Permanence

Latvijas antroposfēras nelaime nav tikai zagļu, neliešu, akadēmisko šarlatānu un nekaunīgu plānprātiņu lielais īpatsvars (skat. psiholoģijas doktores, profesores, akadēmiķes VVF psihiatrisko slēdzienu par Latvijas antroposfēru), kā arī iespēja viegli hipnotizēt ar visādām muļķībām tautas masas, liedzot smagdomātāju biezajai kārtai ar pamatskolas, vidējās un augstākās izglītības papīriem  intelektuāli pilnveidoties un saprast galveno dzīvē. Par Latvijas antroposfēras cilvēcisko nevērtību silti liecina tautas masu vieglā nesaprātīgā atsacīšanās no savas pagātnes, kas nekavējoties padara kroplu antroposfēras tagadni un neko labu nesola nākotnē. Un vai tad latviešu tagadne ir normāla un nav kropla? Nenormālību un kroplību var neredzēt tikai Dieva mentāli apskādētie melnie kangeri un kaut kādi nenosakāmas sugas primāti grantiņi, populārā portāla „Pietiek” komentāru ģēnijs latviešu plānprātiņš Žulis, kurš lieliski izmanto interneta iespējas demonstrēt viņa deģenerāta būtību un kura nekaunīgajām muļķībām nākas veltīt pārāk lielu uzmanību, jo saglabājas iespēja daļēji aprobežotajiem (VVF psihiatriskajā klasifikācijā fiksētajiem) sniegt kognitīvu palīdzību operatīvi atšķirt melīgu informāciju no patiesas informācijas. Tas nekas, ka pat Dievs nesola kaut ko saprātīgu panākt saskarē ar totāliem muļķiem. Tautai ir vienmēr jāpalīdz. Atsacīšanos dēvē par sociālo darvinismu. Psihastēniskās kaislības ap „čekas maisiem” ir tipiska nevērtīgas antroposfēras atsacīšanās no pagātnes un fanātiska vēlēšanās turpināt veģetēt kroplā tagadnē, saglabājot morālā obskurantisma permanenci. 

Melnais Kangeris

Melnā Kangera un viņa komisijas darbība ap „čekas maisiem” ir izteikti nelietīga darbība. Galvenais motīvs ir piedzīvot citu latviešu noniecināšanu, apsmiešanu, pazemošanu. Melnajam Kangerim neinteresē kaut ko izpētīt, zinātniski secināt, analizēt maisu saturu un valdībai pēc tam pateikt, ko darīt turpmāk. Melnajam Kangerim, hominīdam ar melnu dvēseli, sirdi un prātu, gribas tikai kādam atriebties, kādu morāli, publiski iznīcināt. Melno Kangeri iedvesmo zemiski instinkti un zemiskas velmes. Par to liecina viņa ciniskie izteikumi. Bet tas vēl nav galvenais. Galvenais ir tas, ka Melnā Kangera apzināti organizētajā nelietībā netiek ņemti vērā paši būtiskākie fakti. Neticu, ka viņš nav lietas kursā par tiem, kaut gan tas ir iespējams viņa intelekta stagnācijas dēļ, nepietiekamās profesionālās sagatavotības dēļ, kā arī trinoties uz Zemes ar naida aptumšotu prātu. Paši būtiskākie fakti ir trīs: 1) LR ir nesalīdzināmi draņķīgāks veidojums nekā LPSR, jo balstās uz fundamentāliem noziegumiem pret tautu; LR ir uzmūķēta uz totāli amorāliem pamatiem; bet tas nozīmē, ka pēc LR sabrukuma vajadzēs atkal ar kādu latviešu inteliģences daļu izrēķināties; tas būs jādara ar LR atbalstītājiem („avotiem”) drošības iestādēs utt.; 2) „čekas maisos” nevar būt VDK un PSKP/LKP nomenklatūras darbinieku; tātad nevar būt tie nelieši, kuri uzmūķēja krimināli oligarhisko LR ar noziegumu brīvību un šajā „valstī” joprojām valda, kā arī noteikti ir „čekas maisu” fenomena autori; Melnais Kangeris nevēršas pret īstajiem vainīgajiem; tas ir tas pats, ja Nirnbergā tiesātu vācu karavīrus, bet nevis Hitleru un viņa ģenerāļus; 3) nav zināms „čekas maisu” funkcionālais mērķis, bez kā nevar būt nekādas objektivitātes; Melnais Kangeris savā naida reibumā pat neizvirza hipotēzes par „čekas maisu” funkciju. Par sabiedrības kādas daļas kaislībām vispār nav vērts runāt. „Čekas maisu” atvēršana būtu ļoti izdevīga latviešu mentalitātē sastopamajai kārei kaut ko sariebt otram latvietim. Sabiedrībai neko neizsaka tas skaistais fakts, ka šodien Latvijā ir nesalīdzināmi vairāk zagļu nekā „avotu” SAB glabātajos maisos. Sabiedrība nav spējīga apjēgt, ka masveida zagšanas autori ir tie paši cilvēki, kuri bija „avotu” kuratori, priekšnieki un priekšnieku priekšnieki. Secinājums: noņemšanās ar „čekas maisiem” ir tikpat nekonstruktīva un kontrproduktīva, cik nekonstruktīva un kontrproduktīva ir „valsts” darbība visos garīgajos un materiālajos segmentos. Tautai no tā nav nekāda labuma. Gluži pretēji: tiek deģenerēta tautas apziņa. Bet tas ir izdevīgi tikai PSKP/LKP un VDK bijušās nomenklatūras Lielajai Bandai. Melnā Kangera darbībā ir sastopams viens unikāls materiāls; par to ir jārunā atsevišķi īpašā tekstā.

Tabuizācija

Ne tikai latviešu kultūrā ir tabuizācija – pasludināšana par nepieminamu, aizliegtu. Tabuizācija ir cilvēces garīgās dzīves konstanta parādība. Pie mums pēcpadomju  laikā tabu attiecas uz „okupāciju”. Tabuizācija var būt pozitīva un sociāli vajadzīga nostādne, lai nebojātu sociuma morālo stāju, sociumā neievazātu perversas izpausmes u.tml. Taču tabuizācija var būt arī amorāla nostādne, lai kādas sociālās grupas interesēs realizētu noteiktu ideoloģiju, kas balstās uz vēsturiski neadekvātu, tendenciozu materiālu u.tml. „Okupācijas” tabu ir amorāla tabuizācija. Vēršanās pret amorāliem tabu prasa zināmu drosmi, nebaidīšanos nostāties pret visu sociumu jeb, kā parasti saka, „vienam nostāties pret visu tautu”. Tāda rīcība arī ir ļoti sena. Par to var lasīt Bībelē. Rainis par to raksta dienasgrāmatā, attiecinot iespēju savā taisnībā, savos uzskatos un savos vērtējumos palikt vienam pret visu latviešu tautu. „Jāzepā un viņa brāļos” ir apņemšanās „Tad iešu viens pret visu pasauli!”. Iespējams, t.s. pārejas laikmetos, kad kardināli viss mainās un klasiskās vērtības, un normas masveidā zaudē aktualitāti, tiek noklusētas un izkropļotas, droši iet „vienam pret visu pasauli” ir ļoti vajadzīgs. Tāda pozīcija kļūst dzīves nepieciešamība - cilvēka pašcieņas saglabāšanas radikāls veids.

Okupācija (1)

Protams, bija tikai viena okupācija - vācu armijas okupācija no 1941.g. vasaras līdz 1945.gada maija sākumam. Tā bija tīra okupācija, atbilstot okupācijas starptautiski dominējošajiem kritērijiem, par kuriem nekad nebūs pilnīgas vienprātības tāpat kā par jebkuru sociāli politisko parādību. Pie mums okupācijas jēdzienu oficiāli lieto tāpēc, ka latviešu  varas inteliģence savā nelietībā un nodevībā negrib atzīties, jo pievienošana PSRS notika ar latviešu masu atbalstu, ar latviešu rokām un sirdīm, ja poētiski izsakāmies. Tas, kas toreiz 1940.g. notika. neatbilst okupācijas kritērijiem. No tiem galvenais ir jautājums par varu. Īstā (vāciešu) okupācijā pie varas vietējos nepielaiž nevienā līmenī. Valda paši okupanti, kā tas kara laikā bija Latvijā. Vācieši neko negribēja dzirdēt par latviešu līdzdalību varas struktūrās. Turpretī krievu "okupācijā" vara bija pašu latviešu rokās. Paši latvieši jau pirms 1940.gada gatavoja "okupāciju". Vilis Lācis, "okupācijas" varas priekšnieks, ar PSRS specdienestiem sadarbojās jau daudzus gadus pirms 1940.g. Es savos muzeja gados apzināju un rakstīju par vairākām ģimenēm Talsu novadā, kuras visas sadarbojās ar PSRS specdienestiem, bija pat uz instruktāžām Maskavā. Tolaik tā bija atzīta tēma. Tagad par to varas mēsli negrib neko dzirdēt. Viņi saka "okupācija", jo tad šis jēdziens automātiski izslēdz vietējās tautas līdzdalību. Ja saka "aneksija", tad visiem ir automātiski skaidrs, ka līdzdarbojās un galvenā loma bija vietējiem.

Rezultāts

1917.gada vēsturiskos notikumus pēc 100 gadiem šodien var dažādi vērtēt. Pret oktobra revolūciju un tās nozīmību var dažādi izturēties. Oktobra revolūcijas rezultātā nodibinātā sociālistiskā iekārta daudzus gadu desmitus proletariāta diktatūras formātā noteikti neizpildīja galveno uzdevumu – jauna tipa cilvēka izaudzināšanu. Mērķis bija izaudzināt sociālisma/komunisma cilvēku. Šī mērķa nesasniegšana, manuprāt, pārvertās par PSRS visnegatīvāko ieguldījumu cilvēces attīstībā, cilvēku evolūcijā. PSRS sabrukuma organizēšana, „perestroikas” vēsturiski unikālā afēra, „prihvatizācija” skaidri un nepārprotami parādīja t.s. padomju cilvēka fundamentālo nevērtību. Atklājās šausmīgs fakts: proletariāta diktatūras vadītā sociālisma/komunisma cilvēka ģenēze bija radījusi drausmīgu monstru, kaut kādu antropoīdu, Homo Sapiens pretīgu specifisku atzaru. Jakovļevi, gorbačovi, „prihvatizācijas” laupītāji faktiski ir milzīga cilvēciskā nelaime, reāli apliecinot pilnīgi nevērtīgas cilvēces daļas rašanos. T.s. padomju cilvēku kontingentā vairāku paaudžu laikā bija radušies ģenētiski nostiprināti necilvēki bez jebkādas morāles un bez jebkādām cilvēciski cienīgām īpašībām. PSRS lielākais „nopelns” ir masveidīga īpaša tipa deģenerātu ģenēze.

Jautājums

Jautājums ir šāds: Vai latviešu inteliģence līdz pasaules galam vai līdz tautas galam pārvarēs latviešu etnosa lielākos vēsturiski melīgos paradoksus, kuri vienmēr ir bijuši izdevīgi nelielai varas kliķei, lai turētu stingrā politiskajā un ideoloģiskajā pakļautībā savus ciltsbrāļus un ciltsmasas? Pagaidām ir četri lielākie vēsturiski melīgie paradoksi. 1) LR nav dibināta 1918.gada 18.novembrī, bet gan 1917.gada 29.novembrī. LR dibināšanas īstā diena ir 1917.gada 29. novembris. 1917.gada 29. novembrī Valkā tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP). Tā 29.novembrī pieņēma deklarāciju par Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales apriņķos. 2) Latgalieši nav subetnoss, bet gan latviešu etnosa pamats. Latgalieši ir visīstākie latvieši – senās latviešu cilts pamats. 3) 1940.gada vasarā LPSR izveidošana notika ar latviešu tautas masveida līdzdalību, piedaloties Saeimas vēlēšanās, izveidojot latviešu valdību un augusta sākumā sūtot latviešu delegāciju uz Maskavu ar lūgumu uzņemt PSRS sastāvā, bet vispirms Ulmaņa valdībai dodot atļauju Latvijā ievest PSRS karaspēku, kas tika izdarīts no 1940.gada janvāra. 4) PSRS sabrukuma rezultātā tika atjaunota nevis LR, bet gan tika izveidota krimināli oligarhiska „valsts” ar parlamentā viltīgi izstrādātu noziegumu brīvību, kā rezultātā sākās latviešu tautas strauja degradācija, deģenerācija un bojāeja. LR atjaunošanu simulēja LKP un VDK nomenklatūras visnegodīgākie kadri - inteliģences padibenes, nacionālie laupītāji un nacionālie nodevēji. 

Sekas

Uz latviešiem pašlaik Ādama nolādēšanas sekas visdziļāk atsaucas sakarā ar „prihvatizācijas” laupīšanu. Tā pēcpadomju laikā Latvijā nekad nav apstājusies, bet ir turpinājusies dažādos „modernos” veidos, no kuriem viens no tādiem veidiem ir OIK (Elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente). „Perestroikas” drausmīgās afēras elements „prihvatizācija” ir mīna zem tautas nacionālā organisma un zem LR konstrukcijas. Šī mīna saēd tautas dvēseli un garu, atņem tautai prātu. Par latviešu tautas bojāeju nākas runāt kā par neatgriezenisko procesu. Šī mīna totāli ir sagandējusi valsti, kurai jau no pirmajām minūtēm bija jākalpo „prihvatizācijas” laupītājiem. Tā rezultātā latvieši ieguva nevis valsti, bet valsts šausmīgu surogātu. Valsts ir civilizācijas ieguvums, valsts ir civilizētības ieguvums. Valsts balstās uz noteiktu tiesiskās apziņas attīstības pakāpi. „Prihvatizācijas” mīna tiesiskuma vietā apzināti un speciāli ieviesa noziegumu brīvību. Savukārt noziegumu brīvība pilnā mērā likvidēja kolektīvismu kā jebkuras valsts pamatu un sociālā „mēs” un „mūsu” vietā pavēra ceļu sociālā „mēs” un „mūsu” pretstatam – zooloģiskajam „es” un „mans”. Tautā ir radies antropoīdo primātu slānis, un šie cilvēkpērtiķi jūtas droši, jo „prihvatizācijas” mīna vēl atlikušo elpojošo tautu ir pārvērtusi stulbā un paklausīgā biomasā. Tomēr latviešu etnosā noteikti vēl ir daži vīri, kuri neietilpst vērtīgi nevērtīgajā miljonā un nav patoloģiskā stulbuma un patoloģiskās zagšanas mānijas pārņemti ar izteikti aktīvu nodevības un pielīšanas gēnu. Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Tiesību katedras asociētais profesors, bijušais iekšlietu ministra vietnieks Ivara Godmaņa pirmajā valdībā Zenons Indrikovs ir nolēmis atteikties no viņam piešķirtā Atzinības krusta. Tā ir unikāla ziņa. Slimajā tautas nacionālajā organismā šī ziņa varētu signalizēt par atveseļošanās sākumu. Mirstošā tautas nacionālajā organismā šī ziņa ir liecība pirmsnāves agonijai. Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 55 cilvēkiem (nomirst, izdara pašnāvību, sadeg, sabrauc mašīna, aizbrauc no Latv.). To ir saskaitījis mūsu vienīgais demogrāfs prof. P.Zvidriņš. Latvieši ir mūsdienu kronosi: paši sevi un viens otru apzog, aprij savus godīgākos un gudrākos tautiešus.

Arturs Prieditis CV

CURRICULUM VITAE

(Ar paskaidrojumiem)

ARTURS PRIEDĪTIS

Personīgā informācija

Dzimšanas laiks: 26.08.46.

Dzimšanas vieta: Latvijas PSR, Talsu raj., Laucienas c. „Kalniekos”.

Precējies: sieva Klāra Priedīte, spāņu filol., maģ.

Mājas lapa: www.artursprieditis.lv.

Video kanāls: www.youtube.com (kanāls „ArtursPrieditis”).

Blogi: 1) Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas. www.stiklakalns.blogspot.com

2) Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata. http://spengleramantojums.blogspot.com/

3) Latviešu idiotismu kolekcija. http://latviesuidiotismukolekcija.blogspot.com/

4) Civilizācijas norieta enciklopēdija. http://norietaenciklopedija.blogspot.com/

5) Kulturoloģiskā publicistika. http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/

6) Mozaīka. Sociāli filosofiskas refleksijas. https://mozaikasocfilosrefl.blogspot.com/

7) Arturs Priedītis. Teksti. Intevijas. https://aptekstiintervijas.blogspot.com/

8) Siseņi. Pamfletu cikls. https://sisenipamfletucikls.blogspot.com/

Autoidentifikācija: žurnālists, literatūrzinātnieks, kulturologs, publicists.

Zinātnisko interešu virzieni: 1) kulturoloģija, 2) komunikācijas teorija/starpkulturālā komunikācija/Interneta komunikācija, 3) mūsdienu globālo sociālo procesu analītika, 4) kulturoloģiskā publicistika.

Izglītība: 1970 sept.-1977 jūnijs Latvijas Valsts universitātes Filol.fak.

1982 janv.-1984 nov. LPSR Zinātņu akadēmijas aspirantūra.

1984 nov. - filoloģijas zinātņu kanditāts, LPSR ZA.

          1992 maijs - filoloģijas doktors, Latvijas ZA.

Zinātniskā darba pieredze: 1979 nov.-1987 jūl. LPSR Zinātņu akadēmija:

zinātniskais redaktors izdevniecībā "Zinātne", zinātniskais līdzstrādnieks Valodas un literatūras inst., ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs (atbild par zinātniskās literatūras izdošanu LPSR). Nozīmīgākais: tekstoloģiski metodoloģiskās rekomendācijas Raiņa Akadēmisko (Latvijā pirmo) kopotu rakstu sagatavošanā (sākot ar lugu sējumiem); Raiņa dienasgrāmatu publikācija (24.sēj.) un pirmā disertācija par dienasgrāmatām (grām.1992); J.Tiņanova rakstu krājuma izdošanas noorganizēšana un piedalīšanās "J.Tiņanova lasījumos"(1982-2002, vienīgais latv.zinātnieks).

1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988).

1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais: valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II).

1993 apr. – 2003 febr. Multinacionālās kultūras centrs, direktors. Nozīmīgākais: skat.tālāk.

2004 maijs – 2005 febr. Biznesa augstskola „Turība”, docents. Nozīmīgākais: skat.tālāk.

2005 febr. – 2013 marts. Baltijas Starptautiskā akadēmija, as.prof. Nozīmīgākais: skat.tālāk.

2013 marts – „pensionārs”. Nozīmīgākais: skat. tālāk.

Publicēto grāmatu saraksts

1.      Priedītis A. Komentāri, priekšvārds, publikācija grām.: Rainis J. Kop.raksti, 24.sēj. R., 1986

2.      Priedītis A. Tulkojums grām.: Ivanovs V. Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika. R., 1990

3.      Priedītis A. Rainis un simbolisms. Daugavpils, 1992

4.      Priedītis A. Raiņa dienasgrāmatas. Daugavpils, 1992

5.      Priedītis A. Rainis un viņa laikmets. Daugavpils, 1994

6.      Priedītis A. Mans Rainis. Daugavpils, 1996

7.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. 1.grāmata. Daugavpils, 1996 (krievu val.)

8.      Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Daugavpils, 2000

9.      (Bez autora) 50 teksti eksāmeniem un atestācijai latviešu valodā. Daugavpils, 2000, atk.izd.2001

10.   Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture. Daugavpils, 2003

11.   Priedītis A. Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas. Rīga, 2004; www.artursprieditis.lv

12.   Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture vidusskolai. Rīga, 2006; www.artursprieditis.lv

13. Priedītis A. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un

                     teorija. Rīga, 2006

                  14. Priedītis A. Masu komunikācijas teorijas. Lekciju kursa konspekts. 

                          R., 2006; www.artursprieditis.lv

15.   Priedītis A. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru. R., 2007;

      www.artursprieditis.lv  

16.   Priedītis A. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideologija.

                         Lekciju kurss. R., 2007; www.artursprieditis.lv  

17.   Priedītis A. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas

                         teoriju. R., 2008; www.artursprieditis.lv  

18.   Priedītis A. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par  

     postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010;

     www.artursprieditis.lv

19.   Priedītis A.Sarkanā Dundaga. R., 2010; www.artursprieditis.lv

20.   Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 1.daļa. R., 2012; www.artursprieditis.lv

21.   Priedītis A. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām. R., 2012; www.arturspriedītis.lv

22.   Priedītis A. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas. R., 2013; www.artursprieditis.lv *

*Internetā grāmatas ir izvietotas arī citos saitos. Piem., „gramataselektroniski”.

23. Priedītis A. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013. R., 2013; www.artursprieditis.lv

24. Priedītis A. Etīdes par kultūras monarhiju. Populārzinātniskā publicistika. R., 2015; www.artursprieditis.lv

25. Priedītis A. Tagadnes melnā agonija: Latvija 2014-2015. R., 2015; www.arturspriedītis.lv

26. Priedītis A. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa. R., 2015; www.artursprieditis.lv

27. Priedītis A. Tagadnes seja. Esejas un refleksijas. 2015 VI-2016XII. R., 2017; www.artursprieditis.lv

28. Priedītis A. Regresa progresa gads. Esejas un pamfleti. R., 2018; www.artursprieditis.lv

Nozīmīgākais no 1993.g.

1993-2003   Multinacionālās kultūras centrs (MKC), direktors;

privāta zinātniskā iestāde, dibināta 1993.g. 1 .aprīlī Daugavpilī;

juridiskais statuss: A.Priedīša individuālais uzņēmums;

darbību finansiāli nodrošina īpašnieka ģimenes personīgie naudas

līdzekļi (1993.-2003.g. izlietoti vismaz 100 000.- Ls: grāmatu un

"Kultūra un Vārds" izdošana, zinātniskie pasākumi, komandējumi, algas,

telpu noma, orgtehnika, inventārs utt).

Nozīmīgākais: pirmā un vienīgā zinātniskā iestāde Austrumeiropā, kas nodarbojas ar multikulturālismu; pirmā grāmata Austrumeiropā par multikulturālismu (1996); pirmā grāmata par Daugavpils vēsturi(1998); saraksta pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi (2000); divu valsts vidusskolu darbība saskaņā ar interkulturālās izglītības koncepciju; darbība Starptautiskajā interkulturālās izglītības asociācijā (no 1994); Valsts prezidenta G.Ulmaņa vizīte MKC 1997.g. 15.VII; Ētikas un kristīgās tikumības padomes vadīšana (no 2000); sagatavo grāmatu „Mans Rainis” (1996; dēvē: „gudrākā grāmata par Raini”) un grāmatu „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” (2003; būtiski ietekmē mācību priekšmeta „Kulturoloģija”izveidi valsts vidējā izglītībā).

2004-2005  Biznesa augstskola „Turība”; nozīmīgākais: sagatavo Baltijas valstīs pirmo maģistrantūras programmu sabiedriskajās attiecībās; raksta grāmatu „Kultūru dialogs”.

2005-2013 Baltijas Starptautiskā akadēmija; nozīmīgākais:

1)grāmatas:

1. Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija (2006); pirmā grāmata ne tikai latviešu valodā par jauno sociāli metodoloģisko konceptu „kultūru dialogs”;

2. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru (2007); oriģināla koncepcija par kultūras determinismu; ne tikai latviešu valodā speciālajā literatūrā ļoti reti sastopama politkorektuma un multikulturālisma analīze; pirmais analītiskais darbs par „Latvijas pārdošanu”(teritoriālo mārketingu);

3. Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija. Lekciju kurss (2007); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja Eiropas problēmām;

4. Komunikācijas planēta. Apceres par komunikācijas teoriju (2008); ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, komunikācijas transformāciju analīze, - īpaši par masu komunikācijas izmaiņām;

5. Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru (2011); viena no autora visnozīmīgākajām grāmatām; vairākas oriģinālas koncepcijas: 1)par iracionālo kapitālismu, 2)par masu fenomenu segmentāciju, 3)krīzes neekonomiskajiem komponentiem, 4)rases teorijas aktualitāti, 5)„ceha teoriju” ekonomikā, 6)subkulturāciju; kultūras determinisma koncepcijas argumentācijas turpinājums; ne tikai latviešu valodā oriģināla jauno mediju, izglītības, filosofijas identitātes analīze;

6. Pūces horizonts. Esejas par globālajām transformācijām (2012); ne tikai latviešu valodā oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo parādību interpretācijā;

7. Etīdes par multikulturālismu (2012);

8. Laikmeta gravitācija. Esejas un intervijas (2013); oriģināla pieeja mūsdienu planetāri globālo sociālo parādību interpretācijā;

2013 marts „pensionārs”; nozīmīgākais:

1. Laikmeta gravitācija (2013);

2. Tagadnes baltā agonija: Latvija 2013 (2013);

3. Etīdes par kultūras monarhiju (2015);

4. Tagadnes melnā agonija (2015);

5. Etīdes par multikulturālismu. 2.daļa (2015);

6. Tagadnes seja (2017).

Aizvadītajos gados (2004-2017.g.) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu nosaucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija.

2) intervijas:

Vadāmā haosa poētika jeb kulturoloģiskās paradigmas evolūcija.- Kultūra un Vārds, 2011.g. sept.; oriģināla koncepcija par kulturoloģisko paradigmu; latviešu valodā pirmo reizi plaši par vadāmo haosu;

Augstskola mūsmājās.- Kultūra un Vārds, 2012.g.augusts; (augstākās izglītības kritiska analīze);

Augstskola mūsmājās. Otrā sērija.- Kultūra un Vārds, 2012.g.sept.; (turpinājums);

3) studiju programmu projekti: (skat. mājas lapā);

4) sadarbība ar ministriju mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešanā valsts vidējā izglītībā;

5) sadarbība ar Efektīvās politikas fondu un publikācijas russ.ru.(Maskava, Krievijas valsts prezidenta struktūra);

6) Videolekciju cikli (www.youtube.com; kanāls „ArtursPrieditis” u.c.saitos):

1.Mūsdienu kapitālisma antropoloģija (1-9); www.musdienukapitalisms.wordpress.com;

2.Komunikācijas hegemonija (1-25); www.komunikacijashegemonija.wordpress.com;

3.Laikmeta gravitācija (1-10); www.laikmetagravitacija.wordpress.com;

4.Interkulturālā komunikācija (1-10); www.interkulturalakomunikacija.wordpress.com;

5.Augstskolas vibrācijas (1-3); www.youtube.com (kanāls „ArtursPrieditis);

2018.g.15.janvārī 

Laizīšanās

Latviešu vērtīgi nevērtīgais miljons nav spējīgs savā klasiskajā stulbumā apjēgt, ka šodien arī pastāv "avotu" institūts - latviešu tūkstoši, kuri sadarbojas ar DP, CIP, krievu, vācu, zviedru, ebreju, NATO u.c.speciālajiem dienestiem. Stulbi cilvēki, saprotams, nespēj saskatīt visu "avotu" tipoloģisko kopību. Stulbajiem latviešiem nav saprotams, ka latviešu "avoti" bija cara laikā, vācu okupācijas laikā un ka šie "avoti" principā ne ar ko neatšķiras no padomju laika "avotiem". Stulbie latvieši nevar savās ūdensgalvās apjēgt, ka valsts nevar pastāvēt bez "avotiem". Arī tāda mēslu bedre kā LR nevar pastāvēt bez saviem "avotiem", kuri kriminālā iekārtā galvenokārt "Stuči" par to, kurš ko ir nozadzis, lai kāds nezagtu vairāk, bet galvenais - neaizmirstu dalīties ar Lielo Bandu. Latviešu stulbeņi tāpat nav spējīgi aptvert, ka tagad visprecīzākā informācija par "avotiem" ir rodama nevis Rīgā, bet citās pilsētās. Valdošā kliķe ir malacis, ka nepārtraukti spēj stulbajai tautai pamest kādu kaulu, lai idioti ap to laizītos.

Juristi

Pēcpadomju laikā izskolotās juristu paaudzes sagatavošana vairāk vai mazāk tieši un netieši bija atkarīga no savstarpēji saistītiem faktoriem: 1) no latviešu tautas ētosa, 2) no krimināli oligarhiskā valstiskuma, 3) no profesijas prestiža. Pirmajā vietā noteikti ir latviešu tautas ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums, kas ir pamatā sabiedrības tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību. Tātad šajā gadījumā pirmajā vietā ir latviešu tautā sastopamā taisnīguma un tiesiskuma izjūta un prasība dzīves reālijās. Pēcpadomju gados uz latviešu tautas ētosu nelabvēlīgi atsaucas otrais faktors – LR kā krimināli oligarhiskā valsts ar noziegumu brīvību. Anormālā valstiskuma graujošā ietekme uz tautas ētosu ir pati par sevi saprotama izpausme. Turklāt anormālajam valstiskumam ir masveida atbalsts un masveida praktiskā realizācija – masveida zagšana. Latviešu varas inteliģence atbalsta LR kā krimināli oligarhisko valsti, priholoģiski ļoti dziļi un izteikti negatīvi ietekmējot tautas ētosu, kas, saprotams, ir vēsturiski dinamisks fenomens un mainās atbilstoši jaunākajiem garīgajiem un materiālajiem procesiem un trendiem. Pirmie divi minētie faktori nosaka trešo faktoru - jurista profesijas prestižu. Ja padomju laikā jurista profesijas samērā augsto pretižu nenosacīja materiālie (darba algas) apsvērumi, tad pēcpadomju laikā pirmajā vietā kļuva materiālie apsvērumi – iespēja labi pelnīt. Sekas ir loģiskas: par juristiem vēlējās kļūt izteikti materiālistiski orientēti indivīdi, kuriem pirmajā vietā ir nauda, bet nevis taisnīgums un tiesiskums, kam turklāt nav gandrīz nekādas vērtības tautas ētosā dotajā vēsturiskajā periodā. Minētajam par juristu sagatavošanu var nepiekrist vienīgi deģenerāti, zemcilvēki grantiņi, komentāru muļķīši žuļi, edges, pomeranču vainadziņi, savā mežonībā visās nelaimēs izcili aprobežoti vainojot ebrejus un krievus ar Putinu priekšgalā un pakaļgalā, un tādējādi ilustrējot vispārējo kritisko līmeni tautas ētosā.

Īstais sākums

Par laimi joprojām ir latviešu vecākās paaudzes zināma daļa, kurai nav pieņemama tā vēstures falsifikācija un noklusēšana, kas ir saistīta ar LR dibināšanu. LR dibināšanas īstā diena ir 1917.gada 19. novembris (pēc jaunā stila 2.XII). Runa ir par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) lomu LR izveidošanā 1917.gada novembra beigās. 1917.gada novembrī Valkā tika nodibināta LPNP. Tā 19.novembrī pieņēma deklarāciju par Latvijas kā apvienotas un autonomas valsts izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales apriņķos. 1917.gada 19. novembrī Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas. Tika formulēti LPNP galvenie uzdevumi — Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālā apvienošana, ārvalstu informēšana. 1917.gada 19.novembrī LPNP deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā ir vienīgā pilntiesīgā latviešu tautas pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm LPNP norādīja: „Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. Jautājums par Valkas lēmumiem ir ļoti svarīgs, - diemžēl arī saistīts ar nelietīgām kroplībām LR valstiskuma vēsturē. Valkā pieņemtie lēmumi jau pašā sākumā tika noklusēti un ignorēti apzināti. Tam bija divi iemesli: 1) Valkas pasākums nebija angļu-franču iniciatīva, jo šo valstu kungi vēl nebija izvērtējuši visus notikumus un nezināja, ko darīt ar Krievijas nomalēm; viņi latviešiem neatkarību dāvināja tikai apm. pēc gada; 1918. gada 23. oktobrī mutiski, bet 1918.gada 11. novembrī rakstiski tika saņemta de facto Latvijas patstāvības atzīšana no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra. 2) Valkā nebija angļu-franču kreatūra Ulmanis, kurš sevi vienmēr uzskatīja par lielāko "lāčplēsi" un nekaunīgi noklusēja īstos valsts izveidotājus un viņu ieguldījumu LR tapšanā. Droši var teikt, ka LR izveidošana ir vienota ar latviešu inteliģencei populārām nelietībām - faktu falsifikāciju un īsto darītāju noklusēšanu. Tā var notikt tāpēc, ka latviešu vērtīgi nevērtīgajam miljonam vēsturiskā patiesība nekad nav interesējusi.

Sociāldemokrātija

Zinu, ka šodienas Latvijā ir daži cilvēki, kuri ir uzticīgi īstai partijai - LSDSP. Īstas lietas tagad nav cieņā. Tāpēc šī partija, kuras biedrs bija Rainis, nīkuļo, netiek latviešu elektorātā atbalstīta. Jautājums ir par to, vai ir iespējams atdzīvināt sociāldemokrātijas politisko teoriju un ideoloģiju. Tas ir labs jautājums. Tikai atbilde nevar būt laba. Neticu, ka šodienas latviešu debilajā miljonā būtu iespējams atdzīvināt, ieviest kaut ko politiski saprātīgu un teorētiski, zinātniski, metodoloģiski saprātīgu vispār. Vienīgi ar spēku: partejisku diktatūru, kā padomju laikā, kad nepieļāva nekādu muldēšanu ("diskusijas") par stabili zināmām nostādnēm. Tagad ir uzskatu plurālisma smirdoņa, kad katrs idiots var pieprasīt "diskusijas" un izspļaut tajās savu stulbumu, nezināšanu utt. Debilitāte progresē. Tas ir izdevīgi mēsliem, neliešiem, demagogiem savtīgās interesēs. Sociāldemokrātijai bija milzīga nozīme pēc II Pas.kara. Tagad "balto" rases pagrimuma laikā viss ir sabojājies. Obligāti visam tagad stāv pāri demogrāfiskā pāreja - "balto" cilvēku iracionālā mentalitāte: izmirstošās rases mentalitāte, kura ir tik aprobežota, ka atklāti nerunā par savu traģisko likteni, bet runā tikai par dzīves baudīšanu, kas praktiski ir dzīres mēra laikā. 2018.gadā būs 100 gadu jubileja Špenglera grāmatai. Redzēsim, vai jubileja stimulēs Rietumu inteliģenci beidzot paraudzīties uz sevi objektīvi. Špenglera prognoze piepildās. Tagad uz sevi objektīvi Rietumos raugās tikai daži cilvēki, mans draugs Karens Svasjans ir visspilgtākais, kas saka patiesību par "baltajiem" - viņu degradāciju, debilizāciju utt.

Jautājums

Sudrabas partijas kongresa rezolūcija stimulē jautājumu par debilisma rašanos. Debilisma apjomu šodien raksturo solījums panākt Latvijas "izglītību" kā trešo Eiropā. Tas ir masveida debilisms. Padomju laikā tāds solītājs nebija iespējams. Nebija iespējami ticētāji tādam solījumam. Padomju laikā valdīja racionāla, dzīves realitātē sakņota doma. Tagad nākas tikties ar latviešu masveida neattīstību, šausmīgu aprobežotību, kas izpaužas debilos risinājumos. Kā to izskaidrot? Kā izskaidrot drausmīgās pārvērtības? Bet varbūt arī padomju laikā bija latviešu masveida debilisms? Tikai tam nebija iespējams sevi legalizēt publiskajā telpā. Kas ir noticis? Varbūt bija latents debilisms, un "brīvība" pavēra debilu ceļu debilajam latviešu miljonam? Kā izskaidrot debilisma masveidību un masveidīgā debilisma progresēšanu? Vai tikai ar "brīvību" jeb galvenais tomēr ir demogrāfiskās pārejas sekmētā mentalitāte? Varbūt visu nosaka "baltās" rases bezperspektivitātes intuitīvā atskarsme? Varbūt šī intuitīvā atskarsme veicina masveidīgu iracionalitāti, nespēju kontrolēt domu atbilstību dzīves realitātei? Katrā ziņā jautājums ir ļoti svarīgs. Priekš tiem, kuri vēl prot atšķirt racionālu domu no debilas domas, vitāli svarīgs, eksistenciāli svarīgs, ja arī viņi nevēlas sajukt prātā, dzīvojot debilā vidē.