Nekompetences (tumsonības) institucionalizēšana

2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus, slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu) Valsts prezidenta aizgaldā, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam, kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies dauna/klauna „kabatas partijā”, kurā ne reizi nav samaksājis biedra naudu un, saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam ir negodīga jurista slava. Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt. Nekādi nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā, etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā. Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta” un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību. Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras (politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”. Atbilde nav ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai viena rīcība: nekompetences (jeb precīzāk  - tumsonības) institucionalizēšana. Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai, inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība, bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.

Atbilde uz jautājumu „Ko darīt?”

Latvijā tie saprātīgie cilvēki, kuri ir bijuši spējīgi godīgi, drosmīgi un objektīvi novērtēt „brīvvalsts” dzīves šausmīgo realitāti un, ņemot vērā tagadnes melno procesu stabilitāti, saskatīt gaišas nākotnes neiespējamību, uzdot jautājumu „Ko darīt?”. Cilvēki, kuri rūgti pārdzīvo Latvijas un latviešu tautas bezjēdzīgo, noziedzīgo, cilvēciski necienīgo dzīves kārtību, ir dziļā neizpratnē, apjukumā, neziņā par iespēju panākt radikāli pozitīvu pavērsienu valstiskajā un etniskajā jomā. Viņus neapmierina sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais, garīgais klimats Latvijā. Viņi redz, ka oligarhijas un tās apkalpojošās valdošās kliķes politiskā kvintesence (būtiskāko, svarīgāko pazīmju, īpašību kopums) nesastopas ne ar kādu kritisko izvērtējumu un latviešu sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais protests ir līdzīgs nullei. Faktiski nekāda protesta nav. Ja arī atsevišķi cilvēki organizē oligarhijas un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgās darbības atspoguļošanu grāmatās un internetā, kā arī sabiedrībai tiek izskaidrots LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, tad visa šī darbība principā paliek tikai „uz papīra”, jo tai nav sociuma kolektīvā nosodījuma atbalsts, aizmugure, spēks un autoritāte. Tāpēc valdošā kliķe un tās saimnieki kriminālie oligarhi var droši turpināt savu izteikti noziedzīgo darbību. Savādāk būtu, ja Astoņkājim (oligarhiem) un Lielajai Bandai (oligarhijas sargsuņiem - valdošajai kliķei) nāktos respektēt kāda sabiedriskā spēka protestus un publiski kolektīvo nosodījumu. Bet tāds spēks neeksistē. Tātad neeksistē arī protesti, nosodījumi. Eksistē vienīgi neapmierinātības burbuļošana „ķēķī”. Tā noteikti ir relatīvi masveidīga burbuļošana. Taču arī burbuļošanas masveidība neko nevar panākt, jo reāli tā ir margināla, nelegāla, pagrīdes burbuļošana. Tai nevar būt nekāda ietekme LR. Ar padomju varu arī gandrīz visi bija neapmierināti „ķēķa līmenī”, taču PSRS vienā naktī sabruka tikai tāpēc, ka sabrukumu noorganizēja pašas lielvalsts politiskā vara – PSKP/VDK „elites elite”. Bez konkrēta sociālā spēka rašanās un bez konkrēta sociālā spēka aktivitātes latviešu apokaliptika, latviešu soterioloģija, latviešu ontoloģija, latviešu metafizika nemainīsies un turpināsies pesimistiskās žēlabas par latviešu tautas gala tuvošanos, latviešu dvēseļu nepestīšanu no ļaunuma, latviešu esamības vispārīgo pamatu, principu, struktūras un likumsakarību fundamentālo nevērtību, latviešu pirmpamatu, pirmelementu zaudēšanu, aizmiršanu, necienīšanu. Bez konstruktīvi orientēta un nacionālajai labklājībai veltīta sociāli politiskā spēka rašanās un sociāli politiskā izrāviena latviešu tautas nākotne būs izteikti regresīva. Un neko nelīdzēs atsevišķu indivīdu atmaskojošā darbība un nesaudzīgā publicistiskā esejistika, kas drīzāk ir uzskatāma par naivu filosofisko un intelektuālo sentimentalitāti „mēra laikā”, kad etniskā un valstiskā ideālisma apjūsmošana kļūst smieklīga polēmiskā konstrukcija. Kā zināms, LR nav vienīgā zeme ar kriminālā kapitālisma trajektoriju. Krievijā šī trajektorija ir daudz briesmīgāka. Taču Krievija ir vienīgā zeme bijušās PSRS teritorijā, kur jau vairākus gadus eksistē samērā apjomīgs un efektīvs nacionālās aizsardzības spēks, kā var dēvēt Sergeja Kurginjana izveidoto kustību „Суть времени”. Tā ir kustība, kuras mērķis ir glābt Krieviju. Tā ir sagandēta ne mazāk kā Latvija, un Krievija patiesībā ir visu nelaimju „māte un tēvs”, apzināti izveidojot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu – unikālu valstiskumu cilvēces vēsturē. LR ir KF klons. Kurginjans ir ģeniāls cilvēks. Viņš izprata „perestroikas” noziedzīgo būtību jau 90.g. sākumā. Viņš jau tolaik rakstīja par kriminālā kapitālisma „celtniecību” Krievijā, kad sākotnējais kapitāls tiek iegūts laupīšanas veidā. Viņa kustība ir nozīmīga parādība pasaules mērogā. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri ir iesaistījušies šajā kustībā. Kurginjana teorētiskā pieeja un polittehnoloģiskā prakse var būt metodoloģiskais paraugs arī mums. Katrā ziņā šī kustība ir teorētiski ļoti pareizi un precīzi būvēta. Rezultāts ir labs. Taču rezultāts diemžēl ir atkarīgs no „baltās” rases kopējā likteņa demogrāfiskās pārejas kontekstā. Kā zināms, liktenis nav patīkams, un neviens to nevar izmainīt. Piem., demogrāfisko katastrofu un tās sociālos satelītus masveida degradāciju un deģenerāciju (dzīves baudīšanu mēra laikā) neviens nevar apturēt. Tas ir izdevies tikai Farēru salās. Arī Kurginjans pēdējā laikā žēlojas par inteliģences sabrukumu, tautas degradācijas pieaugumu. Iespējami divi scenāriji: 1) vai nu tauta saņemsies un mobilizēsies jeb 2) tauta un tās valsts ies bojā (Krievija izšķīdīs vai to iekaros). Salīdzinot ar stāvokli Latvijā, ir viens nepatīkams moments. Kurginjana kustībā dominē jauno paaudžu pārstāvji, kurus nav izdevies nozombēt no Rietumiem ievazātajai ideoloģijai. Krievijā nezombētas jaunatnes daļa ir ļoti liela. Latvijā visriebīgākā nelaime ir nozombētā jaunatne, kura 2018.gada 6.oktobrī panāca radikālu vēsturisko pavērsienu, kas latviešu tautai nesīs milzīgu postu. Kurginjana vadītā kustība ir ļoti laba un pamācoša atbilde uz jautājumu „Ko darīt?” visdažādākajā aspektā.   

Humanitātes noziedzība

Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība, par ko ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem.Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu. Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. 13.Saeimas kontingents, premjerministra izvēle īpaši saasina jautājumu par humanitātes noziedzības antropoloģiski visaptverošo raksturu un drausmīgajā sekām Latvijā.

Misija

Viktors Avotiņš 2018.gada 21.novembrī „NRA” publicēja reti pretīgu, lišķīgu, savā pielīšanā valdošajai kliķei riebīgi vulgāru gabalu „Augšāmcelt Latviju”. Tik primitīvi pieglaimīgu tekstu padomju laikā nepublicēja. Tik zemu padomju propaganda nenolaidās. Bet nekā negaidīta Avotiņa rīcībā, protams, nav. Avotiņš ir skaisti nodzīvojis savu mūžu, konsekventi un regulāri laizot politiskās varas dibenu. Vara mainījās, bet Avotiņš nemainījās - turpināja laizīt jaunās varas dibenu kā precīzi nocentrēts un ieprogrammēts robots. Tāda ir šī cilvēka misija uz Zemes un tur neko nevar mainīt. Misija prasa noteiktu morāli, noteiktas zināšanas, noteiktu pilsonisko stāju, noteiktu pasaules izpratni. Morāle, zināšanas, stāja, izpratne tādas misijas kontekstā nevar būt laba un cienījama. Teiksim, tagad nekādā gadījumā nevar cienīt tādus antropomorfos primātus, kuri laiza nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma dibenu, neredz latviešu tautas bojāeju, izliekas neredzam valstiskās suverenitātes neesamību, klusē par regresa progresu, kas tagad ir sasniedzis jaunu gradāciju - pederastu, daunu, morāli patoloģisku viepļu uzkundzēšanos varas apcirkņos.

Šaušalu turpinājums

13.Saeimas vēlēšanu šaušalīgais rezultāts tūlīt tika uzskatīts par neapturamas lavīnas (latviešu tautas katastrofas) sākumu, momentā ieraujot savā fatālajā nobrukumā visu pārējo, kas valstī turpmāk notiks un ko turpmāk darīs latviešu tauta. Dotā metodoloģiskā prognoze, saprotams, reāli piepildās. 2018.gada 6.oktobrī ievēlētā 13.Saeima, par kuras cilvēcisko kavalitāti un valstiskā darba kompetenci ir milzīgas šaubas un jaunievēlēto deputātu raksturojumā populāri ir tādi apzīmējumi kā dauni/klauni, pederasti, morāli patoloģiski primāti, jau ir pastrādājusi kaut ko tik šaušalīgu, ka ne vien pilnā mērā apstiprinās populāro apzīmējumu pareizība, bet notikušais ir jāvērtē kā drausmīgs notikums cilvēces mērogā. 13.Saeima par parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Artusu Kaimiņu. Kā labi zināms, šim antropomorfajam radījumam sabiedrībā ir tikai viena reputācija – dauna/klauna reputācija. Cita reputācija neeksistē. Dauna/klauna reputācija tika iegūta vulgārajā un seklajā „Suņu būdā”, kas bija atklāta ņirgāšanās par žurnālistiku. Pēc tam dauna/klauna reputācija tika nostiprināta 12.Saeimā, kļūstot par nekaunīgāko un bezjēdzīgāko „runātāju”, kurš nepārtraukti centās sev pievērst mediju uzmanību ar cilvēciski neadekvātu rīcību. Dotās reputācijas cementēša ir arī odiozā „kabatas partija”, kura tika sameistarota kopā ar tādas pašas stipri apšaubāmas reputācijas Rīgas vienaudžiem. Tagad šo deklasēto elementu, kuram sabiedrībā ir stabila dauna/klauna reputācija un kuram ir aizdomīgi jocīga izglītība (Kultūras akadēmijā 2003.gadā iegūta aktiera augstākā izglītība, it kā eksistētu aktiera pamatizglītība un aktiera vidējā izglītība !?), parlaments ievēlēja par ļoti ļoti svarīgas komisijas priekšsēdētāju. Internetā pati Saeima par komisijas pārzinātajām „nozarēm un tematiem” skaidro: „Cilvēktiesības visplašākajā to spektrā, ieskaitot bērnu, invalīdu, minoritāšu tiesības un patvēruma meklētāju uzņemšanu, un ar tām saistītie jautājumi ir komisijas redzeslokā. Sabiedrisko lietu segmentā komisijas tematu loks ir vēl plašāks. Tas ietver jautājumus, kas saistīti ar bērniem, jaunatni, reliģiskajām organizācijām, svētkiem un atceres dienām, Otrā pasaules kara veterāniem un pretošanās kustības dalībniekiem. Īpašu vietu komisijas darbā ieņem mediju lietas – mediju un vārda brīvības, apraides un preses izdevumu veicināšanas, kā arī Latvijas mediju telpas atbalstīšanas politikas jautājumi.” 13.Saeimas rīcība ir unikāla rīcība. Tas nav pārspīlējums. Nekādi nav ticams, ka tik cilvēciski un politiski jūtīgas sfēras kā cilvēktiesības un sabiedriskās lietas tiek uzticētas cilvēciski totāli nepiemērotam indivīdam. Interesanti, vai Bruņinieku nama antropomorfo radījumu jaunajā ģenerācijā kāds saprot, ka tā patiesībā ir tieša ņirgāšanās par cilvēktiesību institūtu pasaulē, kā arī, protams, ņirgāšanās par cilvēku un cilvēciskumu kā augstāko vērtību? Vai 13.Saeimā kāds var pateikt, kas ir latviešiem devis tiesības veikt šādu planetāra vēriena ņirgāšanos par svētām izpausmēm? Ar ko muļķu un zagļu, daunu un pederastu tauta ir izpelnījusies tādu godu? Cilvēktiesības ir viens no sociāli, morāli, psiholoģiski, politiski jūtīgākajiem segmentiem cilvēku savstarpējās attiecībās, cilvēku attiecībās ar valsti, cilvēku attiecībās ar varu, brīvību, tiesiskumu un taisnīgumu, morālo skaidrību un konsekvenci. Cilvēktiesības ir organiski vienotas ar valsts etnopolitiku, demokrātijas līmeni, migrācijas, integrācijas problemātiku, etnisko minoritāšu tiesībām un tiesību aizsardzību. Visi zina, ka Latvijā ir milzīgas problēmas cilvēktiesību jomā. Interesanti, ko tagad saka krievu diaspora, redzot, ka viņu intereses un aizstāvība ir nodota dauna/klauna rokās? Cilvēktiesības nav tikai tiesības brīvi paust savus uzskatus, brīvi izvēlēties reliģisko ticību, brīvi apliecināt savu politisko viedokli. Cilvēktiesības ir arī tiesības būt cilvēkam kā augstākajai radībai. Cilvēktiesības ir arī tiesības saglabāt cilvēciskumu un saglabāt cieņu pret cilvēciskumu. Vai tādu tiesību aizstāvību drīkst uzticēt cilvēciski apšaubāmam radījumam? Ko tagad lai saka ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas realizētāji dzīves praksē? Ko tagad lai saka tie cilvēki, kuri uzticas Satversmes 8.nodaļas „Cilvēka pamattiesības” ievērošanai Latvijā? Vai tā nav ņirgāšanās par Satversmi, tās normu konsekventu izpildi un izpildes kontroli uzticot deklasētam elementam? Dauns/klauns ir kļuvis Latvijas sociuma labklājības garants. Viņa pārziņā ir nodotas sabiedriskās lietas visā to bezgalīgajā daudzveidībā. No šīs daudzveidības īpaši nākas pievērst uzmanību tam, ka „Suņu būdas” žurnālistikas izķēmotājs tagad pārzinās arī medijus – masu komunikācijas līdzekļus. Tātad ir ieguvis iespēju ietekmēt Latvijas tautas sabiedrisko apziņu. Nav grūti aptvert, ka tas var notikt vienīgi „daunisma” izplatīšanas veidā gan satura, gan formas ziņā.

Simboliskie gardumi

Tekstam par LR īsto dibināšanas laiku 1917.gada 2.decembrī viens komentētājs uzrakstīja ļoti būtisku viedokli, kas attiecas ne tikai uz negodīgumu sakarā ar valsts dibināšanu un to, ko dēvēju par etnogrāfisko nacionālismu, bet attiecas uz latviešu tautas etniskās identitātes būtību, latviešu mentalitātes būtību, garīgās attīstības līmeni. Komentārā teikts: „18. novembris - tas ir jau ir Latvijas tautas simbols, tāpēc visas tās pārgudrās sarunas par "īsto datumu" ir bezjēdzīgas vai ūdens liešana uz pretinieku dzirnām 3.Pasaules kara (hibrīdkara) apstākļos”. Var atstāt bez uzmanības murgojumu par „ūdens liešanu” un „hibrīdkaru”, taču bez uzmanības nekādā gadījumā nedrīkst atstāt teikto, ka „18. novembris - tas ir jau ir Latvijas tautas simbols”. Galvenais vārds ir „simbols”. Šajā vārdā atspoguļojas būtiskākais tik tikko uzskaitītajos aspektos. Latviešu tautas etniskajā identitātē, latviešu mentalitātē simboliem ir milzīga, visbiežāk - galvenā nozīme. Etnogrāfiskais nacionālisms arī faktiski ir simbolu nacionālisms, idejiski balstoties uz dažādiem simboliem, bet nevis uz konstruktīviem nacionāli aktuāliem fenomeniem (ideāliem, ideoloģiski politiskajām doktrīnām, sociāli ekonomiskajiem projektiem u.tml.). Latvieši nav tauta, kurai pirmajā vietā ir patiesība un taisnīgums. Latviešiem gardākais ēdiens ir simbols - zombēšanas instruments, sociāli politiskajos procesos visbiežāk melīgs ideoloģiskais simulakrs. Pie mums ar simboliem nespēj konkurēt patiesība, taisnīgums. Nespēj konkurēt arī brīvība, valstiskā neatkarība. Tāpēc tautu tik viegli piekrāpa LKP/VDK morālie kastrāti un viņu sargsuņi. Vispirms „perestroikas” nelieši tautai piespēlēja senos nacionālos simbolus (karogu, himnu, LR formālu atjaunošanu) un ar to pilnīgi pietika, lai sāktos „prihvatizācija”, kriminālais kapitālisms. Pēc tam vietējie parvēniji-oligarhi tautai piespēlēja „ieiešanu Eiropā”, kas reāli bija valstiskās suverenitātes zaudēšana, lai varētu izlaupīt ES piešķirtos miljardus. Latviešiem simbols „Eiropa” izrādījās lielāka vērtība nekā valstiskā suverenitāte. Vai ir iespējams tautu izārstēt no tās simbolu mānijas? Nav iespējams! Simbolu mānija ir cilvēku organiska nepieciešamība, objektīva realitāte. Teiksim, valoda ir simbolisks veidojums. Taču tautu var ārstēt un profilaktiski aprūpēt ar godīgiem, patiesiem, tautai vitāli noderīgiem simboliem. To var izdarīt stingra un nacionāli īsta politiskā vara, organizējot tautas attīstībai piemērotu ideoloģisko darbu, audzināšanas un izglītošanas darbu. Tautas mentalitāti var radikāli koriģēt. Tam ir daudzi vēsturiskie piemēri. Nepieciešama ir garīgā diktatūra.

Etnogrāfiskais nacionālisms

Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”. Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana. Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā neatkarība. Taču ir iespējams arī tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir nacionālisms, kura pamatā ir emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšanu pārvērst par sava veida ideoloģiju, kurai jāveicina sabiedrības konsolidācija etniskās identitātes kontekstā. Piemēram, latviešu inteliģences kādas daļas centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas etniskās identitātes kodolu. LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski dominē etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu. Tādai pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā interese/vērtība. Tāpēc politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un visdārgākajām interesēm.

Īstais jaunais Lāčplēsis – Roberts Raimo

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un ļoti intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums mediju fotoilustrācijās) Roberts Raimo izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam uzticīgi kalpojošās „zaļo partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu politisko spēku: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un "būtu nopietns pretsvars ārējās pārvaldes uzspiestajai politikai Latvijā" („Delfi”, izcēlums mans – A.P.). Tādu politisko spēku 13.Saeimas vēlēšanās nebija. Bet vai paši latviešu brāļi un māsas ļaus izveidot tādu spēku? ES, NATO arī ir "ārējā pārvalde"!!! Latviešu "miljonu" ir pārņēmusi mentālā epidēmija – neoliberālisma un postmodernisma, perversiju un rusofobijas epidēmija. Latviešu „miljons” 2003.gadā ar entuziasmu (67%) atsacījās no nacionālās brīvības. „Miljona” galvenā stihija ir zagšana. Latviešu smirdošajai varas inteliģencei arī nav vajadzīga suverenitāte, jo tā katrā ziņā vērsīsies pret tumsonību, stulbumu, šarlatānismu, zinātnes un izglītības sagraušanu. Darbu var zaudēt tūkstošiem āmurgalvju. Jaunā paaudze tiks atradināta no perversijām, pederastības, dzīves baudīšanas orģijām. "Delfi", "Satori", "Rīgas Laiks" tiks noslaucīti no Zemes. Zāles aptiekā vairs nebūs 10-20 reizes dārgākas nekā Baltkrievijā. Oligarhi būs citi ar godīgi nopelnītu sākotnējo kapitālu. Vecie oligarhi-parvēniji-nacionālie laupītāji šķēles, ļemberģi, šleseri tiks finansiāli kastrēti...Mazums, kas vēl notiks tautas morālās attīrīšanās nolūkā! Bet vai cilvēks jau nav kaut ko sastrādājis ar mantu un naudu, lai viņu varētu kompromitēt? Vai tādu politisko spēku pieļaus mūsu ģeopolitiskais saimnieks un bijušais saimnieks? Katrā ziņā godīga ideja, kas var ļoti būtiski palīdzēt latv. tautai.

Paškritikas izzude

Mūsdienu laikmetā prevalējošā šausmīgā degradācija un deģenerācija sniedz jaunu vielu zinātniskajām studijām. Tā ir viela, kura agrāk netika pamanīta, bet, ja arī tika pamanīta, tad netika īpaši izcelta. Piemēram, tagad izrādās, ka šausmīgā degradācija un deģenerācija ir cieši saistīta ar paškritikas trūkumu. Pie tam totālu paškritikas trūkumu. Degrādācijas un deģenerācijas rezultātā paškritika pilnīgi izzūd. Tās vietā mutuļo vispārēja un visu aptveroša nekaunība, neierobežota uzbāzība jeb, kā mēdzam teikt, neierobežotas uzdrīkstēšanās spējas. Degradācijas un deģenerācijas sagandētie indivīdi nepazīst nekādus ierobežojumus savai rīcībai, darbībai un komunikācijai. Viņi neapzinās nepieciešamību kritiski palūkoties uz sevi – savām zināšanām, savu izglītotību, savu profesionālo kompetenci, savu vietu uz pasaules vispār. Viņi dara to, ko paškritiski apdāvināts cilvēks nekad nedarītu, pilnā mērā apzinoties savu nepiemērotību, negatavību attiecīgajai darbības sfērai, attiecīgajam dzīves segmentam. Spilgtākais piemērs ir politikā. Latvijā masveidā „politikā iet” cilvēki „no ielas”. Īpaši tas attiecas uz jaunāko paaudžu pārstāvjiem, kuri ir visvairāk sabendēti šausmīgās degradācijas un deģenerācijas laikmetā. Indivīdi „no ielas” kļūst parlamenta deputāti, ministri, premjerministri, valsts prezidenti. Valsts augstāko posteņu krēslos droši sēžas jauni indivīdi bez jebkādas politiskās darbības, administratīvās darbības, valstiskā līmeņa darbības pieredzes, zināšanām, attiecīgās izglītības, politiskās vai ierēdnieciskās karjeras no viszemākajiem pakāpieniem līdz visaugstākajiem pakāpieniem. Pie tam, nonākot, teiksim, parlamentā, viņi nesēž klusu, nemācās no pieredzējušajiem koleģiem, bet jau no pirmās sēdes kļūst „vislielākie debatētāji” Saeimā. 13.Saeima ir zināma (pagaidu!?) kulminācija paškritikas izzudē. Ievēlētie jaunie deputāti „no ielas” visu prot un nekaunas kļūt parlamenta priekšsēdētāji (otrais !!! cilvēks valstī; sveiciens akadēmiskajai šarlatānei Dagmārai Beitnerei), valdības vadītāji (sveiciens Gobzemam). Ja netiks izsludinātas jaunas vēlēšanas un apstiprināta valdība, tad noteikti arī ministri būs jaunieši „no ielas” bez jebkādas paškritikas.

Pašiznīcināšanās

13.Saeimas vēlēšanas 2018.gada 6.oktobrī ļoti pārliecinoši fiksēja jauna vēsturiskā laikmeta sākumu latviešu tautas dzīvē. Latviešu tauta, LR oligarhija un tai kalpojošā varas inteliģence (valdošā kliķe) turpmāk būs spiesta ņemt vērā „brīvvalstī” izaudzināto un izskoloto antropoloģisko populāciju – XX gs. 70.-80.gados dzimušo jauno paaudzi. Šī paaudze nekaunīgi un ciniski vēlas būt noteicēja neoliberālajā un postmodernistiskajā pasaulē ar tai raksturīgo vērtību un normu kroplo orientāciju, kuru caurstrāvo bezgarīgums, perversijas, morālais relatīvisms, sociālais darvinisms, sociālā bezatbildība un Latvijas Republika zem Saules tirinās kā nacionāli reakcionārs, krimināli oligarhisks un noziegumu brīvības apspļaudīts tārps. Pie tam kādu daļu no šīs mentāli saindētās jaunās paaudzes ir izdevies uzpirkt ārzemju afēristiem, kuri ir manāmi sākuši apdraudēt vietējos latviešu, krievu, ebreju oligarhus. Jaunās paaudzes cilvēciskā kvalitāte izraisa milzīgu satraukumu. Tas pilnā mērā attiecas uz jaunās paaudzes politiski aktīvo daļu, kura 6.oktobrī balsoja par t.s. jaunajām „partijām”. Kā zināms, šo „partiju” kontingenta apzīmēšanā iederas tādi vārdi kā „pederasti”, „dauni”, „morāli patoloģiski primāti”, „par-politikas idioti”. No 2018.gada 6.oktobra latviešu tauta nonāk jaunās paaudzes vissliktākās daļas tiešā pārvaldījumā parlamentā un valdībā. Šo vēsturisko pagriezienu var dažādi analītiski interpretēt – modelēt, teorētiski izskaidrot. Tajā skaitā var interpretēt kā tautas autoagresiju, autodestrukciju, iznīcinošu pagriezienu pret sevi. Par laimi tas ir neapzināts, retoriski un ideoloģiski nedefinēts iznīcinošais pagrieziens pret sevi. Šī pagrieziena autori paši nav spējīgi saskatīt savu cilvēcisko nevērtību un savas darbības fundamentāli graujošo trajektoriju. Tiekamies ar agresīvu aktivitāti, neapzināti nodarot ļaunumu un paredzot lielu nelaimi. Latviešu tauta ir nostādīta uz pašiznīcināšanās ceļa. Latviešu tautā ir sākusi funkcionēt pašiznīcināšanās ideoloģija. Latviešu tauta to neapzinās. Tas ir tāpēc, ka latviešu tauta to nevar pati apzināties. To var apzināties tikai latviešu tautas inteliģence, kuras nacionālais pienākums ir celt trauksmi un konkrēti vērsties pret jaunās paaudzes sliktākās daļas izraisīto autoagresiju.

Vēlreiz par garīgo mobilizāciju

Visticamākais, 2019.gada sākumā būs parlamenta jaunas vēlēšanas. Elektorātam, plašāk – Latvijas tautai, būs iespēja apliecināt savu gatavību būt cilvēciski cienījamām būtnēm un nebūt nozombētiem, politiski un patriotiski ļoti aprobežotiem radījumiem, kā tā sevi apliecināja 2018.gada 6.oktobrī. Aktuāls atkal kļūs jautājums par tautas garīgo mobilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar Lielupes ķēķa latviešu pseidointelektuāļu jaunākajiem murgojumiem par 4.atmodu, „jābūtības dimensiju”, kā arī aptaurētu „politiķu” murgojumiem par „Par-politiku”, rūdītu noziedzīgu bijušo amatpersonu fantastiskajiem solījumiem „valdības programmā”, apliecinot savas greizās fizionomijas totālo atbilstību smadzeņu greizajai nevērtībai. Runa ir par tautas garīgi stratēģisko mobilizāciju, bet nevis par tautas primitīvu „mošanos” mantas un naudas vārdā, kā arī stulbā aicinājuma „atgriezties Eiropā” vārdā. Lai tauta garīgi mobilizētos un šajā procesā gūtu panākumus, cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast vairākus momentus. Vispirms un galvenokārt cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast, ka nāksies savienot kolektīvos mērķus ar individuālajiem mērķiem. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem mērķiem un cilvēka cienīgas dzīves mērķiem, bet nevis materiālistiskajiem mērķiem – naudas un mantas vairošanu un aprobežoto murmināšanu par „Eiropu” un „eiropeiskajām vērtībām”, kas praktiski ir vēdera vērtības. Cilvēkos ir jābūt emocionālajam pārdzīvojumam par izvirzītajiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā nav iespējama garīgā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas kāpumu un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret dotajiem mērķiem. Cilvēkos ir jārada tāda garīgās transformācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un emocionāli vadīta. Garīgās mobilizācijas pamatā ir emocionāli pārdzīvoti mērķi. Svarīgs ir vēl viens moments. Tautas garīgā mobilizācija nevar notikt bez cilvēku noteiktas morāli psiholoģiskās gatavības. Ja šī gatavība eksistē, tad morāli psiholoģiski gatavie cilvēki jāsaliedē mikrokolektīvos, bet mikrokolektīvus pēc tam ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu labā. Taču cilvēkiem tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka viņi atsakās no sevis priekš sevis, jo viņu atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau „perestroikas” gados) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības perifērijā) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tāda drausmīga pārvērtība nevarēja palikt bez drausmīgām sekām. Iespējams, visdrausmīgākais ir inteliģences degradācija. Tā rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīgas un ideālistiski orientētas inteliģences, kas varētu uzņemties garīgās mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadību. Tāpēc latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Jaunajās vēlēšanās atkal visu izšķirs jaunāko paaudžu viedoklis. Negribētos ticēt, ka latviešu jaunākajās paaudzēs simtprocentīgi smako postmodernisma, neoliberālisma, perversiju, „eiropeiskuma”, rusofobijas, politiskās neizglītotības un vispārējās neizglītotības virca. Jaunatnes viena daļa ir apjukusi, viena daļa ir svārstīga. Noteikti vienai daļai nav pieņemama pederastu, daunu un morāli patoloģisko primātu uzkundzēšanās, kļūstot par latviešu tautas simbolisko seju. Jaunatnei ir jāsaprot, ka daunu, pederastu, morāli patoloģisko primātu nokļūšana parlamentā kardināli padziļina latviešu tautas katastrofu, kuras galvenais melnais dzinējspēks ir nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, kas diemžēl ir likvidējams vienīgi ģeopolitisko transformāciju rezultātā. Bet tas nenozīmē, ka tautai ir totāli jāpadodas un jātiecas pēc daunu un pederastu tautas reputācijas mūsdienu pasaulē. Tauta cilvēciski cienīgu seju var saglabāt arī nelabos ģeopolitiskajos apstākļos. Latviešu tauta savas vēsturiskās esamības laikā gandrīz vienmēr ir dzīvojusi nelabos politiskajos apstākļos. Taču līdz PSRS sabrukumam vienmēr prata saglabāt cilvēciski cienīgas tautas reputāciju, kuru strauji sāka zaudēt „brīvvalsts” gados, jo tādu nacionāli riebīgu dzīves trajektoriju panāca „perestroika”, PSKP/VDK morālie kastrāti. Latviešu tautai ir fundamentāls mantojums garīgajā mobilizācijā. Atliek vienīgi šo mantojumu dedzīgi izmantot.

Pseidointelektuālisms

Dažkārt ir nācies atbildēt uz jautājumu „Kā konkrēti izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pats vārds „pseidointelektuālisms” ir saprotams. Salikteņu daļa „pseido” apzīmē kaut ko neīstu, škietamu. Tātad pseidointelektuālisms ir neīsts, šķietams intelektuālisms, kas vienmēr ir domāšanas, prāta atziņu, teorētisko domu pārsvars pār jūtām un emocijām. Bet kā tas izpaužas konkrēti? Kas notiek ar intelektuālismu, ja intelektuālisma vietā stājas pseidointelektuālisms? Praktiski pseidointelektuālisms izpaužas vienā veidā: tiek lietoti it kā gudri (zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski) vārdi, un tas viss pirmajā brīdī izklausās intelektuāli, bet, uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas 1) vārdu aplams lietojums, 2) attiecīgajā kontekstā nevajadzīgs vārdu lietojums, 3) loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais izteikums pārvēršas pseidogudrā ākstībā. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras aprobežotie mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, aprobežotie mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja jau ar viņiem gudrs cilvēks sarunājas tik gudrā valodā. Latviešu inteliģencē pseidointelektuālisms ir plaši izplatīts. Pseidointelektuāļi ir kulta personas – „jābūtības dimensijas” autori u.c. Diemžēl ir zināms tikai viens piemērs, kad publiski tika nosodīts pseidointelektuālisms latviešu inteliģencē. Tas notika 70.gadu sākumā. Toreiz Ingrīda Sokolova „Lit.un Mākslā” publicēja plašu rakstu par „pieliterārajās” aprindās izplatīto pseidointelektuālismu.  

Zinātnieka tips

Latviešu zinātnieki pieder vienam noteiktam zinātnieka tipam. Par to liecina apm. 50 gadus ilgi novērojumi ne tikai latviešu humanitāro zinātnieku vidē. Turklāt par to liecina ne tikai novērojumi personiskajā saskarē ar latviešu zinātniekiem, bet par to liecina (un tas ir svarīgākais) latviešu zinātnieku darbi – publikācijas. Latviešu zinātnieku zinātnisko rezultātu autori pamatā ir šī viena zinātnieka tipa pārstāvji. Izņēmumi (zinātnieka cita tipa rezultāti) ir ļoti reti sastopami. Var pat teikt – gandrīz nemaz nav sastopami. Latviešu zinātnieki pieder tipam ar sekojošām pamatiezīmēm. Šī tipa pārstāvjiem ir anketējoši reģistrējoša domāšana; viņi ir empīriski, bet nevis metafiziski, filosofiski abstrakti, idejiski oriģināli orientēti cilvēki; būtības un likumsakarību izpratnes, oriģinālu hipotēžu ģenerēšanas vietā ir empīriskā materiāla kolekcionēšana un klasifikācija atbilstoši dažādiem parametriem. Praktiski, piemēram, tas spilgti izpaužas vēsturē, arheoloģijā, literatūrzinātnē, mākslas vēsturē. Latviešu zinātnieku devumā tiekamies ar biogrāfisko un bibliogrāfisko faktu, vēsturisko notikumu un argeoloģisko izrakumu materiāla detalizēti precīzu uzskaitījumu. Pateicoties latviešu zinātnieku devumam labi ir zināmas, piemēram, rakstnieku un mākslinieku dzīves norises, izdoto grāmatu un gleznu nosaukumi, to izdošanas, gleznošanas gads, grāmatu tirāža, mākslinieka piedalīšanās izstādēs, var uzzināt par daiļdarbu recenzēšanu. Savukārt latviešu arheologu grāmatās var izlasīt, cik kapavietu ir atsegts, kādi kauli un cik lielā apjomā tie ir atrasti, kas vēl ir bijis kapā – kādas rotas, kādi ieroči. Ņemot vērā minēto dominējošo zinātnieka tipu, par latviešu kultūru ir pieejams vispusīgs un bagāts empīrisko datu klāsts, tā idejisko interpretāciju atvēlot citu tautu un cita tipa zinātniekiem. Teiksim, par latviešu folkloru un pagāniskajiem reliģiskajiem priekšstatiem idejiski vispamatīgāko pētījumu ir veikuši divi krievu zinātnieki. Latviešu kultūras idejiskā izpratne pamatā ir atkarīga no cittautiešu ieinteresētības pievērsties latviešu garīgajai pasaulei.