelietīgā nolūkā atstāja ziņas par saviem "avotiem". Vācieši bija godīgāki par latviešiem. Vai par to kāds ir spējīgs padomāt un izdarīt vajadzīgos secinājumus? Stulbums ir grandiozs un visaptverošs. Grandiozais stulbums traucē saprast to, ka 27 gadus "maisus" neviens godīgi nesargāja. Maisu saturs noteikti tika rediģēts. Populācijas varas inteliģences morālais līmenis nav tāds, lai uzticētos tiem, kuriem ir nauda un vara. Pie tam nav saprotama "čekas maisu" jēga vispār. Nav zināms, kāda ir "perestroikas" neliešu izvēlētā "maisu" funkcija. Ne tikai stulbums ir visaptverošs. Visaptveroša ir arī morālā deģenerācija. Tāpēc nav kam uzticēt "maisu" likvidēšanu, kas būtu vissaprātīgākais solis. To vajadzēja izdarīt pašai VDK tāpat kā to izdarīja Hitlera drošības dienesti. Taču PSRS beigu posmā VDK augstāko kadru kontingents acīmredzot bija pamatīgi saindēts ar cilvēciskajām padibenēm, kurām profesionālā ētika neko nenozīmēja.

Loģika

Tautas dumjākajā miljonā skaidri redzama ir tieksme starp neseno pagātni un tagadni izveidot komunikatīvo bezdibeni. Tautas dumjākais miljons buldurē, ka sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu desmiti esot bijusi dzīve melnā tumsā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu. Tāda pieeja ir svilinošas tumsonības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta arī visa latviešu tauta. Tautas dumjākais miljons to nav spējīgs aptvert. Ja padomju laiks tautu samaitāja, tad šī tauta arī pēcpadomju laikā ir samaitāts un nekur nederīgs etniskais cūkojums. Loģika ir elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā „otrā rītā uz brokastu laiku” (1990.g.4.maijā) nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka dzīvot samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska. Loģika ir elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja dzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt sanāk, ka jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loģika: riebīgas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl riebīgākas izpausmes. Tāda ir teorija. Taču vistrakākais ir tas, ka tik tikko minētā teorija masveidā apstiprinās aizvadītajos 27 gados. Veči radīja krimināli oligarhisku mēslu bedri ar masveida zagšanu, bet viņu bērni ne tikai jūsmo par tēvu un vectēvu pietaisīto mēslu bedri, bet pamatīgi pārspēj savus padomju senčus, jo sevi apliecina kā visīstākie deģenerāti un postcilvēki.

Latviešu plebiscīts

Latviešu plebiscīta (tautas tiesas [„Nirnbergas, proti, Latvijas tribunāla”], tautas apspriešanas un balsošanas) nepieciešamība ar katru dienu zibenīgi palielinās. LR atrodas valsts kraha stāvoklī. Tas veicina ārdošas politiskās, sociālās, morālās tendences, kā rezultātā tautas sabiedrisko domu pārņem visaptverošs haoss. Ar katru dienu palielinās dažādu šizofrēnisko (idejiski pretrunīgo), debilo, neloģisko, absurdo izpausmju skaits. No vienas puses turpinās padomju iekārtas, PSKP, VDK nolādēšana, visās šodienas likstās vainojot sociālismu, „okupāciju”. Taču tajā pašā laikā tiek karsti slavināti „brīvības cīnītāji” (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komiteja, LTF), kaut gan ir labi zināms, ka tās bija PSKP uzdevumā VDK veidotas struktūras „perestroikas” slepeno mērķu („prihvatizācijas”, PSRS sagraušanas) sasniegšanai. Labi ir zināms, ka PSKP vadoņi nemaz nevēlējās PSRS vietā izveidot cilvēciski cienīgas valstis un tajā skaitā LR. PSKP vadoņi vēlējās ieviest „kapitālismu” dažos gados, ko varēja izdarīt tikai vispārējas sabiedrisko īpašumu laupīšanas veidā, kas notika Latvijā. Fundamentāli debila ir latviešu masu attieksme pret valstiskumu. Latviešu politiskajā apziņā nav pienācīgas izpratnes un cieņas pret valsts drošības iestādēm, jo trūkst paša galvenā  – izpratnes un cieņas pret valsti kā sociuma dzīves organizācijas formu. Nav izpratnes par to, ka pavalstniekiem ir jākalpo valstij un jākalpo tās drošības iestādēm. Tas ir pavalstnieku pilsoniskais pienākums jebkurā gadījumā. Arī tad, ja valsts institūtu darbība šķiet nepilnīga. Katra pilsoņa pienākums jebkurā valstī ir cienīt valsti, cienīt tās augstākās amatpersonas, augstākos valsts institūtus un sniegt savu ieguldījumu valsts drošības nodrošināšanai. LR šīs normas neeksistē. Toties LR eksistē skaisti meli par valsts sasniegumiem, ekonomikas augšupeju utt. Ierēdņu (varas inteliģences) šķebīgā muldēšana masu komunikācijas līdzekļos kļūst arvien odiozāka un arvien vairāk veicina sabiedriskās domas debilizāciju, šizofrēnizāciju. Katram cilvēkam ar veselu sapratu ir redzama ierēdņu melošana, viņu teiktā un rakstītā kliedzošā neatbilstība dzīves īstenībai. Latviešu plebiscīta formā  tautai ir godīgi un stingri jādeklarē, ka pēc PSRS sabrukuma nav izdevies izveidot cilvēciski cienīgu valsti un tāpēc LR ir nesalīdzināmi nevērtīgāka valsts kā LPSR, tādējādi nosakot tautas pienākumu nekavējoties likvidēt LR kā krimināli oligarhisko valsti un veidot jaunu LR atbilstoši cilvēces labākajām tradīcijām valstiskuma jomā. Ņirgāšanās par  latviešu plebiscīta ideju un plebiscītā apstiprināto kardinālo deklarāciju var vienīgi liecināt par vietējās antroposfēras attīstības zemo līmeni, kas vēl nav adekvāts cilvēciski cienīgas valsts organizēšanai. Diemžel vietējās antroposfēras attīstības līmenis kritiski atspoguļojas krimināli oligarhiskās valsts līdzšinējā masveidīgajā atbalstīšanā un masveidīgajā zagšanā, enerģiski pievienojoties „perestroikas” formētajai PSKP/VDK laupītāju sākumbandai. Tas noteikti izslēdz cerības piedzīvot pozitīvas izmaiņas un jebkuru priekšlikumu (arī plebiscīta) valstiskuma transformācijai aizskalo nebūtībā kā naivitātes apliecinājumu.

Attieksme

Attieksme ir kropla. Izņēmumu var būt. No 100 000 latviešiem diviem latviešiem varbūt ir pareiza attieksme pret valsts drošības iestādēm. Latviešu masveida nenormālā attieksme pret valsts drošības iestādēm (ne tikai pret bijušo VDK, bet arī DP, SAB) ir pilnībā izprotama vienīgi plašākā kontekstā. Pirmkārt un galvenokārt visu nosaka tas, ka latviešu tauta nav valstsspējīga tauta. Tādas tautas mēdz būt. Ne visas tautas ir valstsspējīgas. Tādu tautu pārstāvji dzīvo arī Latvijā. Tik tikko minēto tēzi par valstsnespēju nav iespējams noliegt vai koriģēt. Latviešu tautas valstsnespēja ir praktiski apstiprinājusies jau divas reizes. Divas reizes latviešu tautai tika dota iespēja dzīvot savā valstī. Abās reizēs latvieši atsacījās no šīs iespējas un pat ar zināmu entuziasmu šķīrās (67%) no valstiskās suverenitātes. Trešās reizes nebūs. Latviešu tautas liktenis virzās sinhroni ar „baltās” rases kopējo likteni – novecošanu, izmiršanu, sajaukšanos ar citām rasēm. Turklāt suverēna valsts kā sociuma dzīves organizācijas forma Rietumu civilizācijā vispār atmirst. Valstsnespēja atsaucas uz visu pārējo, un tajā skaitā atsaucas uz attieksmi pret valsts drošības iestādēm. Latviešu politiskajā apziņā nav pienācīgas izpratnes un cieņas pret valsts drošības iestādēm, jo trūkst paša galvenā  – izpratnes un cieņas pret valsti kā sociuma dzīves organizācijas formu. Nav izpratnes par to, ka pavalstniekiem ir jākalpo valstij un jākalpo tās drošības iestādēm. Tas ir pavalstnieku pilsoniskais pienākums jebkurā gadījumā. Arī tad, ja valsts institūtu darbība šķiet nepilnīga. Katra pilsoņa pienākums jebkurā valstī ir cienīt valsti, cienīt tās augstākās amatpersonas, augstākos valsts institūtus un sniegt savu ieguldījumu valsts drošības nodrošināšanai. Kā zināms, Rietumu valstīs tā ir pilsoniskuma izpausmes elementāra norma. Šī norma Latvijas antroposfērā neeksistē, jo „titulnācija” nav valstsspējīga tauta

Bezjēdzības bezjēdzība

Bezjēdzīgās valsts bezjēdzīgo bezjēdzību  analītika izvēršas bezjēdzīgā bezjēdzībā, jo saskarsmē ar bezjēdzīgi bezjēdzīgo valsti jēdzīga var būt vienīgi bezjēdzīgi bezjēdzīgās valsts aizslaucīšana vēstures izgāztuvē. Taču bezjēdzīgā bezjēdzība var būt tik liela bezjēdzība, ka nav neviena jēdzīga spēka, kas gribētu un spētu bezjēdzīgi bezjēdzīgo valstisko bezjēdzību aizslaucīt vēstures izgāztuvē. 

Pierādījums

“Delfi” 2017.g.28.XI: “Nepilnu divu gadu laikā Rīgas dome dažādām biedrībām un nodibinājumiem izmaksājusi 45,85 miljonus eiro - 22,43 miljonus eiro pērn un 23,42 miljonus šī gada pirmajos deviņos mēnešos. Kopumā dažādos apmēros Rīgas dome novirzījusi finansējumu 1104 (!?) biedrībām un nodibinājumiem, liecina pēc portāla "pietiek.com" pieprasījuma pašvaldības sagatavotais pārskats. Dome gan ir sniegusi informāciju tikai par pašvaldības struktūru novirzīto finansējumu, lai gan tika pieprasīti arī dati par pašvaldības kapitālsabiedrību sniegto finansējumu”. Tā ir niecīga daļa no tās summas, ko no nolaupītajiem miljardiem tautai atmet Lielā Banda. Tomēr summa ir pietiekami liela, lai latviešus masveidā pārvērstu par zagļu tautu, kura atbalsta kriminālo mēslu bedri LR. Saprotams, zagšanas mānijai ir jābūt arī ģenētiski nostiprinātai. Ar zagšanas atļauju vien nepietiek. Publikācija ir uzskatāms pierādījums krimināli oligarhiskās valsts masveida atbalstam. Latviešiem patīk LR kā mēslu bedre - masveida zagšanas impērija. Publikācija apliecina zagšanas mānijas apzinātu stimulēšanu. Tā tiek konkrēti veikta no Lielās Bandas nozagtajiem miljardiem tautas varas inteliģencei atmetot dažus miljonus. Skaidrs, ka publikācija netiks vērtēta tik tikko minētajā aspektā. Zagšanas mānija ir iespējama noteiktā tautas masu psihiatriskajā stāvoklī, kas neatbilst savas dzīves objektīvai izpratnei un novērtēšanai. Atmestie miljoni dara savu darbu visos virzienos: sniedz Lielajai Bandai atbalstu vēlēšanās, dara morāli un intelektuāli aklus. Komentāri „Delfi” un „pietiek” publikācijām pilnā mērā apstiprina nespēju izprast lietas būtību.

Melnā kaislība

„Čekas maisu” komisijas izveidošana ir tāds pats bezjēdzīgs un iracionāls pasākums kā visi citi valdošās kliķes pasākumi, valsts varai nespējot funkcionēt intelektuāli adekvāti. Kā parasti, intelektuālā neadekvātība sten kopā ar dziļu amoralitāti un sociālās histērijas stimulēšanu, kārtējo reizi apliecinot baisas aprobežotības, baisas nekaunības un baisas nelietības summu latviešu masu mentalitātē. Lai saskaņā ar MK rīkojumu zinātniski pētītu VDK dokumentus, nav vajadzīgs tos publicēt un tajā skaitā nav vajadzīgs atvērt „čekas maisus”, par kuru atvēršanas nepieciešamību klaigā melnas kaislības apdulluši latviešu zemcilvēki ar komisijas priekšnieku Kangeri priekšgalā. Kangeris nemaz netaisās izpildīt MK rīkojumu un pētīt dokumentus. Savukārt MK netaisās par to viņu padzīt. Kangeri interesē vienīgi publiski pazemot ciltsbrāļus – nesalīdzināmi talantīgākus, gudrākus cilvēkus par šo Stokholmas mastodontu. Komisiju izveidoja2014.gada 20.augustā saskaņā ar MK rīkojumu Nr.433. Rīkojuma nosaukums ir šāds: „Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Rīkojumā teikts: „Saskaņā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 18. panta 1.² daļu izveidot speciālo starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”. Komisijas darba reglamentā ir atkārtots rīkojumā teiktais: „Komisijas darbības mērķi ir bijušās Valsts drošības komitejas (starptautiski citējamā zinātniskajā literatūrā konvencionāli apzīmēta ar saīsinājumu KGB) dokumentu zinātniska, tostarp vēsturiska un juridiska, izpēte un materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšana, ko Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”. Protams, tā ir tukša blādīšanās, kuras aizsegā jau ir iztērēts pusmiljons no tautas naudas. Ko nozīmē vēsturiskai, kad VDK vēsture jau sen ir zināma pamatīgāk nekā, teiksim, Dziesmu svētku vēsture? Ko nozīmē juridiskai? Tas vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt materiālo kaitējumu? Ko nozīmē izvērtēt morālo kaitējumu? Tas atkal vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt atsevišķi nodarīto kaitējumu LR un atsevišķi iedzīvotājiem? Kādu kaitējumu VDK varēja nodarīt LR, ja LR tika inkorporēta PSRS? Katram normālam cilvēkam ir  saprotams, ka komisija ir idiotiska ākstība. 2017.gadā komisija sāka gatavot sev jauno maiņu no „stipendiātiem”. No tiem katram ir „vadītājs” un „konsultants”. Tas ir vispār jocīgi un nekādi nesaskan ar MK rīkojumu, bet toties ir laba iespēja sadalīt valsts budžeta naudiņu.

Okupācija (2)

Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir ne tikai okupantu totāla vara, tās visos līmeņos nepielaižot pie varas okupētās teritorijas iedzīvotājus. Starptautiski atzīts okupācijas obligāts kritērijs ir arī atrašanās kara stāvoklī. Toreiz ne LR pieteica karu PSRS, ne PSRS pieteica karu LR. Gluži pretēji: starp abām valstīm pastāvēja militārā sadarbība – 1939.gada 5.oktobrī parakstītais savstarpējās palīdzības pakts jeb t.s. Bāzu līgums.