Ārprātīgais pavērsiens

Rietumeiropas pagrimums 60.gadu beigās sākās bez latviešu līdzdalības. “Dzelzs priekškars” neļāva Latvijā iesūkties un latviešu smadzenes, un sirdis saindēt ar Rietumu degradācijas un deģenerācijas anālajiem izdalījumiem. Neļāva arī latviešiem papildināt Rietumu anālo izdalījumu kloāku. Toties no 90.gadiem latviešu mākslinieciski radošā un akadēmiskā inteliģence maniakāli centās atgūt nokavēto. Tas ir vislielākais pārsteigums un reizē visriebīgākais latviešu inteliģences portretā XX gs. beigās. Latviešu inteliģence izrādījās pilnīgs mēsls bez jebkādas profesionālās un morālās vērtības, sociālās atbildības, kultūras organiskas mantošanas spējām un kultūras estētiski pilnvērtīgu artefaktu ģenerēšanas spējām. Latviešu inteliģence ar psihiski slimu invalīdu enerģiju pievērsās postmodernisma un neoliberālisma ideoloģiskai sludināšanai un materiālai atbalstīšanai. Latviešu kultūru momentā pārklāja postmodernisma un neoliberālisma dvinga. Tā tas notika Rīgas universitātēs, muzejos, redakcijās, izdevniecībās, mākslas izglītības iestādēs ar Mākslas akadēmiju priekšgalā, mākslinieku un literātu radošajā darbībā, pietaisot postmodernismam un neoliberālismam atbilstošu produkciju. Kā jau minēju, tas bija ļoti negaidīti. 80.gadu beigās nekas neliecināja par latviešu inteliģences latentā pagrimuma kolosālo potenciālu. 70.gados bija latviešu kultūras milzīgs uzplaukums – kulminācija tautas kultūras vēsturē. 80.gados nebija jūtams atslābums. Taču 90. gados sākās kaut kas neiespējams, neticams, ārprātīgs. Piemēram, Mākslas akadēmijā studenti sāka ākstīties ar “performancēm”, “instalācijām”. Un tas notika mākslas iestādē, kurā vienmēr valdīja “Purvīša gars” un kas bija izaudzinājusi latviešu ģeniālos gleznotājus, grafiķus, tēlniekus. Vislielākā vaina par šo pretīgi graujošo latviešu kultūras transformāciju noteikti gulstas uz tiem kadriem, kuri 90.gados bija skolotāji, skolu direktori, lektori, docenti, profesori, katedru vadītāji, dekāni, prorektori, rektori, muzeju direktori, mediju redakciju un izdevniecību vadītāji, kā arī, protams, politiķi, ministriju klerki un ministri. Respektīvi, nosacīti gulstas uz inteliģences vecāko paaudzi. Tās kadri nevēlējās vērsties pret postmodernisma un neoliberālisma invāziju, kuru lielā mērā diriģēja Sorosa nauda un Sorosa kalpi – trimdas latviešu atkritumi. Dominēja kaut kāda stulba vainas apziņa par padomju periodu un bailes no jaunās paaudzes, kuru nelietīgās “atmodas” melu rezultātā bija histēriski pārņēmis totāls naids pret visu iepriekšējo - “sociālistisko”, “padomju”, “komunistisko” u.tml. Tagad, 2019.gada beigās, Latvija, latviešu inteliģence jau ir slavena ar savu “laikmetīgo” kultūru – praidiem, pašmāju bjennālēm, līdzdalību ārzemju bjennālēs, murgojumiem postmodernisma filosofijas un literatūras manierē. Arī Rīgas medijos smird “laikmetīgums”. Satoristu perversiju dievus, ijābiskos, delfiskos orākulus dāsni finansē valsts. Latviešu inteliģences vairākums ir līdz ausu galiem anālo izdalījumu kloākā, un pats saviem spēkiem no tā nav spējīgs izrāpties.

Valsts prezidents-tumsonis

Ārprāts!!! Kāda nedzirdēta tumsonība! Nedomāju, ka “nācijas tēvs” ir tik liels tumsonis! Jau sen zinu, ka nav gudrs cilvēks. Taču nedomāju, ka ir tāds obskurants. Citāts no “nācijas tēva” teiktā diskusijā par augstāko izglītību: "Trešais tips būtu mākslas un kultūras augstskolas, kurām ir savs raksturs un kas nav nedz lietišķās (!?), nedz fundamentālās (!?) zinātnes (!?)." Tas ir unikāls tumsonības apliecinājums! Tādu izpratni sastopu pirmo reizi! Nav ne lietišķās, ne fundamentālās zinātnes! Garīgi veseli izglītoti cilvēki tā neiedala zinātnes! Šis mērglis ir kaut kur dzirdējis vārdus "lietišķās" un "fundamentālās". Taču "nācijas tēvs" ir tik aprobežots un neizglītots, ka nav spējis saprast, ka metaforiski runa ir par lietišķiem pētījumiem un fundamentāliem pētījumiem, bet nevis zinātnēm. Kāds kauns! Valsts prezidents-tumsonis! Tāds tumsonis taču drausmīgi apkauno tautu, valsti! Jo tālāk, jo trakāk! Ar ko rīt, parīt mūs apkaunos nācijas dārgumiņš? Un kas tie ir par cilvēkiem, kuri sadarbojas ar šo tumsoni? Vai tiešām esam tik tālu pagrimuši, ka nespējam fiksēt tumsonību un attiecīgi reaģēt, tiekoties ar tumsonību?

Būtisks jautājums

Latvijas ostu turpmākā likteņa sakarā ir jāatgādina šāda informācija: Ņujorkā 2019.gada 8. decembrī 92 gadu vecumā mira bankas "Citadele" akcionārs un bijušais ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) vadītājs Vācijas izcelsmes ebrejs, Rotšildu uzticības persona Pols Volkers. Federālo rezervju sistēmu Volkers vadīja no 1979. līdz 1987. gadam. Par ko liecina šī informācija? Tā liecina, ka “Citadeles” akcijas piederēja vienam no ASV visietekmīgākajiem finansistiem. ASV finansu segmentā, faktiski – valsts pastāvēšanā, nekas augstāk par FRS neeksistē. Kā zināms, Ukrainas izlaupīšanā ir iesaistīts ASV 47. viceprezidents Baidens. Tātad atkal tiekamies ar ASV varas visaugstāko līmeni. Un tāpēc ir jautājums “Cik augstā līmenī tiks privatizētas ostas Ventspilī, Rīgā?”.

Komentārs ūnikumiem

"583 darāmo darbu" un "valstsgribas" apmātās "kultūrnācijas" dzīve "klimatneitrālajā" zemē iet uz augšu, un tā tas turpināsies nenosakāmi ilgi - "ilgtspējīgi"! Tāpēc nav nekāds pārsteigums, tiekoties ar jaunas virsotnes sasniegšanu “kultūrnācijas” deģenerācijas dinamiskajā procesā. 2019.g. 16.XII Rimšēvičs “kultūrnācijai” paziņoja, ka pēc pilnvaru beigām Latvijas Bankas prezidenta sēdeklī viņš “tuvākajā laikā koncentrēsies uz savas reputācijas atjaunošanu tiesā”. To viņš teica preses konferencē par godu aiziešanai no bankas. Latviešu Latvija ir unikāla zeme. Amatvīrs, kurš par izdarītajiem noziegumiem LPSR būtu nošauts, LR netika atbrīvots no darba, viņš regulāri tika propagandēts medijos, viņam deva iespēju rīkot preses konferences un pamācīt tautu strādāt. Un neviens valstsvīrs viņu nenosodīja. Klusēja arī nīgrās valstssievas. Pelēko zvirbuļu “kultūrnācija” neprotestēja pret šausmīgo auklēšanos ar rūdīto noziedznieku. Normāli cilvēki, protams, jautā: “Vai Rimšēvičs nav sajucis prātā, solot "reputācijas atjaunošanu tiesā”?” Kaut ko tādu nākas dzirdēt pirmo reizi! Tiesā ir iespējams tikai viens pozitīvs process - atzīt vainu un lūgt piedošanu! Tagad nākas uzskatīt, ka latviešu taisnīgajā un tiesiskajā tiesā var atjaunot reputāciju un grēki nav jānožēlo. Vai šajā debilitātē ir vainojams tikai Rimšēvičs? Noteikti nē! Visvainīgākā ir “kultūrnācija” ar tās deģeneratīvo būtību, pieļaujot to visu, kas notiek ap Rimšēviču, bet visjaunākajā laikā kas notiek ap Lembergu, ostām, Rīgas domi un rīdzinieku atkritumiem. 2019.g. 19.XII vienā medijā varēja izlasīt “nācijas tēva” viedokli: "Latvija ir demokrātiskā valsts (!?), bet ir daži (!?) tumši plankumi, kuru likvidēšanai ir nepieciešama politiķu griba, bet pašlaik mēs to darām ar ārzemju palīdzību (!?). No tā secinājumi jāizdara gan politiķiem, gan pilsoņiem, jo pilsoņi ir atbildīgi (!?) par to, ko viņi ievēl parlamentā". Pirmkārt, Latvija nav demokrātiska valsts un kas vispār ir demokrātiska valsts? Otrkārt, Latvijā visa pēcpadomju dzīve ir viens nepārskatāms tumšs plankums. Treškārt, denunciācija ("ārzemju palīdzības" izmantošana) ir latviešu populācijas gēnos pēc 700 gadus ilgās vakarā krēslā slapstīgās līšanas uz muižu nosūdzēt kaimiņu. Ceturtkārt, tas ir pareizi - viss ir atkarīgs no pilsoņiem! Tikai Latvijā nav pilsoņu. Latvijā pilsoniskās apziņas un pilsoniskās atbildības vietā ir masveidīga zagšanas mānija, dzīves baudīšanas dzīvnieciskā kāre, nacionālā laupīšana, nacionālā nodevība, vietējās "kultūrnācijas" politiskā impotence un valstsnespēja. Tāpēc latviešiem ir tādi atraktīvi ūnikumi kā noziedznieks Valsts bankas prezidenta sēdeklī, nelietīgu denuncētāju bordānpurni LR varas institūtos. “Kultūrnācijai” nākas paskaidrot, ka jēdzieni “neattīstīta populācija” un “debila populācija” nav viens un tas pats. Protams, “Pietiek” stacionārais trollis papildinās: “Taču es esmu gan neattīstīts un debils, gan nelietis un nekauņa. Un es tāds neesmu vienīgais”. Tāpēc “kultūrnācijai” nākas paskaidrot arī par sociālās grupas (cilts, tautas, strata) vērtēšanas tradīciju. Sociālās grupas kopējo vērtējumu parasti nosaka sliktākie eksemplāri. Tas ir netaisnīgi. Taču reāli dzīvē sociālās grupas identitāti un likteni parasti izšķir sliktākie eksemplāri. Tā tas ir arī latviešu populācijā, kuru vairs nedrīkst dēvēt par tautu, ko ir sekmējusi sliktāko masveidība un sliktāko dominēšana īstenības visos plauktos.

Nelimitētais nelietis

Internetā 2019.g. 1.decembrī: “Lielākā vērtība ir pašiem sava neatkarīga valsts, kuru ir vērts aizstāvēt un sargāt, lai tā tiktu saņemta mantojumā no paaudzes paaudzē uz visiem laikiem, sestdienas vakarā Rīgas pilī Melnās kafijas vakarā, kurā godina Brīvības cīņās kritušos Latvijas Kara skolas kadetus, sacīja Valsts prezidents Egils Levits.”  Kāds nelabojams pretīgs nelietis! Kāda neatkarīga valsts! “Nācijas tēvs” pats ir savu smirdīgo galvu pielicis, lai nebūtu neatkarīga valsts ne pēc PSRS sagraušanas, ne vēlāk - 2003.gadā. Šis rafinētais nekauņa ir pamatīgi vainīgs, ka Latvijas Republikas vietā viltīgi maskēti turpinājās LKP/VDK morālo kastrātu vara un to atbalstīja arī emigrācijas nodevīgie barveži ar seklo Meierovicu priekšgalā. Tas, ka latviešu miljonam tagad suverēna valsts nav nekāda vērtība, protams, viņiem ir zemiski iezombēts, ko nebija grūti izdarīt sērdienīšu emocionāli sentimentālajās sirdīs un smadzenēs. Viens no aktīvākajiem zombētājiem noteikti ir šis pretīgais nelietis, kurš visu laiku turpina reti nekaunīgi muldēt par "valstsgribu", neatkarību, tādējādi atklājot savu melno dvēseli. Zombētajā latviešu miljonā ir gandrīz visa inteliģence, tāpēc šo nelieti neviens neapklusina un vispār nenobīda grāvī. Nelieša muldēšana nemitīgi saņem aplausus, "kultūrnācijas" uzslavu. Komentāros vienīgi aprobežoti puišeļi viņu lamā tāpat kā lamā visus ebrejus. Nopietna pretestība šim preteklim neeksistē, jo nav kotrpropagandas. Politiskā un ideoloģiskā vara ir debiliem politiķiem un sapuvušai inteliģencei. Latviešu populācija iznīks tā arī nesasniedzot elementāri cienījamu cilvēcisko līmeni.

Par kolaboracionista statusu

Pašlaik kolaboracionista (dzimtenes nodevēja) statuss var būt tikai tiem indivīdiem, kuri kalpo ārējam spēkam - Latvijas Republikas ģeopolitiskajiem saimniekiem ASV, NATO un Eiropas Savienības valdībai. Šie indivīdi ir uzskatāmi par dzimtenes nodevējiem, jo viņi apzināti nedarbojas savas tautas/dzimtenes interesēs. Tos indivīdus, kuri darbojas Latvijas Republikas valsts, pašvaldības un citās struktūrās par kolaboracionistiem nevar uzskatīt. Viņi nav dzimtenes nodevēji. Viņi tagad kalpo dzimtenei tāpat kā to viena daļa darīja padomju laikā. Un nav svarīgi, kā tiek vērtēta dzimtenes politiskā iekārta padomju laikā un pēcpadomju laikā. Abos laika periodos dzimtene nemainās. Cita lieta, kā cilvēks izturas pret kalpošanu dzimtenei, ņemot vērā politisko iekārtu. Ja cilvēks neatzīst attiecīgo politisko iekārtu un nevēlas ar to sadarboties, tad viņš nav dzimtenes nodevējs. Dzimtenes nodevējs iegūst skaisto statusu tikai tad, ja kalpo ārējam spēkam tiešas (3.Reiha) okupācijas gadījumā jeb ģeopolitiskās okupācijas gadījumā, kas attiecas uz pēcpadomju Latviju.

Tagadnes intonācija

Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecas. Tas attiecas uz filosofiem un sociālo zinātņu speciālistiem; varbūt attiecas uz trako māju iemītniekiem. Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas vienīgi tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde – informatīvs paziņojums. Tādējādi antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”. Tā ir naiva un pašapmānīga izpratne. Teiksim, ne “nācijas tēvam” un Kariņam, ne VVF un Mūrniecei, ne Muižniekam un Druvietei, ne Kaimiņam un Gobzemam, ne Rinkēvičam un Rimšēvičam, ne Kulei un Rozenvaldam, ne Kursītei un Cimdiņai uz pieres nekad nekas netiks uzrakstīts. Mūsu valsts prezidenta un ministru prezidenta, deputātu un ministru, profesoru un akadēmiķu lēmumus un darbus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu reāli liecina viņu garīgā struktūra un viņu izdalījumu saturs un forma. Latvijā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekas vienīgi prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem. Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, darbā, veikalā, iestādē, firmā, uz ielas nepatīkami saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojas “kultūrnācijas” ilgtspējīgi valstsgribošie hominīdi. Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas nelaimīgie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties „valsts” politiskajos procesos un konkrētu politisko kadru izdarībās. Šajā jomā antropoloģiskā katastrofa atspoguļojas ļoti griezīgi. Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk ienīst un vajā godīgākos un gudrākos tautiešus, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas. Katras tautas dzīvi vada tās garīgais avangards – inteliģence un intelektuālā elite. Avangards organizatoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas avangards ir tautas galva. Ja tautai nav avangarda, tad tauta ir bez galvas. Ja tauta nerūpējas par avangarda izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas. Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur avangardu tēlo kretīni, muļķi, zagļi, blēži, šarlatāni, alkātīgi parvēniji, nelimitēti karjeristi. Visur,- jebkurā dzīves segmentā! Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta galvas trūkumu. XX gs. 70. gados pat sasniedza materiālās un garīgās kultūras kulmināciju tautas vēsturē. Tajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršas tautas katastrofā. Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.

Sekas

Kaislības ap emocionālajiem latviešiem jaunāko eksaltēto tēmu "atlaist Saeimu" manāmi pierimst (2019.g.25.XI). Protams, saruna nebija ne priekšmetiska, ne konceptuāla, ne analītiska. Bija tikai stulbs kliedziens "atlaist Saeimu". Jautājumi, kas būs pēc tam, kuri nāks viņu vietā, kā izmainīsies tautas dzīve, kāda būs valsts iekārta, neeksistē. Tas ir loģiski. Latviešu inteliģence ir smirdīgs puveklis. Latviešu smirdošā inteliģence nav spējīga ne atzīt kriminālo kapitālismu, ne fiksēt kriminālā kapitālisma traumātiskās sekas - nacionālo katastrofu. Latviešu tauta kā sociāls kopums vairs neeksistē. Eksistē tikai individuālistiskas grupas ar savu dažāda profila egoismu, varas tīksmi, alkātību, stulbuma nokrāsu. Neeksistē sapratne, ka 85.-87.g. ievadītās katastrofas sekas ir smirdīgā inteliģence un tās produkcijas fragments nekur nederīgā "6.oktobra paaudze" ar tās "politisko avangardu" (13.Saeimas gudro galvu vairākumu). Sekas ir acīmredzamas tiem, kuri vēlas redzēt dzīves īstenību. Sekas ir garīgās, antropoloģiskās, sociālās, kultūras, politiskās, valstiskās, reliģiskās. Vistraģiskākās sekas ir tas, ka par 13.Saeimas deputātu vairākuma drausmīgo cilvēcisko kvalitāti nekas labāks nevar būt. Var būt tikai vēl sliktāks vēlēšanu rezultāts. 

Tauta

2019.gada novembrī sakarā ar latviešu emocionāli ģenerēto vēlēšanos atlaist Saeimu atkal uzvirmo senā kaite par tautas nevainību. Tautas jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks elements, sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes paaudzes. Galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē indivīdus, kuru summu var dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju, totalitārisma avotu. Speciālajā literatūrā ir dziļi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām un manipulatīvs paņēmiens, un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko kolīziju iegansts. Atruna “politiķi” ir vainīgi, bet “tauta” ir nevainīga ir viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu kāpina fakts, ka “politiķus” praktiski deleģē “tauta”, bet nevis “Pēteris debesīs”, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar “tautas” nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.g. 6.X nobalsoja 844925 vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs. Par tautas likteni esmu publicējis eseju ciklu “Tautas pēdējā fāze” (2019.g., 1-5).

Par 13.Saeimas atlaišanu

Tie nedaudzie latvieši, kuri “kultūrnācijas” nomācošā vairākuma primitīvajās un zombētajās smadzenēs nebauda neviltotu patriotu cieņu, tiek noklusēti, apsaukāti par “kremliniem” un pat lamāti par “valsts nodevējiem”, saprotams, pret Saeimas atlaišanu izturas vēsturiski objektīvi; proti, viņi Saeimas atlaišanas jēgu saskata vienīgi tad, ja tiek likvidēts LKP/VDK morālo kastrātu, nacionālo nodevēju un nacionālo laupītāju Latvijas Republikas simulakrs un tā vietā nodibināta suverēna un valstiski īsta Latvijas Republika, pilnā mērā atsakoties no 30 gadus ilgā kriminālā kapitālisma noziegumu brīvības, organizētās noziedzības, okupācijas karaspēka utt. Iegriba atlaist 13.Saeimas deputātus un viņu vietā ievēlēt jaunu parlamenta sastāvu, neapšaubāmi, ir līdzšinējās politiskās iekārtas atbalstīšana, bet nevis velme radikāli pārkārtot tautas dzīvi atbilstoši Homo sapiens esamības elementāriem nosacījumiem. Kā rakstīju esejā, aktuāli ir divi jautājumi. Vai latvieši ir spējīgi dzemdēt politisko spēku, kas gribētu nodibināt īstu Latvijas Republiku, un vai latvieši sev vispār vēlas politisko spēku, kas likvidētu tautas miljonam tīkamo masveida zagšanu, tautas miljonu morāli veldzējošo politisko verdzību Briselei, NATO, ASV? Taču ne mazāk aktuāli ir vēl divi jautājumi: vai latvieši vispār ir spējīgi savai pārvaldībai deleģēt cilvēciski cienījamas personas? Ja tas nenotika 30 gadus, kā tas var notikt 2020.gadā? Viss liecina par noliedzošu atbildi uz dotajiem  jautājumiem. Sabiedriskajā domā nekas neliecina par latviešu tautas vēlēšanos tikt vaļā no kriminālā kapitālisma iekārtas. Sabiedriskajā domā sastopamie “viedokļi” izraisa šausmas par tautas miljona (inteliģences) garīgo stāvokli. Ne tikai “pietiek” komentārus un aizvadītajā laikā arī tekstus pievemj kaut kādi latviešu himēriski briesmoņi. Tādi himēriski briesmoņi ir arī citos medijos. Viņu jaunākais sasniegums ir necenzētu vārdu plūdi. Prevalē idiotiska pozīcija: 13.Saeima jāpadzen, un tad viss būs labi. Kriminālā kapitālisma kritika neeksistē un aicinājums to likvidēt neeksistē. Netiek apspriesta nacionāli noziedzīgā valdošā politiskā iekārta kā sistēma, kura ir jālikvidē, jo visu nelaimju sākums ir noziedzīgajā sistēmā, bet nevis tās elementā – parlamenta sliktajā sastāvā. Netiek saprasts, ka jauns parlamenta sastāvs neko nedos un viss turpināsies pa vecam. Turpināsies organizētā noziedzība, LR joprojām nebūs neatkarīga valsts, Latvijā atradīsies okupācijas karaspēks utt. Enerģiskā un gaišā “kultūrnācija” cer savākt 154 865 parakstus. Taču tas nenotiks! Nekādi nav ticams, ka “kultūrnācijā” pašlaik vispār ir 154 865 daudzmaz politiski aktīvu un politiski saprātīgu cilvēku. Līdz 2019.g. 21.novembrim bija parakstījušies 33 tūkstoši, un parakstītāju skaits sāka strauji sarukt. Noteikti ir jāņem vērā latviešu mentalitātes specifika. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vērā latviešu emociju dinamika, emocionalitātes tādas īpašības kā afektācija un ekspansivitāte. Plaši ir novērojama emocionalitātes prioritāte, draudoši apsteidzot prāta racionālismu un prāta konstruktivitāti. Dzīves interpretācijā dominē emocijas, bet nevis intelekts. Latvieši strauji reaģē, taču arī strauji zaudē interesi un strauji pievēršas kādam citam emocionalitātes uzplūdu priekšmetam. Saprotams, tādi cilvēki ir viegli zombējami un viegli ideoloģiski vadāmi. Praktiski nekādi nav iespējams uzmanības centrā noturēt vienu tēmu veselu gadu. Tikai dažas dienas, apmēram vienu nedēļu...

Jauna darba uzvara

Latviešu tautas lepnums, tautas lielākie izdzimteņi, cilvēces kropļi interneta troļļi valsts svētkus sagaida ar jaunu darba uzvaru – necenzētu vārdu plūdiem portālos “pietiek”, “nra.lv” un citur. Vēl nesen necenzēti vārdi komentāros nebija. Acīmredzot portālu saimnieki ir padevušies vispārējai latviešu tautas deģenerācijai. Tas ir saprotams, ja jau psihiatru pārliecībā pat parlamentā ir daudz alkoholiķu un psihiski slimu primātu. Latviešu tautas mēsli tagad ir lielākie latviešu tautas dzīves noteicēji. Un kāpēc lai latviešu tautas mēsli nelietotu necenzētus vārdus! Kurš viņiem to var aizliegt, ja latviešu tautas parlamentā ir impecili un dzērāji? Lūk, neliela vienā dienā dažās stundās apkopota kolekcija (atvainojos normālajiem lasītājiem, diemžēl ir jācitē “konkrēti” piemēri).
“Zajebal tu ar savu tiršanu! Vai tu ari domā, ka valsczsgribas kluci nositīs pie sinagogas Latvijā?
Freimantāl, tava d-i-r-s-a deg
klusē par to, ka Saeima nepilda likumu! Pizģec! Kas notiek?
Kaut tev metamais nestāvētu, mērgli!
Diždirsējs Kariņš un žids visu nodirsīs
Uh, kā man gribās pasūkāt tavu pim.. ! Drīkst?
pamēģini labāk pats savu!”

Sociālā šizofrēnija

Sociālā šizofrēnija strauji kļūst latviešu etniskās identitātes iezīme. “Prāta saskaldīšanās” loģiski un saturiski nesavienojamās daļās kļūst masveidīga. Īpaši “6.oktobra paaudzē”. Liela nozīme ir ideoloģiskajiem meliem izglītībā un medijos, nestāstot patiesību par dzīves realitāti un vēstures notikumus atspoguļojot nepatiesā veidā. Lūk, daži 2019.gada novembra piemēri. Interneta komentāros sakarā ar aptauju par attieksmi pret valsti: “Lepojos, ka esam brīvi (!?) no krievijas skavām, bet sarūgtina tas, ka neesam atbrīvojušies no pēcokupācijas sekām.” Turpat līdzās ir šāds materiāls: “Komercreģistrā reģistrēti 14 jauni uzņēmumi, deviņi no tiem – Rīgā. Pamatkapitāla apjoma ziņā lielākais no jaunreģistrētajiem uzņēmumiem ir "Klauģu muiža Re", kura patiesā labuma guvējs norādīts krievu miljardieris Pjotrs Avens, liecina "Lursoft" informācija.” Daudzi sociālās šizofrēnijas fani nezina vai negrib atzīt faktu par Krievijas būtisko klātbūtni LR arī pēc PSRS sagraušanas. Jurmālu jau sen ir “okupējuši” krievi, Krievijas ebreji. Tādu smalku faktu, ka “otrajā” LR turpinājās PSKP/VDK morālo kastrātu vara, arī ļoti daudzi cilvēki nesaprot vai negrib saprast, vēloties dzīvot šizofrēniskā atmosfērā. Neapšaubāmi, sociālās šizofrēnijas spožākais piemērs ir “valstsgribas” zemiskā tēlošana, kad īsta LR kā suverēna valsts nemaz nav pastāvējusi pēc PSRS sagraušanas. Sociālā šizofrēnija jau pašlaik sprēgā saistībā ar jaunāko kaislību atlaist Saeimu. Atlaidīs, bet tas, kas būs pēc tam, nevienu neuztrauc. Nav centieni radīt jaunu politisko spēku. Bet bez tā taču nekas nevar mainīties uz labo pusi. Būs atkal vēlēšanas, un tajās “kultūrnācija” atkal atbalstīs kārtējo mēslu porciju.

Portrets

Latviešu pelēko zvirbuļu (“caurmēra latviešu”) portrets ir komplicēts. Tas nav vienvirziena, vienas krāsas un otas viena triepiena rezultāts. Latviešu mietpilsoņi nav tikai mietpilsoņi – tā teikt, vienkārši muļķi ar primitīvu apziņu. Latviešu muļķu satelīts ir kaut kāda idiotiska pašpārliecinātība, iedomība, augstprātība, nelietība, savējo nicināšana un graušana, agresīva visgudrība, stulba domāšana, nespēja saskatīt galveno, nepateicība, zemiska gatavība atbalstīt jebkuru amoralitāti un tāpēc nekaunēšanās apgalvot, ka 2+2=5. Latviešu mietpilsoņiem nekas nav svēts (arī brīvība, neatkarība, suverenitāte), un viņi spēj vienīgi lišķīgi tēlot svētuļus. Citās tautās muļķi parasti neatbaida, nekaitina, neizraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Ar latviešiem tā nav. Muļķi atbaida, kaitina, izraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Bet vispār – latvieši mostas! Sākusies latviešu īstā “atmoda”! Latviešu pelēkie zvirbuļi ir sākuši masveidā apzināties, ka ir principā nekur nederīgs antropoloģiskais materiāls, kas ir šķērslis cittautiešu ceļā Latvijā.