Reformēšanas aloģiskums

Teritoriālā reforma ir objektīvi pamatota nepieciešamība. Latvijas iedzīvotāju skaits ir ievērojami samazinājies pilsētās un lauku novados. Tāpēc ir nepieciešams pārskatīt pašvaldību atbilstību reālajai demogrāfiskajai situācijai. Pašvaldību skaits un pašvaldību ģeogrāfiski teritoriālais pārvaldījums noteikti var mainīties atbilstoši konkrētajiem apstākļiem – cilvēku skaitam. Teritoriālā reforma ir aktuāls uzdevums. Pie tam tas būs aktuāls uzdevums vēl samērā ilgu laiku – līdz šī gadsimta vidum, kad beigsies demogrāfiskā pāreja un iedzīvotāju skaits stabilizēsies zināmā apjomā. Teritoriālā reforma kā jebkurš valstisks pasākums ir jāveic saskaņā ar noteiktu loģiku. Debilo “583 darāmo darbu” valdība teritoriālo reformu veic aloģiski. Tas ir nepārprotami redzams, un tas ir galvenais pretestības avots Latvijas novados.  Debilo “583 darāmo darbu” valdības rīcības aloģiskums izpaužas tādējādi, ka teritoriālo reformu vada “Rīga” un vada ministrs bez minimālākās saprātīga cilvēka un valstsvīra reputācijas. Ministram ir aprobežota kretīna reputācija, un par to tiek atklāti runāts medijos – valsts publiskajā telpā. Reformas sagatavošanas procesā vietējo pašvaldību viedoklis “Rīgu” neinteresē. Arī par to tiek plaši stāstīts medijos. Patiesībā loģiski būtu, ja reformas satura iniciatīva un sociālā atbildība būtu vietējām pašvaldībām, bet nevis tikai “Rīgai”. Reformas realizācijā vietējām pašvaldībām pašām ir analītiski, godīgi, bez savtīga aprēķina un sociāli atbildīgi jānovērtē patreizējais stāvoklis un jāformulē konkrēti priekšlikumi. Nepieciešams, lai vietējās pašvaldības pašas bez “Rīgas” voluntārisma analizētu stāvokli un justos par visu atbildīgas. Tikai tādā veidā teritoriālajai reformai var būt konstruktīvs raksturs. Atkārtoju, reformas organizātoriskā iniciatīva ir jābūt vietējām pašvaldībām, kurām ir jāspēj bez dažādiem savtīgiem apsvērumiem reformu realizēt objektīvi. Diemžēl “Rīga” ir izraisījusi aloģisku un psiholoģiski nepieņemamu stāvokli. “Rīgas” voluntārisms ir tas pats, kas ir mācītāja vai partijas sekretāra iejaukšanās ģimenes dzīvē. Tāda iejaukšanās nevienam nepatīk un izraisa asu pretestību. “Rīgas” uzdevums ir panākt, tā teikt, teritoriālās reformas domāšanu vietējās pašvaldībās, lai vietējie valdnieki sāktu aktīvi visu apsvērt un atrast optimālāko reformas variantu. Ja kaut kur tas nenotiek, tad “Rīgai” ir tiesības izstrādāt savu variantu, par to informējot vietējos iedzīvotājus.

Jaunais uzdevums

Psiholoģiski antropoloģiskajā un sociāli politiskajā analītikā ir jāizvirza jauns uzdevums. Nepieciešams pāriet no ikdienišķi empīriskā līmeņa notikumu iztirzājuma uz plašākiem analītiskajiem vispārinājumiem par latviešu tautu – ikdienišķi empīriskā līmeņa notikumu subjektu. Tas ir ļoti aktuāls uzdevums. To uzkurina un pamato dzīves konkrētika. 30 un vairāk gadus katru dienu esam fiksējuši dažāda veida un dažāda apjoma latviešu noziedzību. Visus pēcpadomju gadus sabiedriskās domas tematiskajā centrā bija latviešu noziedzība. Par to katru dienu informēja Latvijas mediji gan uz avīžu papīra, TV programmās un radio pārraidēs, gan interneta portālos un interneta sociālo tīklu individuālajos kontos. Latvijas sabiedrība vienmēr ir tikusi vairāk vai mazāk detalizēti informēta par noziedzību. Taču mediju sniegtā informācija sabiedriskajā apziņā figurē tikai kā noziegumu vēsturiskā mozaīka bez dziļākas izpratnes. Tātad figurē kā kaut kas tāds, kas ir veidots no daudzām dažādām sastāvdaļām un galu galā ir raibs sajaukums. Noziedzības subjekta (latviešu tautas) analīzei netika veltīta nekāda analītiskā uzmanība. Noziedzības psiholoģiski antropoloģiskie cēloņi un sociāli politiskās sekas netika noskaidrotas. Analītiskās darbības augstākais sasniegums ir vienīgi kriminālā kapitālisma konstatācija, kriminālā kapitālisma būtības izskaidrošana un kritika (no 2013.g. sākuma). Tiek apspriestas tādas kriminālā kapitālisma specifiskās iezīmes kā organizētā noziedzība, noziegumu brīvība, kriminālā oligarhija. Un tas arī ir viss. Netiek apspriesta noziegumu subjekta mentālā būtība un tās adekvātums kriminālā kapitālisma valstiskumam. Tāpēc Latvijas psiholoģiski antropoloģiskajai un sociāli politiskajai analītikai beidzot ir jāpievēršas uzdevumam izvērtēt latviešu tautu kriminālā kapitālisma kontekstā. Jātiecas atbildēt uz ļoti svarīgiem jautājumiem. Vai kriminālā kapitālisma pastāvēšanu nosaka latviešu mentalitātes adekvātums dotajam noziedzīgajam valstiskumam? Vai latviešu tautas ētoss atbilst noziegumu brīvības iespējamībai? Vai latviešu oligarhijas (praktiski inteliģences noteikta slāņa) nacionālo nodevību un nacionālo laupīšanu izraisa ģenētiski determinēts amorāls un tikumiski nestabils domāšanas veids, morāli kropla dzīves uztvere un emocionālā ievirze? Vai latviešu kultūra vēlas un ir spējīga pozitīvi pārveidot kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā izlutinātā subjekta (latviešu tautas) mentalitāti? Vai pats subjekts (latviešu tauta) apzinās mentālās pozitīvās transformācijas nepieciešamību? Vai latviešu tautā progresē mentālā degradācija un deģenerācija? Vai latviešu tautā ir iespējams sociāli politisks spēks, kas vēlētos un spētu apturēt tautas bojāeju kriminālā kapitālisma pastāvēšanas rezultātā? 

   Jaunā uzdevuma izpildē zināms sākotnējais pieturas materiāls varētu būt dotā publikācija:

https://www.pietiek.com/raksti/latvistikas_politiska_seja_un_etnopolitologija

Tumsonības inkubācija

2020.gada 18.februārī valdība atbalstīja IZM izstrādāto konceptuālo ziņojumu "Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu". Tādējādi slavenā “583 darāmo darbu” valdība atbalstīja tumsonības izperināšanu latviešu tautas izglītībā. Tas ir viens no nacionāli graujošākajiem notikumiem pēcpadomju periodā. Augstākā izglītība ir tautas izglītības sistēmas lokomotīve. Ja augstākā izglītība tiek pārvērsta par tumsonības inkubāciju tad praktiski tumsonība ieperinās visā izglītības sistēmā. Par valdības sēdi internetā bija teikts: "Valsts zinātnisko institūtu asociācijas valdes priekšsēdētājs Modris Greitāns, tāpat kā visi sociālie partneri, kas izteicās valdības sēdē, pauda konceptuālu atbalstu (!?) minētajam ziņojumam, tomēr vērsa uzmanību tam, ka ziņojums ignorē (!?) zinātniskos institūtus kā izglītības resursu (!?), kā arī zinātnisko institūtu loma (!?) neesot apskatīta nevienā (!?) no ziņojumā izmantotajiem pētījumiem." Tikai cilvēces padibenes, tādi mēsli kā latviešu akadēmiskā inteliģence var zinātni un zinātniskos institūtus neuzskatīt par izglītības resursu. Nespēja pareizi izprast zinātnes lomu ir nacionāli bīstamāka mežonība nekā valdības debilie “583 darāmie darbi”. Ja par valdības muļķību darāmo darbu uzskaitījumā var pasmieties, tad par nespēju pareizi izprast zinātnes lomu izglītībā nākas šausmināties, jo tas tiešā veidā tautu dzen tumsonībā, analfabētismā, šarlatānismā. Augstākā izglītība bez zinātnes ir nonsenss, bet savukārt augstākā izglītība ir tautas izglītības sistēmas lokomotīve - sagatavo skolotājus, nosaka mācību grāmatu saturu utt. Augstākajā izglītībā ignorēt zinātni ir tas pats, kas sarunā par Sauli ignorēt tādas tās substances kā gaisma, siltums, bet sarunā par okeānu ignorēt ūdeni. Tā var rīkoties vienīgi postcilvēki, kuriem viss cilvēciskais ir svešs. Saprotams, kamēr ap tautas izglītību varēs dīdīties, piemēram, tādi kolosāli nelieši kā Muižnieks, Druviete, maniakālais kampējs Ribickis, obskurante Muktupāvula, vēstures ārprātīgais apmelotājs Krūmiņgatis, tikmēr nekas labs nav gaidāms. Arī modri greitāni nodara milzīgu ļaunumu, gļēvi atbalstot kroplības un faktiski apliecinot savu fundamentālo nekompetenci izglītības jautājumos.

Aksioloģiskā impotence

Runa ir par vērtēšanas, svešvārdā – aksioloģisko, impotenci latviešu inteliģencē. Labi zinot dažādu cilvēcisko negatīvo parādību nomācošo klātbūtni aizvadītajos 30 un vairāk gados, tāpat zinot par cilvēcisko negatīvo parādību kritikas trūkumu un necenšanos turpmāk nepieļaut cilvēciskās negatīvās parādības, rodas jautājums “Vai mūsu inteliģence vispār ir spējīga objektīvi novērtēt cilvēciskas negatīvas parādības?”. Nākas domāt, ka mūsu inteliģence vispār nav spējīga atšķirt labo no sliktā, godīgo no negodīgā, intelektuālo no pseidointelektuālā, karjerismu no nekarjerisma, kompetento no nekompetentā, profesionālo no neprofesionālā, zinātnisko no šarlatāniskā utt. Saprotams, tas visvairāk attiecas uz dažādu konkrētu indivīdu darbību. Viņu darbība ir izteikti slikta. Tā balstās uz nelabām cilvēciskajām īpašībām – aprobežotību, stulbumu, neinteliģenci, neizglītotību, neprofesionalitāti, negodīgumu, nelietību, savtīgumu, konformismu, karjerismu utt. Nelabās cilvēciskās īpašības nav grūti konstatēt, jo tās izpaužas regulāri un  atklātā veidā. Taču nekas nemainās. Indivīda nelabās īpašības netiek kritizētas, indivīds turpina tādā pašā garā darboties un nekas neliecina par vēlēšanos to turpmāk nepieļaut. Secinājums var būt tikai viens: aksioloģiskā impotence. Pie mums inteliģence nav spējīga izdarīt adekvātus vērtējumus. Inteliģence nespēj adekvāti novērtēt cilvēciskās īpašības un tāpēc ir tik daudz negatīvo parādību. Minēšu divus piemērus. Pirmais piemērs – Domburs. Tas, ka šī tipa darbošanās TV žurnālistikā ir izteikti neprofesionāla, antižurnālistiska un pat cilvēciski amorāla, bija zināms jau 90.gadu sākumā, kad mūsu sabiedrībā vēl bija stabili priekšstati par žurnālistiku. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst nekaunīgi un rupji izturēties pret studijas viesi. Tolaik vēl zināja, ka TV žurnālists nedrīkst uztiept savu viedokli, kas pie tam vēl ir klaji nekompetents un būtībā stulbs viedoklis. 90.gadu sākumā Dombura antižurnālistiskums tika publiski kritizēts. Taču, tā teikt, mainījās laiki. Latvijas TV tāpat kā citos medijos ieplūda jauni cilvēki bez elementārām zināšanām par žurnālistiku, un Domburs varēja turpināt apkaunot žurnālista profesiju. Viņš arī tagad to var darīt “Delfos”, un to acīmredzot nodrošina ne tikai attiecīgā medija personāla, bet latviešu inteliģences lielākās daļas aksioloģiskā impotence. Otrs piemērs – Nācijas debilais tēvs (NDT). Nekādi nav saprotams, kā var neredzēt šī eksemplāra neizglītotību, karjerismu, pseidointelektuālismu, konformismu. To var nekonstatēt  tikai akli, kurli cilvēki.

PĀRSLAVĒŠANA

Interneta un tā sociālo instrumentu iespējas ietekmēt publisko vidi ir pārslavētas. Jūs variet būt Hēgelis, Kants, Tolstojs, Džoiss, Puškins, Šekspīrs, Bzežinskis, Dugins, Hazins, Svasjans un ierakstīt savā soc. tīkla kontā visgrandiozākās gudrības vai poētiskos valdzinājumus, taču tie nonāks publiskajā vidē pa īstam tikai tad, ja būs kāds starpnieks starp jums un internetu, kas apzināti atvērs jūsu kontu un tā saturu pārpublicēs masu medijā. Un praktiski tā tas arī notiek. Mediji propagandē tikai tos cilvēkus, kurus uzskata par nepieciešamu propagandēt masu sabiedrībā. Latvijā, Krievijā u.c. var nosaukt veselu rindu cilvēku, kuru ierakstus sistemātiski pārpublicē masu mediji. Tas tiek darīts ar noteiktu ideoloģisko un politisko mērķi. Viņi ir vajadzīgi, un viņu tekstus izmanto. Ja nebūtu vajadzīgi, tad gandrīz neviens nezinātu par viņu intelektuālo vai māksliniecisko darbību. Soc. tīklu individuālo kontu satura masu publiskošanu nebūt nosaka idejiskā vai estētiskā kvalitāte. Nosaka pavisam citi apsvērumi. Un šajā ziņā nekas nav mainījies. Interneta soc. instrumenti funkcionē tāpat kā agrāk masu komunikācijā funkcionēja avīzes, radio, TV, speciāli nodrošinot tikai vajadzīgo cilvēku publicitāti.

“LĪDZTAUTIEŠU” DEVUMS

“Līdztautiešu” loma pēcpadomju laikā ir interesanta. Krievijā “līdztautieši” ir 5.kolonnas kodols, nacionāli nodevīgi vēršoties pret savu valsti. Taču Krievijā krievi “līdztautiešu” nodevību publiski assi nosoda un “līdztautiešus” neaicina “glābt” valsti un krievu tautu. Latvijā ir savādāk. Vispirms Latvijas krievi savu interešu aizstāvību atļāva realizēt tādiem “līdztautiešiem” kā Ždanoka, Cilēvičs, Lindermans, Giļmans, Plīners. Protams, “līdztautiešu” patoloģiskie konformisti neko  neizdarīja krievu interešu aizstāvībā, visas galvenās problēmas pārvēršot bezjēdzīgos procesos. Kā zināms, tagad arī latviešu inteliģences kāda daļa ir aicinājusi “līdztautieti” glābt valsti un tautu, izvēloties “Nācijas debilo tēvu” (NDT) valsts prezidenta lomai. Un atkal jāsaka, protams, patoloģiskais konformists tikai vazā aiz deguna stulbos latviešu inteliģentus, jo neviens viņu neuzdrošināsies publiski nosodīt un vispār padzīt no Rīgas pils. No akadēmiskajiem kadriem tikai prof. J.Bojārs nebaidās atklāt patieso ainu – NDT neizglītotību, alkātību, karjerismu, konformismu, melošanu. Nekas neliecina, ka NDT pseidoaktivitātēm tiks pielikts punkts.

Ābeces nezināšana

“Nācijas debilais tēvs” (NDT) 2020.gada 7.februārī savā runā diskusijā par valsts padomi pieļāva ļoti nopietnu kognitīvo (ar zināšanām saistīto) kļūdu. Tā ir metafiziska jeb ābeces tipa kļūda. Tā attiecas uz dzīves īstenības pamatiem. Šī kļūda liecina par dzīves īstenības fundamentālu neizpratni un nezināšanu, jo normāla satura izglītība sniedz pareizas zināšanas. Izglītoti cilvēki tādu kļūdu nekad nepieļaus. Ja tāda kļūda ir piedodama “parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem”, tad tāda kļūda nekādi nav piedodama valsts darbiniekiem un kur nu vēl valsts prezidentam, kurš nedrīkst būt fundamentāli neizglītots indivīds un kropli izprast dzīves īstenību. Kļūda ir tik nopietna, ka to ir vērts apspriest. NDT runā saka: “Satversmes sastāvdaļa, kas ir tikpat svarīga, ir vērtības un šo dažādo vērtību īpatnējā un unikālā sasaiste vienotā vērtību sistēmā, ko dara Satversme ar savu tekstu, ar saviem principiem. Vērtības parasti ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas. Tās tiek formētas sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā.” Citāta pirmo un otro teikumu neapspriedīsim. Abus teikumus citēju konteksta ieskicēšanai. Pirmo divu teikumu saturs ir atsevišķa saruna par kaut kādu tikai NDT zināmu Satversmes svarīgu “sastāvdaļu” un Satversmes abstrakto spēju “ar savu tekstu, ar saviem principiem” izvērsties “īpatnējā un unikālā sasaistē vienotā vērtību sistēmā”. Tāpat pašlaik nav vērts iedziļināties idiotijā, ka vērtības vienlaicīgi “parasti ir stabilas, taču ne nemainīgas un stagnējošas”. Nopietnā kognitīvā kļūda atspoguļojas trešajā teikumā: “Tās [vērtības – A.P.] tiek formētas sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā”. Konstitūcijas sakarā runa ir par sociālām vērtībām. Tātad NDT pārliecībā sociālās vērtības formē dzīves prakse kopā ar “tiesību regulējumu”, ar ko acīmredzot ir domāti likumi. Tātad tas viss, kas sabiedrības gaitās ir idejiski nozīmīgs, derīgs, svarīgs, veidojas dzīves praksē. Tātad sabiedrības estētiskie un morālie ideāli izkristalizējas mājās, uz ielas, veikalos, darba vietās, kafejnīcās utt. Tātad primārā ir dzīves prakse, kura ģenerē sekundāro - sociālās vērtības. Un, lūk, tā ir pilnīgi aplama izpratne! Sociālās vērtības formē attiecīgā sociuma elite, bet nevis “tauta”, “masu sabiedrība”, “masu cilvēki”, “sabiedrības prakse”, “tiesību regulējums”. Elite sociālās vērtības vienmēr iekļauj valsts politiskajās un ideoloģiskajās programmās, politisko partiju dokumentos. Nevis dzīves prakse ir primārā, bet gan elites ideoloģiskā darbība ir primārā. Turklāt elite sociālās vērtības var iekļaut arī valsts konstitūcijā. Vai NDT ir aizmirsis preambulas afēru? Šis pretīgais pasākums taču bija latviešu “elites” vēlēšanās Satversmē nostiprināt sociālās (galvenokārt nacionālistiskās) vērtības kā latviešu tautas dzīves idejiskos orientierus. No tā nekas labs nesanāca, jo latviešu “elite” ar NDT priekšgalā ir pamatīgs brāķis. Secinājums ir nepatīkams: Rīgas pilī tagad knosās neglābjams tumsonis - apkaunojoši neizglītots tips.

Tumsonības aizbildņi

Visjaunākais (2020.g. 12.II) drausmīgās tumsonības apliecinājums (LKA un RTU studiju programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”) atkal atgādina tēmu par tumsonības aizbildņiem. Latviešu esamībā ir daudzas nelabas izdarības, kuras visā košumā atklājās “brīvvalsts” aizvadītajos 30 gados. Jau tika rakstīts par humanitātes noziegumiem un humanitātes noziedzniekiem. Relatīvi atsevišķa nelaba izpausme ir tumsonības aizbildņu “institūcija”. Pie tam tā ir “institūcija”, kura noteikti ir galvenā tumsonības veicinātāja un reizē arī galvenā tumsonības aizbildne – patronese. Tas ir saprotams, - nepieciešams aizstāvēt savu teritoriju, sava darba rezultātus, savu humanitātes noziegumu sekas, savu eksistenciālo pastāvēšanu vispār. Galvenā tumsonības aizbildņu “institūcija” ir augstskolu akadēmisko struktūru vadība – rektori, prorektori, institūtu direktori, dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori. Šīs “institūcijas” pastāvēšana ir galvenais faktors, kāpēc tiek ģenerēta tumsonība un kāpēc tumsonība netiek apslāpēta. Minētā studiju programma ir iespējama vienīgi pateicoties tumsonības aizbildņu “institūcijas” pastāvēšanai. Normālā situācijā tāda tumsoniska programma nebūtu iespējama. Ja tomēr tai izdotos sevi publiski prezentēt, tad pret to momentā vērstos citu augstskolu akadēmiskais personāls, assi kritizējot tumsonību. Bet tas pie mums nenotiek! Pie mums tumsonība nesastopas ne ar kādu organizēto pretestību  - oficiālo akadēmisko institūciju un to personāla pretestību. Pie mums pret tumsonību neviens publiski nevēršas. To nedara tie, kuriem tas būtu svēts profesionālais pienākums. Viņi atklāti nenosoda tumsonību un administratīvi nepieļauj tumsonību. Tā tas notiek nevis tāpēc, ka netiktu konstatēta tumsonība. Tumsonība noteikti tiek konstatēta. Piemēram, visiem labi ir zināms, ka garīgajai kultūrai nepiestāv vārds “industrija”. Visiem labi ir zināms, ka “radošās industrijas” ir šausmīgs vulgārisms un vulgāra tumsonība. Taču neviens neprotestē. Noteikti vajadzēja momentā publiski protestēt tiem kadriem, kurus sen pazīstu un kurus ļoti necienu par viņu dziļi nosodāmo pozīciju – tumsonības aizbildniecību. Tas attiecas uz Kūli, Rozenvaldu, Druvieti, Visvalžu ielas tantukiem (Kursīti, Cimdiņu, Radzobi). Viņi ļoti labi zina, kāda kariķējoša loma bija vārdam “industrija” XX gs. diskursā par masu sabiedrību un masu kultūru. Taču viņi neiejaucas, kļūstot par tumsonības aizbildņiem un humanitātes noziedzniekiem.

Drausmīgā realitāte

“Nācijas tēva”/”nācijas tumsoņas” noslīdēšana par “nācijas debilo tēvu” (NDT), kas notiek viņa šizofrēniskajā murgojumā par valsts padomi, apstiprina Latvijas drausmīgo realitāti, kas tika prognozēta jau agrāk. 2018.g. 6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes neadekvātus tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets – debilitātes laikmets. Latvijā ir nepārprotami debila Saeima un debila valdība ar saviem "583 darāmajiem darbiem" (debilitāte ir kaut kas tāds, kam ir iedzimtas psihiskās atpalicības forma; debilitātes diagnozes īpašnieki parasti netiek izolēti no sabiedrības). Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka arī NDT atbilst laikmeta kopējai tonalitātei – debilitātes tonalitātei. Debilitāte ir visaptveroša, un par to liecina ne tikai “Pietiek” publikācijas, bet arī materiāli citos Rīgas medijos. Visās norisēs ir saskatāms kaut kas iracionāls, intelektuāli haotisks, šarlatānisks, leksiski šizofrēnisks. Tā tas ir pat medijos reklametās organizētās noziedzības sižetos, jo zagšanas shēmas kļūst arvien jocīgākas. Debili un pusdebili kadri pat zagt vairs neprot “sakarīgā”, “loģiskā” formā.

Saprātīgais atlikums

Eiropeīdu vispārējā garīgā sabrukuma laikmetā svarīgi noskaidrot saprātīgā atlikuma apjomu un sociālo piederību. Respektīvi, gribas zināt, cik liels apjoms tautā vēl nav zaudējis cilvēcisko seju un kādiem sociālajiem slāņiem pieder saprātīgais atlikums. Pašlaik eiropeīdu sabrukums jau ir sasniedzis tādu pakāpi, ka neadekvāto indivīdu apjomu un sociālos stratus ir samērā viegli fiksēt. Pirmkārt un galvenokārt, garīgais sabrukums uzskatāmi atspoguļojas inteliģencē – akadēmiskajās aprindās un politiskajās aprindās. Eiropas politiķus jau labu laiku neviens nopietni nevērtē. Tas pats attiecas uz universitāšu profesūru, kura masveidīgi atbalsta postmodernismu un neoliberālismu, kā arī iesaistās vēstures kropļošanā, rusofobijā, globālisma un klimatneitralitātes demagoģijā, dažādās ideoloģiski antihumānās diversijās (piem., genderisma, homoseksuālisma, cilvēktiesību, politkorektuma, feminisma melnajā retorikā). Negatīvi tiek vērtēta finansu kapitālisma un globālo korporāciju “jaunā buržuāzija”. Tās lielākā nelaime ir morālajā plāksnē, jo šajā jaunajā sociālajā stratā prevalē alkātība, egoisms, sociālais un nacionālais nihilisms, karjerisms, konformisms. Cilvēciski neadekvāts sociālais strats ir interneta piemēslotāji – viltus ziņu autori, komentāru troļļi. Latvijā uzskatāms piemērs ir portāls “Pietiek”. Tajā idioti, deģenerāti, garīgi slimie “žuļi” tagad sacer ne tikai bezjēdzīgus, aloģiskus, necenzētiem vārdiem piebārstītus komentārus, bet arī sacer melīgus, dumjus un nesakarīgus tekstus, kuru īpatsvars portālā strauji pieaug. Saprotams, trollis nevar būt garīgi pilnvērtīgs hominīds. Tas ir loģiski. “Trollēšanu” var veikt tikai psihiski slims primāts. Latviešu tautas un arī citu tautu saprātīgais atlikums acīmredzot  veidojas no vecākās paaudzes cilvēkiem un tā sociālā slāņa, kuru vēsturiski tradicionāli dēvē par proletariātu un zemniecību. Arī inteliģences kādā daļā saglabājas veselais saprāts. Tas attiecas uz tiem indivīdiem, kuriem ir stabila izglītība un zināms radošais potenciāls - inovatīvas tieksmes zinātnē, biznesā, profesionālajā nozarē. Viņi nav zaudējuši Rietumu civilizācijas klasisko attieksmi pret izglītību, audzināšanu, vecākajām paaudzēm, kultūras mantojumu, morāles normām un vērtībām, mākslu un literatūru, reliģiju, politiku, ekonomiku. Tajā pašā laikā ir redzams, ka šis saprātīgais atlikums ne visās zemēs ir vairākumā un nosaka tautas virzības trajektoriju un saturu. ES/EP struktūrās dominē politiskie lūžņi – savā valstī nolietoti un nederīgi neadekvāti politiķi. Latvijā viss ir fundamentāli nevērtīgās “6.oktobra paaudzes” pārziņā. Latviešu inteliģence ir pilnīgi sapuvusi un funkcionē kā humanitātes noziedzniece. Latviešu saprātīgais atlikums eksistē, bet tas nav tik spēcīgs, lai rezultatīvi vērstos pret deģenerātiem, idiotiem, neliešiem, zagļiem, tautas nodevējiem.

Tautas apkaunotāji

Kā parasti, pie mums ir izdzimteņi, kuri pievienojas Putina, ebreju, holokausta nomelnošanas kampaņai. Pie mums, kā parasti, nevar iztikt bez zemiskām nelietībām. Tā piemērs pašlaik (2020.g. 21.I) ir arī portālā "Pietiek", kur kaut kāds gļēvs latviešu vieplis ar segvārdu izrāda savu latvisko niecību. Nākas saprast un ņemt vērā elementāru izpausmi: ikdienas dzīvē tautu vērtē, ņemot vērā tās pārstāvju negatīvās izdarības. Tas ir neloģiski, bet tas ir fakts. Par latviešiem neviens nespriedīs, ņemot vērā Rītiņa vai "Lido" izcepto kotlešu garšīgumu, bet spriedīs par dažādām nelietībām, kuras pastrādā politiķi, valsts amatpersonas, t.s. publiskās personas, žurnālisti, zinātnieki, publicisti. Tagad par latviešiem spriež, ņemot vērā nelietīgo piesliešanos Krievijas nomelnotājiem, vēstures kropļotājiem, neoliberālisma apdziedātājiem, homoseksuālisma tārpiem, USA laizītājiem. Ja pie mums ir nelietīga piesliešanās deģenerātiem, tad nav jābrīnās, ka latviešus neviens neciena un atklāti izsakās par latviešu cilvēcisko nevērtību.

Par jaunākajiem notikumiem Krievijā

Pirmie iespaidi ir sekojošie: 1) tie ir radikāli un kardināli centieni sakārtot valsti (konstitūciju, varas institūtus utt.); Kurginjans: “revolūcija no augšas”; 2) tā noteikti ir valstiskās suverenitātes nostiprināšana un krasa vēršanās pret pašmājas "5.kol.", "globālismu", "neoliberālismu", "vienpolāro USA pasauli", varas elites "rietumnieciskumu"; 3) tā ir sapratne, ka ar "Eiropu"/”Rietumiem” nebūs nekāda brāļošanās un Krievija dzīvos kā relatīvi patstāvīga civilizācija; 4) tā ir velme realizēt sociāli orientētas valsts iekšpolitiku – demogrāfija, pensijas, algas u.tml.; 5) tas ir mērķis pārvarēt kriminālā kapitālisma recidīvus. Šajā sakarā mums ir visrūgtākās pārdomas: LR paliek kā vienīgā tipiskā kriminālā kapitālisma zeme ar masveida organizēto noziedzību un kā transnacionālās organizētās noziedzības elements ar nacionāli nodevīgu un debilu varas kliķi, kura nav spējīga ne vērsties pret kriminālo kapitālimu, ne sakārtot valsti, bet ir spējīga vienīgi paātrināt degradāciju un deģenerāciju.

Laimīgās dzīves realitāte

 Atziņa, ka 2018.g.6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets ar degradācijas un deģenerācijas progresēšanu, tika izteikta jau tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām. Šī atziņa ir pilnā mērā (un pat vairāk nekā būtu bijis nepieciešams) apstiprinājusies aizvadītajā periodā. Saglabājies ir kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību organizētās noziedzības pamatformā, uzplaukusi ir nelietība un nākas tikties ar analfabētismu un tumsonību pat valsts prezidenta līmenī. Latviešu parlaments un valdība ir nepārprotami debila Saeima un valdība ar saviem "583 darāmajiem darbiem" totāla idiota (latviski - muļķa) vadībā. Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka vairs nedrīkst latviešus uzskatīt par tautu, ja nevēlamies pieļaut zinātniski terminoloģisku kļūdu. Latvieši veģetē kā populācija, bet nevis kā vienots sociāli etniskais organisms - tauta.