Nākotnes idejas devalvācija

2018.gada maija sākuma dienās portālā „Pietiek” publicēti trīs fantastiki neadekvāti teksti par Latvijas nākotni. Ko tas nozīmē? Vai tā ir apzināti organizēta provokācija? Vai tā ir apzināti organizēta kampaņa degradēt, devalvēt, izsmiet Latvijas nākotnes ideju? Bet varbūt tā ir tikai nejauša sagadīšanās, kad bez speciāla nolūka vienā nelielā laika posmā koncentrējas diletantisma un šarlatānisma potenciāls? Tāds potenciāls mums vienmēr ir bijis nevajadzīgi liels. Šī potenciāla grandiozums vienmēr ir atklājies izdzertā šnabja, izdzertā alus rezultātā. Pēcpadomju laikā šo potenciālu noteikti ir vairojis ne tikai masveida alkoholisms, bet arī kroplības izglītības iestādēs, „uzskatu plurālisms”, iespēja internetā anonīmi murgot par politiku, valsti, izplatīt dzērumā sasmērētus uzsaukumus. Visos trijos tekstos ir šausmīgi kroplas zināšanas par Latvijas vēsturi, Rietumeiropas valstu vēsturi, Rietumu kultūru, Krievijas vēsturi un kultūru. Ne mazāk kropls ir priekšstats par šodienas Latviju. Piemēram, naivā paļaušanās uz Valsts prezidentu, Valsts prezidenta institūtu. Vai tiešām cilvēks nezina par visu Valsts prezidentu organisko saistību ar nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko režīmu? Vai tiešām cilvēks nezina, ka Valsts prezidents ir viens no lielākajiem likumu pārkāpējiem? Par to „Pietiek” raksta regulāri. Ja arī tas nav speciāls uzbrukums valsts nākotnes idejai, tad tomēr tāda tumsonības un šarlatānisma invāzija nelabvēlīgi atsaucas uz sabiedrisko domu.

Diletantisma posts

2018.gada 5.maijā portālā „pietiek” tika publicēts Ivara Prūša ārprātīgi diletantisks darbs „Latvija ģeopolitiskajās krustcelēs 14+laikmetā”. Par darbu ievietoju šādu komentāru. Tikšanās ar diletantismu patīkama ir tikai pašam diletantam – diletantiskās produkcijas autoram. Nodarbošanās ar zinātni, mākslu bez pietiekamām zināšanām, profesionālās sagatavotības, talanta vienmēr izraisa nepatīkamu reakciju. Izņēmumu nemēdz būt. Mēdz būt vienīgi gadījumi, kad gribas tikai vienu reizi nosodoši konstatēt „Kādas šausmas!”,  un mēdz būt gadījumi, kad ar vienu reizi nepietiek un nākas dziļā nepatikā vairākkārt dusmoties „Kādas šausmas! Kādas šausmas! Kādas šausmas!”. Ar diletantismu nav iespējams komunicēt. Diletants nav pārliecināms. Naivi ir sākt atspēkot diletantiskajā ražojumā sastopamās aplamības. Diletants paliek diletants līdz mūža beigām. Diletants nekad nekļūst profesionālis. Diletantam jau no paša sākuma ir diletanta liktenis tāpat kā profesionālim jau no paša sākuma ir profesionāļa liktenis. Diletantu no diletantiskās darbības var apturēt tikai pats diletants. Dotājā tekstā nepieciešams komentēt vienīgi Surkova rakstu, jo to internetā var viegli iepazīt katrs interesents. Surkova raksts ir pasniegts pilnīgi greizi. 2014. gads ir Krimas pievienošanas gads. Rietumi draud nekad neakceptēt Krievijas rīcību, un tāpēc Krievijai zūd izredzes brāļoties ar Rietumiem. Surkovs šo Krievijai drūmo perspektīvu izmanto, lai skeptiski raksturotu Krievijas vēsturē sastopamo agrāko tieksmi saplūst ar Eiropu, kā arī agrāko tieksmi saplūst ar Āziju. Surkova rakstā faktiski nekas jauns nav pateikts. Oriģināli ir tikai tas, ka Krimas pievienošanas starptautiskais nosodījums ir autoram iegansts ģeopolitiskām retrospekcijām un prognozēm. Turklāt dīvaina ir autora vēlēšanās mistificēt formulu „14+”. Surkovs ļoti labi zina, ka Krievijai tika atteikta vieta pie Rietumu galda jau krietni agrāk – ap 2004.-2005.gadu. Krievijas oligarhijai Rietumu elites elite lika skaidri un gaiši saprast, ka viņi nekad netiks uzņemti Rietumu sabiedrībā. „Perestroika” taču Krievijas priekšgalā izbīdīja nacionālos noziedzniekus. Rietumu elite to ļoti labi zina.

Nacionālais paradokss

Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No individuālās izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne, taču tāda summa vēl nav dzenulis sākt kolektīvo darbību. Pie tam individuālā izpratne var bremzēt kolektīvās darbības rašanos. Cilvēku sociāli psiholoģiskajā domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu parādību: ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neveltī tik lielu enerģiju kolektīvo interešu aizstāvēšanai. Nejūtot savu atbildību, cilvēki kļūst sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūst žogmalē. Latviešu sabiedrībā šī parādība ir ļoti raksturīga. Tam ir konkrēts iemesls. Parādības izplatību nosaka tautas mentalitāte. Ne visās tautās atbildības difūzija ir tik izteikta kā pie mums. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat. Diffusio). Praktiski tas nozīmē atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Ar atbildības difūziju ir cieši saistīts sociālais slinkums: individuāli personiskās intereses ir svarīgākas par kolektīvajām interesēm. Priekš sevis cilvēki parasti nav tik slinki kā priekš kolektīva. Atkal viss ir atkarīgs no tautas mentalitātes. Latviešu mentalitāte ir individuālistu mentalitāte. Tā ir mentalitāte, pret otru latvieti izturoties piesardzīgi, neuzticīgi, pat ar naidu un neslēptu agresiju, kuru visvairāk izjūt gudri un godīgi latvieši. Tā ir mentalitāte, kurā stulba ambīcija un tās iekustinātā aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā zināšanas, kompetence, inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte. Tā ir mentalitāte ar nestabilu ētosu, kurā centrā ir nodevības, pielīšanas, verdziskas padevības, denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme. Tā ir mentalitāte, kurā visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti, gudri, izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi latvieši, kuriem nekad nav izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt idejiski, politiski, ideoloģiski dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā, tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi pastāvošā fatālā situācija ir radījusi paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu visos laikos tradicionālo marginālo vietu Tēvzemē. Vienmēr un  visur pirmajās rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma meklētāji, karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.

Divgalvainais pūķis

Valdošā elite vienmēr ir realizējusi informatīvi psiholoģisko uzbrukumu sabiedrībai, zombējot sabiedrības apziņu valdošajai elitei vēlamā virzienā. Tāpēc vienmēr ir bijusi pretestība informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam. Vēsturiski šī pretestība ir mainījusies, jo ir mainījies informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma tehnoloģiskais arsenāls – komunikācijas līdzekļi, žanri, komunikācijas poētika, retoriskie paņēmieni utt. Saprotams, ir mainījušās valdošās elites idejiski politiskās nostādnes un mainījās ideoloģiskie mērķi. Piemēram, XX gadsimta vidū zombēšanas jaunas iespējas pavēra televīzija. Savā laikā notika plaša cīņa pret televīziju. Tā tas spilgti izvērtās ASV. Amerikāņu sabiedrība enerģiski cīnījās pret televīzijas graujošo lomu bērnu garīgajā attīstībā. Arī šodien atsevišķās zemēs turpinās cīņa pret TV graujošo ietekmi uz sabiedrības apziņu. Taču šodien centrā ir internets un tā sociālie tīkli. Šodien centrā ir metafiziskā pakāpe – patiesības slēpšana, būtības, jēgas slēpšana. Cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka cilvēciskuma pakāpes. Runa ir par cilvēka garīgumu, morāli, ideāliem, dzīves jēgu, nākotnes cerībām. Informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais objekts ir cilvēks. Kas šodien cilvēkiem traucē pretoties informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam? Tiek uzskatīts, ka reāla pretestība nepastāv, un sabiedrība ir samierinājusies ar uzbrukumu, to atzīstot par īstenības organisku sastāvdaļu. Tagad cilvēkiem ir grūti atšķirt „savējos” (godīgos un gudros) no „svešajiem” (amorālajiem un muļķiem). Cilvēki ir apjukuši. Viņi vairs nevar ne uz vienu paļauties un galu galā zaudē interesi par politiku, ekonomiku, valsts attīstību, sociālajām problēmām. Vēl ir viens moments, kāpēc nav konstatējama pretestība informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam. Lieta ir tā, ka uzbrukumā tiek izmantotas abstraktas dogmas: vienlīdzība, līdztiesība, veselība, izglītība, labklājība, pašrealizācijas iespējas, uzskatu plurālisms, demokrātija, liberālisms, cilvēktiesības. Šīs dogmas tiek iepītas propagandas materiālā tādā manierē, lai liecinātu par valdošās elites milzīgām humānām rūpēm, nemitīgu domāšanu par cilvēku labklājību un labsajūtu. Uzbrukums ir tā noformēts, ka iemidzina cilvēku uzmanību un nomierina cilvēkus, jo, lūk, par viņiem nepārtraukti kāds rūpējas. Tātad informatīvi psiholoģiskajā uzbrukumā demagoģiski izmanto cilvēku dzīvē viscēlākās izpausmes, graujot cilvēku esamības metafiziskos pamatus. Cilvēki strauji pārvēršas bioloģiskā masā, jo viņu garīgajā pasaulē valda totāla destrukcija. Jauna sociālā nelaime ir iespēja internetu izmantot cilvēces atkritumiem – idiotiem, deģenerātiem, muļķiem, stulbeņiem, dzērājiem, deklasētiem tipiem, šarlatāniem, morāli pagrimušiem indivīdiem, pusvājprātīgiem dauniem u.tml. Viņi var sludināt savu „patiesību”. Piemēram, latviešu deģenerāti grantiņi, gedroici, žuļi regulāri sludina savu „patiesību” par „Latviju”, „nacionālismu”, „neatkarību”. „Satori” postcilvēki sludina savu „patiesību” par homoseksuālismu, dažādām perversijām. Kaut kādi dzērāji internetā regulāri izplata „latviešu tautas glābšanas uzsaukumus”. Tādējādi šodien tiekamies ar informatīvi psiholoģisko uzbrukumu no divām pusēm: 1) valdošās elites un 2) sabiedrības padibenēm. Tā ir jauna situācija cilvēces vēsturē. Līdz interneta laikmetam smadzenes grozīja tikai valdošā elite. Vēl nav īsti saprotams, kā cilvēce adaptēsies jaunajā situācijā, kad šausmīgi plašu uzbrukumu veic dažādi izdzimteņi. Patiesības ceļā ir nostājies pūķis ar divām galvām.

Kapitālisma adekvātums

Sociālisma likvidēšanas veids un postsociālisma jau 30 gadus ilgais periods Latvijā, Krievijā un citās Austrumeiropas zemēs stimulē interesantu tēmu: kapitālisma piemērotība (adekvātums) tautas mentalitātei un kultūrai. Respektīvi, atklājas tas, ka kapitālisms ir piemērots ne visām tautām. Piemērotības pakāpi nosaka tautas mentalitāte un kultūra. Protams, nosaka arī kapitālisma raksturs. Proti, tas, kāda tipa kapitālismu tauta izmanto. Kapitālisms ir dažāds. Droši var teikt, ka kapitālisms ir specifisks katrā zemē. Tā tas bija jau no paša sākuma pēc feodālisma saimniekošanas kārtības transformācijas t.s. kapitālisma saimniekošanas kārtībā. Tā tas ir arī pašlaik. Nav identiska kapitālisma kaut vai vismaz divās valstīs. Katrā valstī kapitālisms ar kaut ko lakālu atšķiras. Tāpat ir labi zināms, ka neeksistē universāla kapitālisma definīcija. Kapitālisms kā apzīmējums ekonomiskajai sistēmai ir ekonomiskā abstrakcija. Kapitālismā, atkārtoju, nav stabilu īpašību visur vienādā mērā. Jēdziens „kapitālisms” radās no jēdziena „kapitāls” un „kapitālists”. Tas notika 18.gs. beigās. Angļu valodā vārds „kapitālists” esot no 1792.gada. Savukārt atvasinājums „kapitālisms” angļu valodas vārdnīcā ir no 1854.gada, vācu valodas vārdnīcā no 1869.gada, krievu valodas vārdnīcā no 1900.gada. Pirmo reizi atvasinājums „kapitālisms” esot lietots Francijā 1842.gadā izdotā grāmatā. 19.gadsimtā varēja sastapt dažādu attieksmi pret kapitālismu. Piemēram, 1870.gadā bija sastopama atziņa, ka sociālisma vislabākā forma ir liberālais kapitālisms. Tika izstrādāta kolektīvā kapitāla teorija. Par kapitālu, kapitālistiem un kapitālismu Eiropā nebūt rakstīja tikai Marks un viņa mācības piekritēji. Agrāk un tagad valstis sevi dēvē par kapitālistiskajām valstīm arī tad, ja līdzās privātīpašumam ir arī cita veida īpašumu tiesības, valstī nav tikai privātā uzņēmējdarbība. Kapitālismā var būt šķiriskās privilēģijas tāpat kā feodālismā, kapitālismā var būt valsts īpašums, privātīpašumu apjoma ierobežojumi, muitas barjeras, antimonopolistiskie likumi utt. Mēdz būt kapitālisms, kurā ir iekļauta sociālās sabiedrības ideja, realizējot plašas sociālās programmas. Mēdz būt kapitālisms bez sociālajām programmām, kalpojot oligarhijai, kādai grupai, klanam u.tml. Mēdz būt kapitālisms, kuru caurstrāvo sociālais taisnīgums un kura ideāls ir reliģiskais sociālisms. Notikumi Krievijā, Latvijā un citur sakarā ar PSRS un sociālisma sistēmas sagraušanu un jaunas dzīves kārtības veidošanu parādīja, ka kapitālisms var būt arī totāli krimināls, bandītisks, nacionāli reakcionārs, kad visu nosaka nacionālo bagātību un agrākā sabiedriskā kopīpašuma laupīšana, eksistē noziegumu brīvība, sociālais darvinisms attieksmē pret „ vienkāršo tautu”, sabiedrībā ir kolosāla materiālā noslāņošanās bagātajos un nabagos, kā arī morāli tikumiskā deģenerācija. Tāpēc nākas pievērsties interesantai, bet reizē drūmai tēmai par kapitālisma adekvātumu tautas mentalitātei un kultūrai. Pēcpadomju kapitālisms faktiski dzen postā tautu. Tādā kapitālismā tauta iet bojā – degradējas, izmirst, zaudē identitātu utt. Nākas sastapties ar zināmu dīvainību. Krievijas inteliģence atklāti atzīst, ka pēcpadomju laikā ieviestais kapitālisms ir kaitīgs krievu tautai. Turpretī Latvijas inteliģence klusē un atklāti neatzīst pēcpadomju dzīves kārtības kaitīgumu tautas pastāvēšanai. Latvijas inteliģence ir pilnā mērā apmierināta ar visu. Tātad pašlaik pastāvošais kapitālisms ir adekvāts latviešu tautas mentalitātei un kultūrai. Cits secinājums nav iespējams.

Nelaime

Latviešu tautas (varbūt pat vislielākā) nelaime ir personību trūkums. Konkrēti: personību trūkums sociāli politiskajā sfērā. Saprotams, latviešu tautā ir sastopami godīgi, gudri, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Atkārtoju: tādi cilvēki noteikti tautā eksistē. Latviešiem ir personības. Taču latviešiem nav sociāli politiski pasionāras personības, kuras spētu un gribētu uzņemties tautas vadību valstiskā līmenī. Latviešiem ir tipiski inteliģentas personības bez sociāli politiskās dzirksts. Tādas personības tradicionāli atvirzās pēc iespējas tālāk no politikas, valsts lietām, jebkura profila organizatoriskās vadības. Tipiski inteliģentās personības faktiski ir izteikti individuālisti – cilvēki, kuri norobežojas no sabiedrības un kuriem nepatīk darboties kolektīvā. Individuālisms ir viņu garīgā satvara centrā. Inteliģento personību morāles princips ir individuālisms – indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību prasība, eksistenciālais nosacījums, vairāk vai mazāk atklāta savu interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inteliģentās personības nav pierunājamas valsts vadīšanas darbam. Acīmredzot tas nemaz nav tik slikti, jo šīs personības faktiski nemaz nav spējīgas vadīt valsti. Valsts vadīšana ir pa spēkam vienīgi sociāli politiski pasionārām personībām. Tādas personības ir retums katrā tautā. Protams, tauta bez vadības nekad nepaliek. Nekad un nekur nav bijis tautas vadītāju deficīts. Vienmēr un visur ir atradušies tautas vadītāji no harismātisko indivīdu kolekcijas, kuru veido cilvēki ar fascinējošām personiskajām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni, suģestiju. Latviešiem nav laimējies arī šajā ziņā. Valdošo kliķi neveido harismātiskas personības. Tas ir tāpēc, ka „perestroikas” Maskavas barveži visu kārtoja tā, lai padomju tautas pārvaldītu nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai iekārtai piemēroti tipi. Praktiski – cilvēciskās padibenes ar noziedzīgu un nelietīgu dvēseli. Par tādu tautas vadītāju trūkumu latviešiem līdz šim nevajadzēja žēloties. Nekas neliecina par radikālām izmaiņām. Izmaiņas ir vienīgi tajā ziņā, ka cilvēciskās padibenes ar noziedzīgu un nelietīgu dvēseli jau labu laiku papildina un arī turpmāk papildinās cilvēciskās padibenes ar debilu prātu un idiota dvēseli.

Identitātes puķu dobe

Tautas identitāte atgādina puķu dobi. Tautas identitāte nerodas pati no sevis. Tautas identitāte ir speciāli definēts („zemē iestādīts”) fenomens. Tautas identitāti definē tautas inteliģence, analītiski fiksējot tautas specifiku tajās sfērās, kurām piemīt noteikta specifika un kuru specifiku katrā ziņā masveidā atzīs tauta, intuitīvi saskatot savdabību kaut kā tādā, kuram piemīt būtiska, neatņemama īpašība, pazīme. Tautas idenditātes specifika rodas no tādām raksturīgām izpausmēm, kuru kulturoloģiski savdabīgā klātbūtne attiecīgajā tautā tiek masveidā atzīta un iegūst cienījamu vērtību. Pēc „iestādīšanas” tautas identitāte ir jākopj – jālaista, jāizravē nezāles, jāaizsargā no vēja, salnām, mājdzīvnieku izbradāšanas, zagļiem. To visu veic tautas inteliģence, kura ir tautas identitātes kuratore. Atkārtoju: tautas identitāte ir nemitīgi jākopj – ideoloģiski jāspēcina un ideoloģiski jāvēršas pret svešu ideoloģiju uzbrukuma. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Tautas identitātes apziņa atsaucas uz visiem pārējiem tautas apziņas veidiem – politisko apziņu, nacionālo apziņu, reliģisko apziņu, tiesisko apziņu, ekonomisko apziņu, morālo apziņu, estētisko apziņu. Respektīvi, no tautas identitātes apziņas ir atkarīga tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Ja tautas identitātes apziņa ir vitāla (spēcina tautas pašapziņu), tad vitāla ir arī tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Tautas identitātes kopšanas (ideoloģiskās spēcināšanas) galvenais līdzeklis ir tautas vēsture: naratīvs par tautas dzīvi. Tautas vēstures stāstījumā (naratīvā) tiek izmantots dažāds materiāls. Materiāla izvēli nosaka tautas dzīves idejiskās aktualitātes – stratēģiskie mērķi un operatīvie taktiskie uzdevumi. Var būt laiks, kad tautas identitātes kopšanai piemērots ir stāstījums par tautas vissenāko pagātni. Var būt laiks, kad inteliģencei ir jāstāsta par tautas visjaunāko vēsturisko periodu. Latviešu tautas identitātes nestabilitāti un strauji progresējošo zudumu vispamatīgāk veicina varas inteliģences nespēja būt tautas identitātes kuratoram un tumsoniski mežonīgās, nelietīgās dažādu krūmiņgatu, šņoru kroplības ar tautas vēsturi. Vēsturiskais naratīvs ir melīgs, tam nevar uzticēties un no tā nevar būt stabila tautas pašapziņa un pašvērtības sajūta. Nekas labs nevar rasties, ja negodīgas manipulācijas skar pat tādu būtisku momentu tautas dzīvē kā valsts dibināšanas laiku, kas tiek aplami noteikts, izdabājot dažu cilvēku slavas kārei, ambīcijām, velmei tēlot nacionālos varoņus. Latviešu varas inteliģence nevis aizsargā tautas identitāti, bet gan to kropļo un degradē, nacionāli nodevīgi pievienojoties  svešu ideoloģiju uzbrucējiem. Ja tautai ir tāda inteliģence, tad tautas identitātes sabrukums ir loģiski pamatots rezultāts: tauta pārvērtīsies smirdīgā mūmijā.

Morāles diktatūra

Mūsdienu Rietumu sabiedrības vispārējā negatīvā morālā transformācija enerģiski atgādina par to, ko var dēvēt par morāles diktatūru. Proti, morāles fundamentālo un ģenerējošo lomu jebkurā cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, morāle nosaka jebkuras esamības formas izcelsmi un morāle apvij jebkuras esamības formas praktisko gaitu. Bez morāles nekas nenotiek. Bet galvenais - morāle nosaka kvalitāti. Arī jebkuras antropoloģiskās identitātes kvalitāti. Ja pietrūkst skaidras un cēlas morāles, tad laba kvalitāte nav gaidāma. Morāles diktatūra ir universāla. Morāles diktatūra pastāv ne tikai tad, ja valda augsts morālais līmenis, bet pastāv arī tad, ja valda amorāliskums. Piemēram, liberālisms ir laba un vajadzīga idejiskā nostādne, bet tikai savienībā ar dziļu tikumiskumu un augsti attīstītu morālo apziņu. Ādama Smita tirgus „neredzamā roka” bija ne tikai „biznesa roka”, bet arī „morālā roka”. Tā nebija amorāla, alkātīga, nekaunīga, sociāli bezatbildīga „roka”. Ekonomiskā politika var būt sekmīga vienīgi tad, ja tai ir stingri morālie pamati, kā tas mūsdienās ir Vācijā, Japānā, ASV, Ķīnā. Savukārt Krievijas, Latvijas ekonomiskā politika ir „elites” tumsonības, mežonības, amorālisma, netikumības iemiesojums. Arī ideoloģija bez morāles neko pozītīvu nedod. Ideoloģija bez morāles veicina sociālo darvinismu, sociālo noslāņošanos bagātajos un nabagos, veicina visu to riebīgo, ar ko tiekamies mūsdienu eiropeīdu sabiedrībā. Morāles diktatūra sabiedrībā nosaka dažāda veida tabu – amorālo izpausmju aizliegumu. Morāles diktatūra faktiski ir morāli tikumisko pārkāpumu aizliegumu sistēma. Ja tāda sistēma vāji funkcionē vai vispār netiek formulēta, tad nekas labs nav gaidāms nevienā cilvēka solī zem Saules. Cilvēku, tautu vispirms vērtē no morāles viedokļa un tikai pēc tam no intelektuālā, vispārējās garīgās attīstības viedokļa.

Latviešu laime

Latviešu „miljonam” arī pēc 6.oktobra par katru cenu nepieciešams saglabāt pašreizējo politisko iekārtu un pašreizējo valdošo ellīti. Jāpiedod OIK un viss pārējais tautas labā darītais. Latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā „otrajā” republikā. Beidzot ir radusies iespēja sevi pielietot pilnā mērā. Baroni neļāva latviešiem zagt. „Pirmajā” republikā nebija ko zagt. Maskavas vara arī neļāva latviešiem zagt. Ja arī kaut ko varēja nozagt, tad tikai niekus: zīmuli, dzēšgumiju kantorī, gaļas gabalu iebāzt kājstarpē, ejot uz mājām no darba gaļas kombinātā. Vēl šo to varēja nozagt. Bet zagt bija bīstami. Pie tam sabiedrībā bija nosodoša attieksme pret zagšanu. Tagad, „otrajā” republikā, viss ir pilnīgi savādāk. Tagad zagšana ir galvenais, zagšanas brīvība ir totāla, par zagšanu nevienu nesoda. Soda tad, ja neesi dalījies ar sazagto. Latviešu „miljons” dedzīgi atbalsta zagšanu un politisko varu, kura nodrošina masveida zagšanu. Un vēl viens labums „otrajā” republikā: neviens nevēršas pret latviešu patīkamo stulbumu. Stulbuma kritika neeksistē. Riebīgajos padomju laikos bija citādāk: Maskava nepieļāva stulbumu ne zinātnē, ne mākslā, ne ekonomikā, ne izglītībā, ne medicīnā. Nepieļāva nekur. Tagad latviešu patīkamajam stulbumam līdz galam atvērtas visas durvis. Tāpēc pēc 6.oktobra nekas nedrīkst mainīties. Ja mainīsies, tad ar latviešu „miljonu” ir beigas. Uztraukumam nav vietas! Latviešu „miljons” noteikti nosargās savu skaisto labklājību. Turklāt zagļus un stulbeņus sargā Soross, NATO, ES, EP, EK, PB. Sardzē stāv arī Putina diriģētā etniski daudzkrāsaina Krievijas banda, kurai arī latvieši vajadzīgi tikai kā zagļi un stulbeņi. Neatbalsta tikai Tramps, kurš smalki paņirgājās par Latviju, ko, protams, Rīgas pils stulbenis nav spējīgs novērtēt.

Atbildība

Sakarā ar OIK laupīšanu daži „politiķi” cenžas izmantot situāciju, lai nomelnotu savus „kolēģus”. Tā rīkojas Zariņš publikācijā „PIETIEK”. Stulbi visu vainu uzvelt dažiem cilvēkiem vai pat tikai vienam cilvēkam. Vaina ir daudz dziļāka, plašāka, bīstamāka, kā arī perspektīva saglabāties. Vaina ir "perestroikā" un tās radītajā nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā režīmā. Vaina ir latviešu inteliģences degradācijā un deģenerācijā, vaina ir latviešu "miljona" mentalitātē, masveidā atbalstot doto noziedzīgo režīmu. Vainīgs ir arī Zariņš. Pēdējais laiks būtu saprast, ka individuāli vainīgs ir katrs, kurš sadarbojas ar mēslu bedres institūcijām. Deputāti ir desmitkārt vainīgi un nav ko tēlot nevainīgu jēru. Tas liecina ne tikai par prāta trūkumu, valstisko zināšanu trūkumu, bet arī par amorālo stāju. Godīgs cilvēks nekad nepiekritīs sēdēt mēslu bedres parlamentā. Ja ir piekritis, tad ir drosmīgi jāuzņemas visa atbildība par mēslu bedres radīto smirdoņu un nav jātēlo "opozīciju". Tā arī ietilpst varas sistēmā un ir tikpat atbildīga par visu, cik atbildīga ir "pozīcija".

Abstraktais humānisms

Pazīstams ir jēdziens "abstraktais humānisms". Ar to apzīmē humānistiskas idejas, priekšlikumus, novērojumus, kuri ir teorētiski un loģiski it kā pamatoti, atbilst veselā saprāta normām un prasībām, taču tajā pašā laikā pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, reālajām dzīves iespējām, dzīves praktiskajām formām. Abstraktais humānisms var emocionāli ietekmēt kādu brīdi. Kāds var pat ticēt abstraktā humānisma saturam. Tomēr vienmēr saglabājas epiteta "abstraktais" klātbūtne. Vienmēr saglabājas tikai humānisms, kas ir domās atdalīts no konkrētā materiāla un konkrētajām perspektīvām. Abstraktais humānisms ir no dzīves atrauts prātojums. To nav patīkami uzzināt, taču tā ir patiesība. Mūsdienu sabiedrībā abstraktais humānisms var izraisīt lielu izsmieklu, jo vispārējā degradācija un deģenerācija ir neiecietīga un agresīva pret visu vairāk vai mazāk ideālo, garīgo, metafizisko un transcendentālo.

Valsts mācība

Latvijā ir vēlams ieviest mācību priekšmetu ar nosaukumu „Valsts pamati” jeb „Valsts mācība”. Šis priekšmets ir jāapgūst katram pavalstniekam. Priekšmetam ir jāsniedz zināšanas par valsti un tās funkcionēšanas pamatnosacījumiem. Priekšmets pozitīvi ietekmēs tautas politisko apziņu, un tajā nostiprināsies pareiza informācija par valsti. Latviešu politiskā apziņa nevar lepoties ar zināšanu dziļumu un precizitāti. Tas izraisa dažādas kroplības un vispār fundamentālu neizpratni par valsts jēgu, bet galvenais – totāli neadekvātu LR vērtējumu. Masveida nezināšana ir viens no galvenajiem iemesliem pamatotajai tēzei par latviešu valsts nespēju; proti, nespēju uzturēt savu valsti. Ja latviešiem būtu adekvātas zināšanas par valsti, LR seja būtu pareizāka, tīrāka, glītāka, sakoptāka. LR vispār nebūtu pretīgs monstrs ar nacionāli noziedzīgu valstiskumu un šausmīgs šķērslis tautas bioloģiskajai pastāvēšanai un tautas kultūras virzībai. Ne tikai aplamā attieksme pret dezinformāciju liecina par minētā mācību priekšmeta nepieciešamību. Aplama ir attieksme pret daudziem (visiem) valsts aspektiem – to būtību, rašanos, praktisko darbību utt. Faktiski katru dienu medijos tiekamies ar neizpratni par valsti. Izpratnes trūkumu demonstrē gan politiķi, gan citi cilvēki, kuri iesaistās sarunā par valsti. Visus līdz šim greizi traktētos valsts pastāvēšanas aspektus nav iespējams atcerēties un tagad uzskaitīt. Uzskaitījumu noteikti ir jāsāk ar tādu svarīgu jautājumu kā valsts suverenitāte. Latviešu vairākuma izpratne par valsts suverenitāti ir idiotiska. Daudzi pilnīgi dumji uzskata, ka LR paliek suverēna (nacionāli neatkarīga) valsts arī pēc iestāšanās ES. Troksnis ap „Rīdzenes sarunām” liecināja par neizpratni valsts problēmu risināšanas tehnoloģijā. Troksnis neliecināja par neformālo diskusiju lomas izpratni valstī. Melnā Kangera saceltie nelietīgie dubļi ap „čekas maisiem” atklāja masveida neizpratni par speciālo dienestu vietu valstī, kā arī klaju neizpratni par katra pilsoņa pienākumu sargāt savu valsti un palīdzēt to darīt jebkurai valsts drošības iestādei. Idiotiska ir vispārējā attieksme pret ideoloģijas vietu valstī. Netiek saprasts, ka parlamentārā opozīcija ietilpst varas struktūrā. Pavalstnieki pret valsti neizturas kā pret sistēmisku veidojumu. Tas traucē objektīvi vērtēt LR institūciju darbu, atsevišķu amatpersonu darbu. Naivi tiek gaidīts un prasīts tas, ko ir bezjēdzīgi gaidīt un prasīt, jo valstiskās nebūšanas atsaucas uz visiem valsts elementiem. Kardināli neadekvāta ir izturēšanās pret politiku kā profesionālās darbības sfēru. No politikas un politiķiem vispār netiek prasīta politiski idejiskā konceptualitāte un tās konsekvence dzīves reālajos procesos. Ieviesusies norma savtīgā nolūkā nemitīgi mainīt partejisko piederību.

Diaspora

Par tautas iracionālismu, īpaši varas inteliģences iracionālismu, par iracionālismu, kas ir sasniedzis idiotijas pakāpi, liecina jaunā tēma „Diaspora”. Portālā „Pietiek” 2018.gada aprīlī ievietoja kādas sarkanmatainas un paresnas žurnālistes, vulgāras sejas īpašnieces tekstu. Tas sākas ar šādiem teikumiem: „Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka kartē redzamās robežas. Vēl vairāk, diasporas atbalstam paredzēts aptuveni miljons eiro gadā un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām visnotaļ ir saprotams un atbalstāms tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats”. „Diaspora” ir viens no vērtīgi nevērtīgās latviešu varas inteliģences lielākajiem nacionālajiem sasniegumiem tautas vēsturē. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā latviešu varas inteliģence ir radījusi nacionāli apkaunojošu fenomenu – „diasporu”. Tās apjoms turpina pieaugt. Ja līdz šim latviešiem bija daži desmiti tūkstoši "trimdas latvieši", tad tagad jau ir simtiem tūkstošu liela „diaspora” no tautas vērtīgākajiem cilvēkiem, kas liecina par tautas stiprākās daļas atrašanos svešā teritorijā. Tā vietā, lai tērētu „diasporai” miljonus, labāk vajadzēja par šo naudu no frančiem sapirkt giljotīnas, lai giljotinētu latviešu varas mēslus, pēc kā „diasporas” vairs nebūtu, jo tautas vērtīgākā frakcija atgrieztos mājās. Bet tas nenotiks. Frančiem netiks latviešu naudiņa. „Diasporai” ir uzkundzējušies tādi paši alkātīgi un dumji tipi kādi ir uzkundzējušies visai latviešu tautai un tās valstij vārdā LR. Noteikti jau ir sarēķināts, cik lielu daļu katru gadu no tā miljona varēs nozagt „diasporas” patrioti. Saprotams, viņi nav spējīgi saprast, ka „diaspora” ir tautas nelaime un tautas bojāejas uzskatāms pierādījums. Ja ap „diasporu” ir vajadzīga kāda darbība, tad tā var būt tikai viena darbība – smirdošās valstiskās mēslu bedres likvidēšana, kas reizē būtu nacionāli apkaunojošās „diasporas” likvidēšana.