Parodija par likteni

Latviju un latviešus var glābt tikai jābūtības filosofija un parbūtības politika, kas jau ir veselā saprāta terminos formulēta, intīmi līdzsvarota un kāri atbalstīta intelektuāli apdāvinātajā latviešu tautas miljonā. Latvieši tiks pie gaismas un godīguma, pateicoties vienīgi jābūtības vārdiem un parbūtības politikai. Latviešiem turpmāk vērtību nesīs jābūtība un parbūtība, jo tikai jābūtība un parbūtība ir spējīga nest vērtības latviešu prātam un sirdīm. Ja latvieši to ņems vērā, tad būs liels uzplaukums. Latviešiem tas ir jāņem vērā, jo mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz. Tas pats sakāms par parbūtības dimensiju mūsu valstī. Tikai jābūtības filosofija un parbūtības politika stiprinās latviešu prāta un dvēseles dimensiju, kas tūlīt būs dimensija visai Latvijai, nesot uzplaukumu un apskaidrību ar jābūtību un parbūtību visās dimensijās.

Liktenis

Latviešu liktenis ir jocīgs (nožēlojams) tajā ziņā, kas tas ir jocīgs no citu tautu viedokļa, bet nevis ir jocīgs no pašu latviešu viedokļa. Latviešu masas nemaz nesaprot, ka viņu liktenis ir jocīgs. Jocīgums spilgti izpaužas uz latviešu tautas bojāejas fona. Jocīgi ir tas, ka latvieši strauji noveco, izmirst, aizklīst svešumā savā vēsturiskajā pastāvēšanā tā arī neizjutuši īstu filosofiju, īstu daiļliteratūru, īstu valstiskumu, īstu saimniecisko uzplaukumu, īstas humanitārās zinātnes, īstu citu tautu cieņu, īstu nacionāli svētīgu reliģiju un ideoloģiju. Latvieši savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā galvenokārt ir pārtikuši no garīgās kultūras visdažādākā veida surogātiem un simulakriem, kroplas ideoloģijas zombējuma, alkātīgiem parvēnijiem, nacionālās nodevības, tautas aplaupīšanas, noziegumu brīvības, pseidointelektuāliem murgiem par „jābūtību”, politiskā marasma „par-politiķiem”, kas viss diemžēl tautas masām ir sagādājis lielu gandarījumu un pilnā mērā apmierinājis tautas masu garīgās vajadzības. Latviešu tauta pamatā ir dzīvojusi savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā kulta personu garīgajā apgādībā, kā arī speciālo dienestu „uzpiarēto” uzskatu līderu apdullinājumā, neapzinoties kulta personu un pseidouzskatu līderu primitīvās, vulgārās, ideoloģiski tendenciozās, idejiski un mākslinieciski seklās produkcijas intelektuālo un estētisko nevērtību. Īsti garīgās kultūras formāti un žanri tautu nav gandrīz nemaz veldzējuši. Piemēram, jāraksta ir pamflets par to, ar ko beidzās pamfleta žanra piedāvājums latviešu lasītājiem. Latvieši ir tauta, kurai patīk veselības aizsardzība kā bizness, izglītība kā bizness, māksla un literatūra kā bizness. Tauta iet strauji bojā. Tās neveselīgo mentalitāti vairs neviens nepagūs izmainīt, ja arī tomēr kāds to vēlētos izdarīt tautas labā.

Izsmeltība

Neoliberālisma izsmeltība vairs nav hipotēze, bet fakts. Neoliberālisma filosofija un ideoloģija vairs nav sociālās, politiskās, ekonomiskās iniciatīvas valdniece. Neoliberālisms vairs nevar piedāvāt kaut ko perspektīvu, pārliecinošu, iedvesmojošu un stratēģiski nozīmīgu. Neoliberālismam piemīt pozitīvu scenāriju izteikts deficīts. Neoliberālisma noriets ir acīmredzams. Apgalvojums, ka neoliberālisms ir cilvēces politiskā un cita veida menedžmenta pēdējā forma, iezīmējot „vēstures beigas”, izrādījās tukša bravūra. Rietumu liberālā demokrātija nebūt nav pēdējais pieturas punkts un nebūt nav tas, ar ko noslēgsies cilvēces vēsture tādā formātā, kuram nav vajadzīgi nekādi turpmākie uzlabojumi cilvēku dzīves sakārtošanā. Neoliberālisms neguva uzvaru globālā mērogā. Tas izgāzās globālā mērogā. Uz dažādu problēmu „globālo raksturu” tagad mēdz atsaukties vienīgi tie neoliberālisma apmātie politiskie kadri, kuri kaunas vai nevēlas uzņemties vainu par pašu neizdarību attiecīgajā valsts amatā. Tie, kuri neoliberālisma aizsegā nemīl nacionāli valstisko brīvību un neatkarību, faktiski mīl barbarismu ar tā moderno neoliberālisma glancējumu. Latviešu tauta ir spējusi izvirzīt tikai politiķus-barbarus, kuru tumsonība visaptveroši nomāc neoliberālisma glancējumu. Neoliberālisms nekad nebūs cilvēces politiskās filosofijas un ideoloģiskās vēstures galapunkts, kā arī valstiskuma teorētiskā aprīkojuma galapunkts. Neoliberālisms, protams, ir spītīgs veidojums. Noteikti arī totalitārs veidojums, nepieļaujot par sevi nekādu kritiku. Neoliberālisms aktīvi un demagoģiski sludina „viedokļu plurālismu”, aizmirstot, ka alternatīvs viedoklis nav tas pats, kas deklaratīvi pašmērķīgais „viedokļu plurālisms” – iespēja katram kaut ko pateikt par visu kaut ko bez vajadzīgajām zināšanām un lietpratības. Neoliberālisms neatzīst alternatīvo sociālisma un konservatīvisma politisko filosofiju un ideoloģiju. Taču neoliberālismam pagaidām izdodas turēt savā narkotiskajā miglā sociuma kādu daļu, jo alternatīvais sociālisms un konservatīvisms ir ļoti vārgs. Pateicoties neoliberālisma propagandai, saglabājas valstiskuma divas interpretācijas: nacionāli neatkarīgs valstiskums un antinacionāls, neoliberāls valstiskums bez suverenitātes. Pagaidām saglabājas arī finansu spekulatīvais kapitālisms, kuru retoriski iesaiņo neoliberālisms. Ražošanas kapitālismam nākas samierināties ar savu stāvokli mūsdienu pasaulē. Nacionāli oriģināla attīstība uz Zemes ir retums. Netiek slēpts, ka tauta nav valsts, bet valsts ir elite, birokrātija. Antineoliberālisms, antiglobālisms, antipostmodernisms galvenokārt eksistē citās civilizācijās, bet nevis Rietumu civilizācijā. Latvijā neoliberālismam pa vidu jaucas ne tikai pirmatnējā tumsonība, bet arī civilizētais pseidointelektuālisms – latviešu varas inteliģences eksistenciālā pamatforma. Tā, piemēram, tā vien liekas, ka „par-politiķis” savu debilo „par” murgojumu ir aizguvis no latviešu kulta filosofes Maijas Kūles jaunākajiem pseidointelektuālajiem murgojumiem „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” utt. Respektīvi, „jā” vietā visos izteikumos ir likts „par”. Danielam Pavļutam, iespējams, likās, ka „parbūtība” noteikti skan populistiski pievilcīgāk nekā „jābūtība”. Arī „vērtības nes parbūtību” skan savdabīgāk nekā „vērtības nes jābūtību”. To pašu var teikt par frāzi „mūsu valstī šīs parbūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Tas taču skan daudz dziļdomīgāk nekā „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Sabiedrībai „parbūtība” katrā ziņā liksies ekstravagantāka nekā „jābūtība”. Bet ar to pilnīgi pietiek, lai iekarotu latviešu sabiedrības sirdis un ap „par” izveidotu ģeniālu filosofisko, politoloģisko, socioloģisko, kulturoloģisko, ekonomisko konceptu, kā arī politisko partiju „Kustību „Par!””, kura pēc 2018.gada 6.oktobra kļūs valdošā partija, kurā jau ir iestājies Džordžs Stīls. Pseidointelektuālismam tāpat kā daudzām citām garīgajām parādībām ir modifikācijas – paveidi, variācijas. Pseidointelektuālismam ir vismaz divas modifikācijas: 1) var saprast pseidointelektuālo domu; domā ir uztverami tādi momenti, pret kuriem var iebilst; iespējama polemika; doma ir samākslota, un tai ir pseidointelektuāls statuss, taču ir iespējams debatēt, polemizēt; tātad ir iespējams diskurss (proti, saruna). 2) diskurss nav iespējams; pseidointelektuālā doma ir tik samākslota un terminoloģiski aplami samudžināta, ka neko nevar saprast un tādējādi nav iespējams nekāds diskurss. Piemēram, nav iespējams diskurss par minētajām tipiski pseidointelektuālām frāzēm: „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” (Maija Kūle). Diskurss nav iespējams, piemēram, par frāzi „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem” (Daniels Pavļuts).

Melnās sirdis

Par „melnajām sirdīm” portālā „Pietiek” labi raksta S.Veinberga tekstā par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu slavenā basketbolista algošanai. Ievietoju šādu komentāru. „Melnās sirdis” ir latviešu lielākā bagātība. To nesen precīzi izskaitļoja VVF: 50% + 50%. Puse ir totāli debila, puse – daļēji. Tāpēc S.V. nogānīšana turpināsies arī šajā portālā. Nevar neturpināties! Latviešiem vispār neinteresē tas, kā tiek izmantota nodokļu nauda, - neinteresē, cik saprātīgi tas tiek darīts. Manuprāt, tas tā ir tāpēc, ka nodokļi tiek maksāti ļoti daudzos gadījumos nevis no godīgi nopelnītas naudas, bet no zagtas naudas. Zagšana sākās jau Rīgas pilī, kur nelieši slēpj informāciju par savām nelietīgi nosacītajām algām/piemaksām/prēmijām/pabalstiem utt. LR ir krimināli oligarhiskā mēslu bedre ar noziegumu brīvību un masveida zagšanu kā neattīstītās populācijas galveno kaislību. Sports ir „bauda” pēc smagā zagšanas darba. S.V. prot saskatīt un vērtēt galveno. S.V. prot precīzi domāt un labi rakstīt par galveno. Bet tas latviešos tradicionāli izraisa milzīgu skaudību un naidu. Par latviešu elementāras paškritikas trūkumu vispār nav vērts atgādināt. Tauta bez elementāras paškritikas nav tauta, bet siseņu bars. S.V. ir nācies ar „melnajām sirdīm” tikties bieži. Viņa ir izturējusi, kas ir par spēkam latviešu mūždien nicinātām lielām personībām. V.S. noteikti izturēs arī jaunāko tumsonības izvirdumu.

Fani

“Jābūtība” (Maija Kūle) un „parbūtība” (Daniels Pavļuts) kā izteikti pseidointelektuālie murgojumi noteikti var patikt tiem mietpilsoņiem un garīgi neattīstītajiem tipiem, kuriem vispār ir vājība čubināties ap iracionāli simboliskiem un idiotiskiem simulakriem – Lielvārdes jostu, Buiķa spēju redzēt savu iepriekšējo dzīvi, Ziedoņa „re kā”, kultūras jēdziena ekstravagantu izmantojumu („Kultūra ir svaigs gaiss un sekss”). Pseidointelektuālo murgojumu autori noteikti paši nav īsti normāli. Pseidointelektuālie murgojumi nav apzināti veidojumi ar noteiktu ideoloģisko slodzi, kādi mēdz būt, piemēram, mākslinieku apzināti provocētie publiskie skandāli, lai tādā veidā pievērstu sev uzmanību. Speciāli provocētie publiskie skandāli parasti ir skaidra prāta darbs. Turpretī pseidointelektuālie murgojumi nav skaidra prāta rezultāts, bet gan idiotijas, kretīnisma un nekaunības simbioze. Pseidointelektuālos murgojumus izplata nekaunīgi cilvēki. Bet tā nav parastā nekaunība – skaidra prāta nekaunība. Drīzāk tā ir garīgi nevesela prāta nekaunība, agresīvi izplatot savus pseidointelektuālos murgojumus. Garīgi vesels cilvēks ir spējīgs atšķir intelektuāli saprātīgus risinājumus no murgojumiem un nekad necentīsies uzspiest citiem intelektuāli nesaprātīgus risinājumus. Neapšaubāmi, pseidointelektuālisms var pastāvēt tikai neattīstītā vidē – zinātniski, intelektuāli, kognitīvi neattīstītā vidē. „Jābūtība” var pārgudri sprēgāt tikai īstas filosofiskās domas deficīta vidē. „Parbūtība” var muļķot sabiedrību tikai elementāras politiskās apziņas deficīta vidē. 

Lāčplēši

Portālā „Pietiek” 2017.g.17.sept. tika ievietots teksts sakarā ar viena „Helsinki-86” aktīvista nāvi. Ierakstīju komentāru. Cits anonīms komentētājs mani nosodīja. Atbildē citēju pašus „lāčplēšus”. Kopumā radās šāds teksts. Mitoloģija, reliģija, ideoloģija - lūk, galvenie kompleksi sabiedrības zombēšanai, kas ir bijusi aktuāla nepieciešamība visos laikmetos, bet īpaši tajās reizēs, kad varai pār sabiedrību (tautu, nāciju) nav leģitīms raksturs vai vara ir iecerējusi kādu grandiozu sociālo, nacionālo, politisko, ģeopolitisko nelietību. "Perestroika" ir unikāla nelietība cilvēces vēsturē, tāpēc tās praktiskie realizētāji joprojām turpina muļķot sabiedrību, stāstot par saviem varoņdarbiem "kantora" uzdevumā. T.s. Helsinku grupas veidošana "kantorim" pašam noteikti bija zināms pagrūts notikums, nespējot izmantot aprobētu materiālu. Tāpēc, domājams, pie mums tika atlasīti totāli nepiemēroti tipi - neizglītoti, aprobežoti,nelietīgi tendēti mēsli, kuri nekādi nevar tikt saistīti ar to intelektuāli piesātināto darbību, kāda bija pazīstama ārzemēs intelektuāļu aprindās. Tas ir saprotams: mūsu lāčplēši turpinās tēlot lāčplēšus līdz kapa malai, kā arī šie nožēlojamie mēsli līdz kapa malai turpinās savā starpā strīdēties par to, kurš ir vislielākais "Lāčplēsis". Par to internetā liecina zemiskie strīdi sakarā ar dotā "varoņa" nāvi. Kā parasti, latviešu lielākie mēāsli ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti. Par to latviešus ļoti mīl krievi, poļi, ebreji, baltkrievi. Tagad arī franči, angļi, amerikāņi,itāļi, spānieši, jo ES šie latvieši tagad ir slaveni ar savu nodevību un eiropeisko vērtību neatzīšanu, pielienot pederastībā apstulbušajiem amerikāņu izvirtuļiem politikā. Kas attiecās uz „lāčplēšiem”, tad, lūk, ko vieni „Helsinku lāčplēši” raksta par citiem „Helsinku lāčplēšiem”: „Sveiks, Linard ! D. Īvāns mani ir uzaicinājis 23.martā LTF muzejā piedalīties seminārā par H-86 kā pretimstāvētāju grupas locekļiem Rožkalnam un Pupuram. Pirmais tajā nekad nav sastāvējis, otrais izslēgts no grupas 1988. g. pavasarī par mēģinājumu izmantot esamību grupā, lai varētu bez sarežģījumiem emigrēt.Kā viņus politiski iznīcinātu man ir pietiekoši materiālu.Tomēr punktu visam pieliktu Pupura vēstule Tev, kurā bija ļoti daudz necenzētu lamuvārdu, ieskaitot sūkāšanuu.t.t.. Par nožēlu vēstuli neesmu saglabājis.Ņemi vērā, ka šis subjekts mēģinās atkal nākošgad startēt no NA Saeima vēlēšanās Šīs personāžas pēdējā gadā tiek popularizētas. Domāju, ka Tev skaidrs, kuriem spēkiem tas ir izdevīgi. Ja Tu varētu to vēstuli man atsūtīt ar Pupuru kā iespējamo Trīszvaigžņu ordeņa nēsātāju vai deputātu būtu uz visiem laikiem pielikts punkts. Arī ar t.s. disidentu Rožkalnu. Labi būtu, ja tai saietā būtu Raimonds Bitenieks.Visu to labāko . Juris [Vidiņš]”. Un, lūk, kādu „nekrologu” sacerēja viens „lāčplēsis” par otru „lāčplēsi”: „Uzticams Maskavas čekas pakalpiņš, kurš vēlēja man nāvi un pat piedalījās manis likvidēšanā, nu pats aizgājis ceļu, kuru vēlēja man. Nevēlu viņam ne labu ne sliktu, bet tikai to, ko pats “godam” nopelnījis. Nodevība, narkotikas un alkohols bija tie, kas pieveca vīru pašos spēka gados…. .”

Gļēvuļi

Kā parasti, latviešu lielākie mēsli ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti. Par to latviešus ļoti mīl krievi, poļi, ebreji, baltkrievi. Tagad arī franči, angļi, amerikāņi,itāļi, spānieši, jo ES šie latvieši tagad ir slaveni ar savu nodevību un eiropeisko vērtību neatzīšanu, pielienot pederastībā apstulbušajiem amerikāņu izvirtuļiem politikā.

Tipiskums

Citāts no teksta „Delfos” sakarā ar nodokļu reformu: „Es biju klāt, kad bija tikšanās ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, un viņa sacīja, ka ilgāk vilcināt vairs nevar, jo priekšā ir vēlēšanas. Turklāt, pēc viņas teiktā, ir virkne Eiropas Komisijas prasību un citi iemesli, kuru dēļ tas viss jāpaspēj šogad. Iespējams, ka viņai ir taisnība. Taču, ja reforma tiktu izstrādāta rūpīgāk, tad arī efekts būtu labāks." Citātā atspoguļojās LR varas kliķes tipiski aprobežotā un noziedzīgā pieeja visus 27 gadus. Pirmkārt, viss tiek darīts priekš „vēlēšanām”. Otrkārt, viss tiek darīts, izpildot „Eiropas” pavēles. Turklāt valdošās kliķes kadru aprobežotība ir tik milzīga, ka viņi pat nespēj sevi kontrolēt un izpļāpājās par savas valstiski noziedzīgās darbības motīviem. Bet ir vēl viens tipisks moments; proti, varas inteliģences atbalsts valstiskajiem noziegumiem. Citāta autors nerunā skaidru valodu, bet saka „Iespējams, ka viņai ir taisnība”. Tātad netiek atklāti nosodīta, bet tiek relatīvi attaisnota idiotiskā pieeja un valstiski noziedzīgā darbība.

Cūkkopēja

Saprotams, nav iebildes pret cūkkopējas darbu. Tā ir tik pat svēta lieta kā jebkurš darbs un tā veicējs. Runa ir par to, ka “cūkkopēja” sāk tēlot politiķi. Faktiski “cūkkopējas” ir vainīgas mūsu valsts iznīcināšanā. Politika – tā ir īpaša mentalitāte, īpaša aura, tradīciju komplekss, īpaša cilvēciskā kvalitāte, īpašas cilvēciskās spējas. Jēdzieni “cūkkopēja” un “politiķis” nevar būt sinonīmi. Mūsu latviešu “cūkkopējām” nevar būt nekāda priekšstata par minēto kvalitāti, auru, spējām. Tāpēc ir primitivizācija, vulgarizācija, imitācija. Bet galvenais – valsts krahs ar tā agoniju visos dzīves segmentos. Agonijas beigas nav saredzamas. „Cūkkopēju” ēras beigas nav apjaušamas.

Eksperiments

2017.gada 16.septembrī portālā „Delfi” rubrikā „Versijas” tika ieviets Jāņa Aizbalta ("Eco Baltia vide" direktora) teksts ar virsrakstu „Pašvaldību iesaistīšanās biznesā – dārgs eksperiments nodokļu maksātājiem un tirgus kropļošana”. Teksts sākas šādi: „Par spīti tam, ka Konkurences padome un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) jau gadiem asi kritizē pašvaldību iesaistīšanos privātajā biznesā, ir vietvaras, kuras to dara – ignorējot gan iedzīvotāju intereses, gan uzraugošo institūciju aizrādījumus”. Autora pieeja un terminoloģija izraisa vairākus drūmus jautājumus. Pirmkārt, kāpēc lai krimināli oligarhiskā mēslu bedrē pašvaldības neiesaistītos vispārējā noziedzības bakhanālijā? Noteikti ir jāiesaistās! Citādi netiks uzskatīti par normāliem cilvēkiem. Otrkārt, kurš var aizliegt pašvaldībām aplaupīt savus pavalstniekus? Treškārt, kāpēc lai kāds nepiedalītos noziedzības orģijās, ja vienmēr atradīsies kāds latviešu stulbenis, kurš noziedzību nosauks par "eksperimentu"? Kāda vērtīga tauta, kurai noziedzība ir eksperiments! 

Talants

Pašlaik ir izveidojusies interesanta situācija: globālo (arī relatīvi lokālo) sociālo problēmu analītiķa talants eiropeīdu vidē nav vajadzīgs. Tāpat nav vajadzīgas speciālas zināšanas, domāšana plašās kategorijās; nav vajadzīga profesionālā intuīcija, prognozēšanas dotumi utt. Principā nekas nav vajadzīgs no tā, kas vienmēr ir obligāts priekšnoteikums analītiskajai darbībai, - šajā gadījumā globālo sociālo problēmu analītikai. Pašlaik vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir veselais saprāts, nodrošinot darbību atbilstoši veselajam saprātam. Ja agrāk, protams, arī bija vajadzīgs veselais saprāts, tad pašlaik pietiek tikai ar veselo saprātu. Pašlaik vairāk nekā nevajag. Tā tas ir izveidojies tāpēc, ka sociālajos procesos dominē totāls amorāliskums, absolūts absurds, idiotisms, bezmērķīgums un bezjēdzība. Tādos apstākļos pietiek ar to, ka cilvēks lūkojās uz pasauli no neangažēta veselā saprāta viedokļa. Pašlaik nav jāmeklē stratēģiski, slepeni, diplomātiski, ģeopolitiski, nodomi tur, kur praktiski valda banāls stulbums, alkātība un gļēvums, bet politiskos un sociālos procesus bezmērķīgi un bezjēdzīgi bīda labākajā gadījumā haotiska un eklektiska domāšana, bet sliktākajā (visbiežākajā) gadījumā prevalē idiotija un iracionālisms.

Dārgums

Kapitālisma lielākais dārgums ir privātīpašums. Kapitālistiskās valsts galvenais uzdevums ir privātīpašuma sargāšana; respektīvi, privātīpašnieku aizsardzība viņu privātīpašuma aizsardzības jautājumos. Kapitālismā privātīpašums ir reāls dārgums. Par privātīpašuma aizsardzību kapitālismā reāli interesējās un rūpējās. Solot konsekventi aizsargāt privātīpašumu, kapitālisms nemānās, un tāds solījums nav politisks triks vai ideoloģiska demagoģija, kā tas kapitālismā ir ar kapitālisma dārgumiem “demokrātija” un “brīvība”, kas pamatā ir ideoloģiski virtuālas konstrukcijas. Kapitālisma liberāli demokrātiskajā iekārtā brīvība un demokrātija attiecās tikai uz valdošajiem slāņiem, bagātniekiem. Runas par demokrātiju kā dēmosa varu vispār ir skaists bubulis. Par privātīpašumu kā kapitālisma organisku un svētu sastāvdaļu to nedrīkst teikt. Privātīpašuma aizsardzība ir augstā līmenī tiesiski normēta un valstiski uzraudzīta, garantēta. Tas, ka LR ir krimināli oligarhiska mēslu bedre, izpaužās attiecībā pret privātīpašumu. LR sevi retoriski sludina kā kapitālistisku valsti, taču praktiski ir krimināla valsts ar totālu noziegumu brīvību un totālu privātīpašuma nihilismu. LR privātīpašums nav svēta lieta, nekādā gadījumā nav reāls dārgums. Valsts neaizstāv privātīpašnieku intereses privātīpašuma aizsardzībā. Valsts tiesu sistēma, prokuratūra, policija un citi dienesti nav privātīpašuma sargi, bet gan ir privātīpašuma laupīšanas līdzdalībnieki. Internetā ir daudz pierādījumu, ka, piemēram, tiesa kalpo bandītiskiem laupītājiem, kuri kādam vēlas atņemt privātīpašumu. LR krimināli oligarhiskā iekārta ar noziegumu brīvību un privātīpašuma nihilismu latviešu masās neizraisa pretestību. To nākas izskaidrot ar latviešu taisnīguma apziņas niecību. Latviešiem ir jocīga attieksme pret noziedzību, melošanu, zādzībām. Latviešiem ir „labi” zagļi un „slikti” zagļi, „labi” čekistu „avoti” un „slikti” čekistu „avoti”. Latviešu taisnīgums nav ideāli konsekvents, bet parasti vadās no kaut kādiem amorāliem un faktiski neskaidriem apsvērumiem. Piemēram, nav saprotams, kāpēc tādi čekistu „avoti” kā Stradiņš, Taivāns, Andrejevs ir „labi” čekistu palīgi un cienīgi saņemt valsts apbalvojumus, augstus amatus, publikas jūsmu, bet citi „avoti” tiek nolamāti.

Partijas intereses

Zinot Lemberga kunga biogrāfiju un tātad zinot par viņa senāko dzīves pieredzi, vērts ir atgādināt par kādreiz padomju Latvijā slaveno tiesisko, morālo, ideoloģisko, valstisko, politisko visvareno normu vārdā „Partijas intereses”. Šo normu ir vilinoši (domājams, arī Lemberga kungam) salīdzināt ar LR tiesu namos valdošo tiesiskumu (praktiski – beztiesiskumu). Lemberga kungs ir viens no tiem cilvēkiem, pateicoties kuriem Latvija šodien ir smirdoša mēslu bedre, kurā nepārtraukti funkcionē kompartijas varas laiku visvarenās normas „Partijas intereses” visvarenais latviskais variants: latviešu juristu korporācijā valdošā tiesiskuma totālā ignorēšana kādu neliešu savtīgajās interesēs, kas ir vēl pretīgāks variants nekā padomju norma „Partijas intereses”. Autors raksta: „Ir acīmredzami, ka lietas iztiesāšana nenotiek objektīvā un neatkarīgā tiesā, jo procesā arvien vairāk un vairāk tiek nesamērīgi ierobežotas manas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir pretēji Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta prasībām.” Tas ir labi, ka Lemberga kungs izjūt uz savas ādas to, ko pats ir Latvijā enerģiski sastrādājis. Lemberga kungs var lieliski salīdzināt normu „Partijas intereses” ar šī laika kādas „partijas” (klana, grupējuma, bandas, oligarha) „interesēm” LR tiesu darbībā.