Šizofrēniķu diaspora

2018.gada 28.martā „Delfu” „versijās” ievietoja Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas rakstu „Diasporas likums – saturīgs, ne deklaratīvs”. Raksts faktiski spilgti apliecina valdošās kliķes cinismu un bezjēdzību. Raksts ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir ņirgāšanās, kas ir iespējama vienīgi nacionāli reakcionārā iekārtā. Dāma raksta: „Aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo mūsu valsts simtgadi sagaidīs ārpus Latvijas. Citās valstīs dzīvo gan tie, kuri aizbraukuši, personīgās un karjeras izaugsmes mudināti, gan tie, kuri devušies prom ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī tie, kuru dzimtas saknes citās valstīs stiepjas jau gadu desmitiem. Latvijas valsts ir vitāli ieinteresēta, lai daudzie tūkstoši mūsu pilsoņu nezaudētu saikni ar dzimteni un saglabātu latviešu valodu, tradīcijas un Latvijas sajūtu. Tāpēc tik aktuāli ir atbalstīt un uzturēt ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs.[..]Valsts atbalsts ir nepieciešams abām šīm grupām. Vienlaikus atbalstam jābūt rūpīgi pārdomātam, lai neradītu pretrunas sabiedrībā, lai Latvijā un ārvalstīs dzīvojošie netiktu pretnostatīti”. Tiekamies ar latviešu varas inteliģences tipisku šizofrēniju: ar vienu valdošās kliķes roku labākos pamudina atstāt mēslu bedri, ar otru valdošās kliķes roku taisās palīdzēt viņiem atgriezties Tēvzemē. Dāma, protams, nav spējīga aptvert sava vervelējuma šizofrēniju. Viņa nav spējīga saprast, ka galvenā vaina ir nacionāli reakcionārajā krimināli oligarhiskajā iekārtā, kā rezultātā katram normālam cilvēkam ir kauns par LR un viņš cenšas iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi citā zemē. Vispirms ir jālikvidē noziedzīgais režīms, jāsoda tā autori un tikai tad var lūgt kādu atgriezties dzimtenē. Cita ceļa nav. Cita ceļa meklējumi ir varas kliķes jauna nelietība, kā arī jauna iespēja tai nozagt "diasporai" paredzēto naudu. Valdošās kliķes loģikā ir tikai viens dzineklis - zagšana. Teksta lielākā vērtība ir nosauktais skaitlis – „aptuveni 370 000”. Skaitli nosauc „valsts” amatpersona. Tagad šo skaitli drīkst visi izmantot kā oficiāli apstiprinātu informāciju. Skaitlis asociējas ar diviem citiem skaitļiem – 15 400 un 42 149 (= 57 549). Deportācijas nav tas pats, kas bēgšana no mēslu bedres. Tomēr dotie skaitļi izsaka daudz. Tas ir tāpēc, ka „aptuveni 370 000” ir pašu latviešu nopelns – tautas padibeņu nopelns. Un tas arī ir „šķiru cīņas” rezultāts: alkātīgu izdzimteņu un normālu cilvēku „šķiru cīņas” rezultāts, kad tāpat kā senāk vienā revolūcijā uzvaru gūst hominīdu nevērtības – antropoloģiskās pelavas.

Dezinformācija

2018.g. 28.III „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”. Tas ir absurds: pie mums dezinformāciju nav iespējams likvidēt. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms, par ko nedrīkst teikt patiesību, bet nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni likvidēt dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, meli-dezinformēšana turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents. Tas, pirmkārt. Otrkārt, dezinformācija (tajā drīkst iekļaut informācijas apzinātu noklusēšanu) var būt vitāla sociālā, politiskā nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tā tas var būt ideoloģiskajā kontekstā; tā tas var būt, rūpējoties par sabiedrības, tā teikt, psiholoģisko veselību. Milzīgi dumja ākstība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina medija ziņa, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu. Problemātiska ir atsevišķu deputātu ideja policijā izveidot speciālu struktūru, kuras uzdevums būtu "brīdināt" viltus ziņu izplatītājus. Viltus ziņas tika vienmēr izplatītas. Bez tā nav iedomājama ideoloģija, militārā sfēra, kara notikumi. Mūsdienās viltus ziņu izplatīšana ir kļuvusi sociālā tendence, un tās rašanās un progresēšana ir jāskata sociuma deģenerācijas un degradācijas kontekstā "baltās" rases norieta laikmetā, kad valda "dzīres mēra" laikā un politiskā, sociālā, nacionālā bezatbildība ir kļuvusi norma. 

Salīdzinājumu stress

Vislielāko stresu izraisa salīdzinājumi. Ja šodienas latviešu dzīvi salīdzina ar citu tautu un tajā skaitā vistuvāko kaimiņu tautu dzīvi, tad sākas stress. Salīdzinājumi izraisa stresu, jo salīdzinājumi nav izdevīgi latviešiem. Taču salīdzinājumi izraisa ne tikai stresu, bet arī mazvērtības kompleksu. Ja nebūtu iespējams salīdzināt, tad mūsu dzīve liktos laba un to nekas neapēnotu. Tiklīdz sākam savu dzīvi salīdzināt ar citu tautu dzīvi, tūlīt rodas sarūgtinājumi, neapmierinātība, vainīgā meklēšana u.tml. Salīdzinājumos dominē kritēriju identiskums. Mēs sev un citiem piemērojam vienus un tos pašus kritērijus. Bet tas neko labu mums nedod. Kritēriju identiskums mums nav izdevīgs, jo tas atklāj mūsu nevērtību, nepilnību, atpalicību, nekompetenci, amoralitāti, bezsaimnieciskumu, intelektuālo pliekanību utt. Faktiski no salīdzinājumu stresa ir iespējams izvairīties. Turklāt eksistē teorija par salīdzinājumu nepamatotību. Tautu un to kultūras salīdzinājumi ir neproduktīva un nekorekta darbība. Protams, runa ir par kultūru relatīvisma teoriju, kas mums var būt sava veida morālais atbalsts un arguments mūsu kultūras vērtībai, kas salīdzinājumos ar citām kultūrām momentā izplēn. Saskaņā ar kultūru relatīvisma teoriju katra kultūra ir noteikta vērtība, noteikts ūnikums. Kultūru relatīvisma teorija neatzīst kultūru salīdzinājumus, jo kultūras nevar salīdzināt tāpēc, ka katra no tām ir oriģināls veidojums. Vērtējoši salīdzināt oriģinālos veidojumus ir liela bezjēdzība un pat savā ziņā amorāla darbība. Kultūru relatīvisma teorija var likvidēt salīdzinājumu stresu un mazvērtības kompleksu. Tas tā reāli notiktu, ja kultūru salīdzinājums nebūtu sava veida cilvēcisks instinkts. Cilvēkam neizdosies ierobežot instinktu sevi vērtējoši salīdzināt ar citiem cilvēkiem. Tāpat neizdosies ierobežot salīdzinājumu apjomu. Piemēram, sākot ar etniskās identitātes īpašību salīdzināšanu un beidzot ar tautas dzīves prakses salīdzināšanu.

Salīdzinājums

Valdošās kliķes jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku starptautisko noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR. Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla. Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts organizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas nupat notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, nosodoši izturējās pret nestrādāšanu, bezmaksas izglītība, medicīna, pensijas), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas bende. 

Apcūkošana

Skaidrs, ka latviešu savvaļā palaistā "miljona" attīstības līmenis ir atbilstošs gatavībai degradēt jebkuru kultūras elementu. Kāpēc lai dziesmu svētki būtu izņēmums un tos neapsmirdinātu ar tipiski latviskām izdarībām - stulbumu un zagšanu. Viss, kas notiek, organiski atbilst latviešu "miljona" morālajam un intelektuālajam līmenim. Vācieši velti iemācīja latviešiem kora dziedāšanu. Alfrēds Rozenbergs to saprata jau sen. Naiva ideja ir biļešu tirdzniecību uzticēt ārzemniekiem. Latvieši ir ģenētiski talantīgi apveltīti zagļi, un zagšana (visplašākajā nozīmē) ir latviešu kultūras stabils elements. Noteikti apmānīs arī ārzemniekus, inovatīvi izdomājot jaunus paņēmienus savas plebejiskās alkātības izbaudīšanai. Atceros 1973.gadu. Strādāju Talsu muzejā. Tas man un muzejam bija dziesmu svētku gads. Līdz lielajiem pasākumiem Rīgā staigāju pa lauku mājām un vācu dziesmu svētku vēsturiskos materiālus. Atradu un muzejam cilvēki ar prieku nodeva pat vairākus "ulmaņlaiku" koru karogus, kurus burtiski izcēla no pūra lādes. Mans daudzu mēnešu vākums deva iespēju mūsu muzejā noorganizēt Dziesmu svētku piemiņas izstādi. Tolaik bija pavisam cita atmosfēra ap Dziesmu svētkiem nekā šodien. Protams, jāsaprot, ka vispārējā tautas/rases degradācija nesaucē nevienu kultūras atzaru. Viss tiek apcūkots ar prastu mantkārību, „biznesu”, stulbumu, nelietīgām mahinācijām. Latviešu „miljonam” nav nekas svēts, par ko „akadēmiķi” turpina muldēt „latviskās identitātes” sakarā.

Muļķu mentalitāte

Tumsonību veicina arī muļķu īpatsvars. Muļķu mentalitāte ir smalka tēma. Par muļķu mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt par muļķiem. Folklorā muļķi ir dzīvē veiksmīgi cilvēki un realizē visas ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Latviešu jaunaudzes par muļķiem uzskata tos, kuri neprot zagt un iztiek bez stulbībām. Sena paruna rekomendē pret lišķīgiem un pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret ienaidniekiem. Dievs pret muļķību ir bezspēcīgs, un nekaunas par to atzīties visai cilvēcei. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociāls tips, un muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Bet vēl ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi. Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var par to priecāties. Tātad viņā ir gudrība, kuru apskauž muļķis, un muļķis savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku. Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē, lai pats nekļūtu muļķis. Komunikācija ar muļķi ir garīgi neveselīga nodarbošanās. Muļķis vienmēr tiecās pēc polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai par muļķu mentalitāti noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniskās, sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne par muļķu mentalitāti gandrīz neko nav pateikusi. Interesanti, ka pašlaik pie mums muļķu lomai (mentalitātei) ir ļoti būtisks politiskais pavērsiens. Latviešu muļkiem dārgā Maija Kūle teiktu – „politiskā jābūtības dimensija” ar noteiktu scenāriju. Pēc kārtējās ievēlēšanas Putins aicinās Trampu izvest NATO no Baltijas. Tātad arī no Latvijas. Visticamākais, Tramps to klusi izdarīs. Krievu unikālais jaunais ierocis jau pašlaik ir galvenais un vienīgais arguments NATO aizvākšanai. Ja Tramps to nedarīs, tad Krievija ilgi nedomās un Baltijā ievedīs savu karaspēku. Militāro iemeslu precīzi raksturo Kedims. Jurkānam ir izredzes tēlot Kirhenšteinu. Viņš tiek gatavots šai lomai. Tikai tā ir izskaidrojama 72 gadus veca no politiskās skatuves sen jau  nogājušā vīrieša, bijušās VDK uzticamības personas, aicināšana uz Valdāja klubu, sistemātiskā „piarēšana” ārzemju žurnālistiem, Krievijas, Latvijas sabiedrībai.Taču latviešiem ir visas iespējas minēto scenāriju novērst. Diemžēl tikai teorētiski. Praktiski šķērslis ir latviešu „miljona” lielā politiskā tumsonība un vienaldzība, vitālā ieinteresētība turpināt zagšanu, inteliģences deģenerācija un degradācija, kad ārpolitika uzticēta garīgi kroplam pederastam un visādām Sarkanmatainajām Tumsonībām, bet pēc 6.oktobra sāks valdīt postcilvēki.

Naida melnā diena

16.martam faktiski vajadzētu būt latviešu nacionālā naida melnajai dienai pret vācu fašistiem. Vajadzētu būt tā, ka katru gadu 16.martā visā Latvijā latvieši vienoti demonstrē savu nacionālo naidu pret vācu fašistiem. Tā nav priecīga svētku diena, bet gan ir neizdzēšama naida melnā diena pret vācu fašistiem. Tādai melnai dienai ir obligāti jābūt latviešu kalendārā. Latviešu kalendārā ir obligāti jābūt melnai dienai, kas ir veltīta tautas naida apliecinājumam pret vācu fašistiem. Protams, tā var būt arī cita diena. Šai dienai nav obligāti jābūt 16.martam. Var izvēlēties arī citu dienu. Taču obligāti tādai melnai dienai ir jābūt latviešu kalendārā. Latviešu tautai obligāti ir jāapliecina savs naids vācu fašistiem. Tas ir jādara regulāri un nepārtraukti, kamēr eksistēs latviešu tauta kā vienots un suverēns etniskais kolektīvs. Iemesls tādas dienas nepieciešamībai ir konkrēts un loģiski neapstrīdams – vācu fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu! Atkārtoju, pasvītrojot šo faktu: vācu fašisti gribēja iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu! Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu! Domāju, lieki ir norādīt, ka tik necilvēciski pret latviešu tautu neviens nav izturējies! Citas tautas pret latviešu tautu ir izturējušās dažādi. Taču nevienas tautas varas elite neplānoja latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu. To plānoja vienīgi vācu fašisti. Un viņi noteikti būtu iznīcinājuši latviešus, ja būtu uzvarējuši II Pasaules karā. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Domāju, lieki ir atgādināt, cik absurda ir mūsdienu latviešu tautas vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Vācu fašistu apjūsmošana pēcpadomju laikā katru gadu ir visuzskatāmākais piemērs latviešu tautas vienas daļas absurdajai vēsturiskajai atmiņai. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Tautas viena daļa kā spitālīgi apmāta nespēj objektīvi izprast un novērtēt drausmīgo vēsturisko patiesību. Nav taču grūti saprast, par ko liecina tautas vienas daļas vēsturiskās atmiņas absurdās kroplības? Tās liecina par to, ka vācu fašistiem varbūt bija taisnība – latvieši ir nevērtīga tauta! Cits izskaidrojums nemaz nevar būt, ja mūsdienu latvieši ar ziediem un dziesmām 16.martā faktiski sveic savas slepkavas – latviešu holokausta plānotājus! Cits izskaidrojums nemaz nevar būt, ja ņemam vērā arī rusofobijas izplatības apjomu šodienas latviešu sabiedrībā. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā neliecina par tautas vērtību! Tauta taču neko nav darījusi, lai likvidētu tautas tās daļas rīcību, kas apkauno visu latviešu sabiedrību! Tauta neko nav darījusi, lai visi latvieši ar cieņu izturētos pret saviem glābējiem, kuri novērsa latviešu holokaustu! Tautas kalendārā nav nacionālā naida melnās dienas pret vācu fašistiem! Kamēr latviešu sabiedrībā turpinās 16.marta ārprāts, visai cilvēcei ir tiesības latviešus uzskatīt par nevērtīgu tautu. Tas nav patīkami, bet tas ir pilnā mērā pelnīti!

Monolīts

Ne tikai latviešu tauta, bet Latvijas nācija pašlaik noteikti ir intelektuāli un morāli monolīts stutējums. Tātad vienots, saliedēts, bez iekšējām pretrunām stutēts stutējums. Visi ir vienādā mērā truli, dumji, vienaldzīgi, stulbi, melīgi, nelietīgi, zagšanas kāri, antipatriotiski un antinacionāli. Visi dzied vienu dziesmu, kuras vārdi ir idiotijā un nelietībā mērcēti. Baltie putni ir sastopami. Bet tie ir tikai baltie putni, nespējot izkustināt ne uz vienu pusi monolīto stutējumu. Latviešu tautā un Latvijas nācijā stulbums un nelietīgums ir tik liels, ka vairs nav iespējamas no inteliģences sagaidīt stulbuma un nelietības konstatējošas un kritizējošas refleksijas, jo inteliģence tradicionāli normālā sociumā ir dažādu stutējumu likvidētāja. Latviešu inteliģence kopā ar vietējo cittautiešu inteliģenci ir destruktīvs putrojums. Tāpēc tāda blādīšanās un tāpēc uz skatuves vienīgi tādi bezjēdzīgi purni, jo vizuālais noformējums vienmēr ir liecība garīgajam noformējumam. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā. Nav domāšanas spējas, nav sejas apgarotības. To var tūlīt redzēt, kuri spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri domā, tikai spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri nedomā, pat spogulī sevi nespēj redzēt. Tie, kuri nedomā un kuru sejās nav apgarotības, ciena tikai tādus pašus kā sevi. Tas notiek instinktīvi un praktiski ļoti enerģiski. Tāpēc visur ir tikai sejas bez apgarotības. Vārdi „brīvība” un „sirdsapziņa” var nonākt jocīgā situācijā. Piemēram, „brīvība” var būt cēlāks vārds par vārdu „sirdsapziņa”. „Perestroikai” izdevās ar vārdu „brīvība” aizbāzt mutes inteliģencei – nobīdīt malā inteliģences sirdsapziņu. Latviešu inteliģence tā arī 30 gados nav sapratusi, kas ir noticis. Acīmredzot ģenētiskais resurss tādai izpratnei nav piemērots. Bet tauta bez inteliģences ir mērkaķu bars senajos ozolos Alūksnē un citur. Starp Kombuļu Inesi un VVF, bezpajumtnieku-miljonāru Ēriku un Kučinski nav nekādas atšķirības.

Kultūras elements

Protams, cilvēce nesastopas pirmo reizi ar zagšanu kā kultūras elementu. Zagšana kā kultūras elements ir bijis sastopams arī citu tautu kultūrā dažādos laikmetos un dažādos kontinentos. Turklāt Latvijas teritorijā bez latviešiem dzīvo vēl viena etnosa pārstāvji, kuriem zagšana ir stabils un pozitīvs kultūras elements. Tāpat cilvēce ir sastapusies ar pieeju, kad cilvēku darbības intelektuālās formas nenosaka piederību elitei un elites sastāvu. Tas plaši izpaužas mūsu laikmetā, kad valdošais politiskais spēks ir neformālie klani, kliķes, slepenas transnacionālās apvienības. Ja kādreiz valdošais politiskais spēks bija šķira, kā arī par valdošo politisko spēku varēja uzskatīt personības ar izteiktu sociālo domāšanu un iniciatīvu, tad mūsdienās tā vairs nav. Valda neformāli varas grupējumi, kurus ne reti dēvē par oligarhu grupējumiem. Šodienas Latvijā unikāla parādība nav arī tautas inteliģences jeb elites fundamentālā nevērtība un tautas inteliģences jeb elites degradācijas progress. Inteliģences jeb elites degradāciju principā neviens nevar apturēt, ja tautā neeksistē kontrelite, kā tas ir latviešu tautā. Kontrelite piespiež eliti pilnveidoties, paškritiski vērtēt sevi, audzināt sev elitāru maiņu. Ja tautā nav kontrelites, tad elite var degradēties neierobežoti plaši un neierobežoti dziļi. Degradācijas process plūst brīvi savā vaļā bez kontroles, velmes degradāciju ierobežot, savaldīt. Elitē iestājas tāda psiholoģiskā atmosfēra, kad elite pārstāj vispār rūpēties par savu kvalitāti un beigu beigās nemaz nav spējīga apjēgt savu totālo nevērtību. Šodienas Latvijā tas ir ļoti uzskatāmi. Jau apmēram 10 gadus ir apklususi žēlošanās par personību trūkumu valsts pārvaldei. Tāda žēlošanās bija populāra 90.gados. Tagad tā jau sen vairs nav sastopama. Tas var apliecināt tikai vienu mentālo stāvokli: elite ir ne vien samierinājusies ar personību trūkumu, bet ir laimīga ar savu tagadējo kvalitāti. Personības ar savu morālo un intelektuālo prasīgumu un kritiskumu nemaisās pa kājām „orgāniem”, „dzimuma-aspektiem”, „par-politikas” idiotiem, „jābūtības dimensijas” murgotājiem. Latviešu kultūras stabilais un pozitīvais elements zagšana tiek „elitāri” vadīts bez jebkādiem traucējumiem. Latviešu varas inteliģences kleptomānija var plaukt un ziedēt. Turklāt nav jāgaida nakts, kā tas bija pieņemts senajā Romā: clam, obscuro et plerumque nocte, kad zaga slepeni tumsā galvenokārt naktī...

Fināla fatālisms

Viss notiek „pēc notīm”. Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam sabrukumam. Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk vienmēr iedzen postā uz tiem būvēto konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja neattīstītā etnosa plebejisko parvēniju alkātība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodamības un visatļautības apziņa. Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki, kad latviešu mēslu izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu kropļi izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt. Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā miljona reakcija. Tā miljona reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešie līdzdalībnieki. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus, visaprobežotākie vainos arī ebrejus. Tā tagad arī notiek. Nav vainīga nelietīgā valdošā kliķe, bet vainīgs ir Kremlis, kurš ir veicis "uzbrukumu" Latvijas valstij. Rimšēvics u.c. nav vainīgi, pret viņiem ir noorganizēta provokācija. Respektīvi, kāda tauta, tāds tās sabrukums un tāda tās reakcija uz sabrukumu. Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt. Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi katastrofu izmanto, domājot par 6.oktobri. Arī Krievijā būs vēlēšanas. Krievijā atšķirībā no Latvijas ir pamatīga patriotiskā pretestība vietējai krimināli oligarhiskajai iekārtai. Ļoti liela nelaime ir naudas izvešana no Krievijas. Krievijai, Kremlim pirms vēlēšanām faktiski ir izdevīgi sagraut lielāko naudas atmazgāšanas oāzi Rīgā. Tāpēc varbūt ir izprovicēts LB korupcijas skandāls. Arī Baltajam namam nav vajadzīgas Rīgas naudas atmazgātuves. Tramps ar Putinu varēja vienoties par Rīgas blēžu pārmācīšanu. Bet tādi sīkumi mūsmājas apdauzītajiem gudriniekiem neinteresē.Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā ATROFIJA - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml. Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Arī tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki, neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.

Jautājums

Eksistē interesants un pētāms jautājums: „Vai progresējoši konsekventā latviešu dzimstības samazināšanās un tādējādi arī LR iedzīvotāju skaita samazināšanās finansiāli atsaucas uz latviešu varas inteliģences galveno kaislību – zagšanu?”. Visjaunākās publikācijas par izmaksātajām prēmijām un dažāda veida pabalstiem, sākot ar Rīgas pili, Valsts banku, ministrijām un beidzot ar sīkākām valsts struktūrām, liecina par latviešu varas inteliģences zagšanas apjoma strauju pieaugumu. Kāds tam ir iemesls? Vai iemesls ir tikai noziegumu brīvības faktors krimināli oligarhiskajā mēslu bedrē jeb iemesls ir reālās finansiālās iespējas palielināt zagšanu sakarā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un tātad ar kaut kādu izdevumu samazināšanos? Protams, pats par sevi saprotams iemesls jebkura veida nelietībai un noziegumam ir varas inteliģences cilvēciskās kvalitātes riebīgais kritums visās LR valstiskajās struktūrās. Latvijā paliek tikai cilvēciski mazvērtīgs „materiāls”, kuram zagšanas progresēšana ir normāla tendence. Zagšana neinteresē tikai dažāda tipa muldoņām, patentētiem šarlatāniem, tautas padibenēm grantiņiem, gedroviciem, interneta komentāru vājprātīgajiem troļļiem un tipiskiem postcilvēku deģenerātiem žuļiem. Zagšanai ir pievērsies latviešu varas inteliģences miljons. Bet drīz tas vairs nebūs miljons, jo dzimtenes pamešana intensīvi turpinās. Turpina samazināties latviešu dzimstība. Un, lūk, tāpēc ir jānoskaidro atbilde uz minēto jautājumu. Iespējams, palicējiem atbilde būs iepriecinoša. Viņus gaida zagšanas apjoma progress.

Demogrāfijas momenti

Sarunā par demogrāfiju nepieciešams paskaidrot trīs momentus. Pirmkārt, jaunāko publikāciju autori neprot skaidri un stingri nošķirt valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu vietējās tautas (teiksim, latviešu tautas) dzimstības pieauguma rezultātā no valsts iedzīvotāju skaita pieauguma, valstī ielaižot „melnās” un „pusmelnās” Āfrikas migrantus. Nelietīgi ir lielīties par valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu migrantu ielaišas rezultātā. Lielīties drīkst tikai par savas tautas dzimstības pieaugumu. Saprotams, ja to izdodas panākt. Otrkārt, no vienas puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes destruktivitāte, veicinot tautas vērtīgākās daļas dzimtenes pamešanu, bet no otras puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes jaunākie plāni par migrantu aicināšanu noteiktās profesijās, par ko tagad regulāri blādās izcili aprobežotais Valmieras grāmatvedis. Tāda notikumu gaita aksiomātiski liecina par latviešu etnosa nespēju ģenerēt tautas pastāvēšanai nepieciešamu optimālu politisko, valstisko virsslāni. Treškārt, nav daudz demogrāfiskā faktora adeptu. Nav daudz filosofu un zinātnieku (vēsturnieku, antropologu, kulturologu, sociologu u.c.), kuri demogrāfisko stāvokli uzskatītu par galveno faktoru cilvēces virzībā. Līdz šim zinātnē nav pieņemts pret demogrāfiju izturēties kā pret galveno apstākli, kas cēloniski iedarbojās uz cilvēces likteni un cilvēces kultūras procesiem, tos izraisot (kā cēlonis), nosakot (determinējot), veicinot vai pastiprinot, kā arī novājinot vai degradējot. Tas, ka demogrāfiskais stāvoklis (cilvēku dzimstība un mirstība, cilvēku kopskaits) ir galvenais stāvoklis, no kura ir atkarīga cilvēces gaita (civilizācija/kultūra), vēl nebūt nav zinātniskā norma. Joprojām cilvēces darbības, uzvedības un komunikācijas analītikā gandrīz nemaz netiek runāts par demogrāfiskajiem apstākļiem kā attiecīgo procesu izšķirošo faktoru. Tas šķiet dīvaini. Cilvēki taču vienmēr varēja ievērot, ka viens ir dzīve nelielā ģimenē, bet pavisam kaut kas cits ir dzīve lielā ģimenē. Tas attiecas arī uz citiem sociālajiem kolektīviem – ģintīm, ciltīm, tautām. Labi ir zināms, ka mazas tautas liktenis radikāli atšķiras no lielas tautas likteņa. Kopumā to pašu var teikt par cilvēci. 7-8 miljardus lielas cilvēces liktenis ir savādāks nekā 1-2 miljardus lielas cilvēces liktenis. Jēdzieni „masu sabiedrība”, „masu kultūra”, „masu cilvēks” radās tikai pēc tam, kad no XIX gadsimta uz planētas patiešām dzīvoja iedzīvotāju milzīgas masas. Hosē Ortega-Gasets par „masu sacelšanos” sāka sociāli filosofēt acīmredzot t.s. demogrāfisko emociju rezultātā. Viņš emocionāli raksta par jauno atklājumu – cilvēku masveidību uz ielas, baznīcās, kafejnīcās, vilcienos. Cilvēku masveidība atstāja dziļu emocionālo iespaidu. Cilvēku masveidība bija pilnīgi jauna un negaidīta izjūta. Sergeju Kapicu var uzskatīt par demogrāfiskā faktora adeptu. Vēloties sastapt domubiedrus, viņš iepazītajā literatūrā ir noskaidrojis tikai dažus vēsturniekus, kuri ir izteikušies par demogrāfijas kardinālo lomu. Savukārt mūsdienu globālo sociālo procesu tāda ģeniāla analītiķa darbībā kā Sergejs Kurginjans arī nekas nav sastopams par demogrāfisko faktoru. Joprojām valda klusums sociālajā filosofijā, politiskajā filosofijā, starptautisko attiecību filosofijā. Teiksim, Eiropas liktenis (migrācija, eiropiešu novecošana un izmiršana) arī nav pamudinājis pievērsties demogrāfiskajam faktoram kā galvenajam faktoram. Slavenā amerikāņa koncepcija par civilizāciju sadursmi arī iztika bez demogrāfiskās analīzes; respektīvi, demogrāfiskās pārejas (1960.-2050.g.) interpretācijas.

Bezcerība

Ar izglītību un zinātni tāpat kā ar industriālo ražošanu latviešu sētā, prasti sakot, „ir cauri”. Nekas cienījams nav tagad un nekas cienījams nebūs nākotnē. Latvieši un vietējie krievi/puskrievi momentā sagandēja kapitālisma greznumu – privāto izglītību ar iespēju veidot elitāras programmas un tautā izaudzināt īstu eliti. Latviešu kūroviem elitāras izglītības kritērijs tūlīt kļuva studiju programmas cena: jo dārgāka studiju programma, jo tā esot elitārāka (savā laikā bija gods to dzirdēt no Borisa Kurova mutes). Krievu privātās augstskolas tūlīt kļuva par dažādu alkātīgu deģenerātu buku, ņikiforovu, djakonu biznesu bez zinātnes un ar „diplomu” nemaskētu tirdzniecību. Rīgas klozetpodu tirgotāja „trulībā” galvenas princips nostiprinājās iemācīt latviešu jaunatnei „taisīt naudu”, par ko Pētersons atklāti blādījās auditorijā. Izglītībā un zinātnē nekas nopietns nevar būt, ja, piemēram, augstskolu zinātņu prorektori nav cilvēki ar zinātniski radošiem gēniem un pie tam vēl nav spējīgi izprast zinātnes un izglītības sakarības, zinātnes lomu izglītībā, zinātnes būtību u.tml. LU zinātņu prorektore ir robustā Druviete, kurai ar zinātni nav nekādas mentālās saistības un visas regālijas ir mātes, kompartejiski vienmēr pareizi domājošās LPSR oficiālās valodnieces, nopelns, nespējot vienīgi savai kretīnei sarunāt Nobela prēmiju. Par RSU zinātņu prorektori ir ievēlēta melnā Kiope – izglītības un zinātnes enerģiskā postītāja no Vaļņu ielas nama, kas pārņemts ar „Boloņas procesa” neoliberālo un antihumāno (praktiski - sociālā darvinisma) smirdoņu. Kundze no zinātnes atrodas vēl tālāk nekā Druviete, kura vismaz ir LPSR ZA augstceltnē redzējusi īstus zinātniekus. Kiopes kundze ir redzējusi tikai šadurskus. Latvijas zinātnes sagraušana ir melnās dāmas lielākais zinātniskais sasniegums. RTU zinātņu prorektora Tāļa Juhnas pētījumu jomas ir ūdens kvalitātes nodrošināšana pilsētvidē un enerģijas ieguve no notekūdeņiem un atjaunojamiem dabas resursiem. Neticu, ka ar spilgti izteikto lingvistisko izvirtību viņam var sanākt kaut kas labs zinātnē. Tas nevar notikt, nesaprotot zinātnes jēgu un neprotot lietot zinātnes valodu. Katrā ziņā lingvistiskos izvirtuļus ir jātur 4 miljonus kilometru lielā attālumā no jaunatnes, studiju procesa, zinātnes organizēšanas, zinātnes. Dabas zinātnes, tehniskās zinātnes bija pēdējā cerība. Humanitārās un sociālās zinātnes latviešu sētā vienmēr ir bijušas provinciāli bālas un šarlatāniski sasmērētas. Notiekošais RTU aicina atmest arī pēdējo cerību. Ja RTU zinātniskā virtuve ir nodota totāli nepiemērotam  cilvēkam, tad nekādas cerības vairs nevar būt.