Stulbuma perspektīvas

Latviešu „miljons” cītīgi pierāda stulbuma grandiozās perspektīvas: stulbuma aplaimotā mentalitāte, „tautas gars” un „tautas prāts” izvēršas nacionālā nelaimē, kas savukārt reāli izvēršas nacionālā katastrofā etnosa kultūrā, praktiski pārklājot kultūras visus segmentus. Visjaunākajā laikā (2018.gada jūnijā) stulbuma pamatīgo porciju demonstrē latviešu baptisti, Vaļņu ielas izglītības un zinātnes bendes, valsts drošības struktūras ar savām reti brutālajām metodēm, jezga ap Rīgas daunu mīluli daunu no Suņu būdas, tiekamies ar „tautas” fundamentālo neizpratni valsts drošības jomā sakarā ar „melnajiem maisiem” un melno Kangeri, kādas „domātavas” Dauna kunga reti nelietīgo attieksmi pret zinātni, varas partiju pārvēršanos pederastu partijās. Praktiski stulbumu demonstrē visi un viss, ar ko tiekamies publiskajā telpā, jo bez stulbuma nekas nenotiek. Stulbuma izpausmes veidi ir visdažādākie, sākot ar nespēju uztvert un izmantot galveno jebkurā notikumā un procesā, un beidzot ar stulbu pieeju visniecīgākajā kultūras elementā. Vārdi „latviešu „miljons”” un „stulbeņi” ir kļuvuši sinonīmi. Protams, publiskajā telpā stulbuma fani ir latviešu „miljona” visnevērtīgākā formācija – latviešu varas inteliģence, kuras enerģiskākie un nekaunīgākie stulbeņi idejiski un organizatoriski virza un kontrolē latviešu kultūru, ārprātīgā naidā konsekventi nekur nepielaižot gudrus, talantīgus, lietpratīgus, godīgus cilvēkus. Kā tas notiek izglītībā, radies uzskatāms piemērs sakarā ar cienījamā un pieredzējušā skolotāja A.Upenieka drosmīgo „kompetenču izglītības” kritiku. Upenieka vieta būtu ministrijā. Taču ministriju vienmēr ir nekaunīgi okupējuši kretīni, stulbeņi, nejēgas šadurski, oliņas, kiopes, druvietes, koķes, rivžas, catlaki, vaivadi, gaigali, grīnblati, celmiņi, makarovi, goldes, vītoli, greiškalni, radzēviči, broki, ķīļi, kozlovski, dombrovski, seiles. Kretīnu, stulbeņu, nejēgu panākumi ir maksimāli, sagraujot zinātni un augstāko izglītību, degradējot vispārējo izglītību.

Kāpēc atbalsta?

Kāpēc latvieši masveidā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko iekārtu ar noziegumu brīvību? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Uz šo jautājumu noteikti nākas noskaidrot atbildi. Atbildes noskaidrošanā ir jāiesaistās visiem – zinātniekiem, publicistiem, rakstniekiem, skolotājiem, politiķiem; respektīvi, visiem domājošiem cilvēkiem, kuriem nav vienaldzīga tauta, tās valsts. Tautas esamības visjaunākajā laikā un varbūt pat tautas pastāvēšanas visā laikā tas ir viens no galvenajiem jautājumiem. Bez atbildes uz šo jautājumu nav izprotama latviešu tauta, tās identitāte, attīstības pakāpe, nākotnē gaidāmais, valstiskuma perspektīvas Latvijā. Zināma atbilde jau ir sastopama. Latvieši masveidā atbalsta noziedzīgo režīmu tāpēc, ka tajā var netraucēti zagt, ja ievēro zagšanas lokālos nosacījumus. Latvieši tik labi kā tagad nekad neesot dzīvojuši, jo agrāk masveida zagšana netika pieļauta. Dotā atbilde ir ļoti ticama. Tā var saglabāties un to nākas ņemt vērā. Bet tas noteikti vēl nav viss. Zagšanas iespējas nav vienīgais iemesls noziedzīgās iekārtas masveida atbalstīšanā. Noteikti ir vēl citi iemesli. Varbūt pat psiholoģiski dziļāki, psiholoģiski apslēptāki un tāpēc netiek manifestēti, cenšoties noskaidrot atbildi uz minēto svarīgo jautājumu. Domājams, par vienu dziļu psiholoģisko iemeslu var droši runāt. LR formālā atjaunošana (tika atjaunota vienīgi LR valstiskā simbolika, varas institūtu struktūra, jo politisko un ekonomisko varu saglabāja LKP, VDK nomenklatūras kadri) latviešiem bija savdabīga „oktobra revolūcija” – zemāko slāņu sacelšanās pret eliti, inteliģenci; kā zināms, LR atjaunošanas rezultātā tie latvieši, kuri padomju laikā savas cilvēciskās un profesionālās zemās kvalitātes dēļ netika vadošos amatos, augsti kvalificētā darbā, tūlīt pēc PSRS sabrukuma nonāca „virspusē”, jo neskaitījās „bijušie”. LR atjaunošana un tās noziedzīgais režīms ir ļoti labvēlīgs zemas kvalitātes cilvēku masām. Vispār jāsaka vēl kategoriskāk: noziedzīgais režīms var balstīties tikai uz ļoti zemas kvalitātes tipiem. Protams, latviešu aprindās vienmēr darbojās etniski svētais princips neļaut dzīvot, strādāt otram latvietim. Īpaši tad, ja otrs latvietis ir gudrs, godīgs, taisnīgs. Padomju laikā šis princips funkcionēja, bet tikai ierobežotā veidā, jo Maskava prasīja balstīties uz spējīgiem cilvēkiem. Padomju varas latviešu tautības priekšniekiem nācās izpildīt Maskavas prasību kadru jautājumā, un gudriem un spējīgiem latviešiem tika ieslēgta zaļā gaisma. Un, lūk, LR noziedzīgās iekārtas faniem tāpēc ir divkārtējs iemesls atbalstīt vietējo nelietīgo valstiskumu. Pirmkārt, noziedzīgais valstiskums ieslēdz zaļo gaismu cilvēciskajiem atkritumiem (tas ir loģiski, jo noziedzniekiem gudrs un godīgs cilvēks neder). Otrkārt, šodienas latviešu masu (cilvēcisko un profesionālo atkritumu) jūsma par noziedzīgo iekārtu ir atriebība par padomju laikā izjusto "apspiestību", jo padomju laikā viņiem bija vieta tikai žogmalē, bet nevis kā tagad ministrijas klerku krēslos, parlamenta krēslos, valdības krēslos un citos vairāk vai mazāk atbildīgos krēslos. Žogmales ļaudis LR ir topā! Skaidrs, ka viņi ir skaļākie aplaudētāji noziedzīgajai iekārtai. Tāpēc LR neapdraudēti funkcionē kā žogmales masu atkritumu valsts. Kriminālā oligarhija latviešu tautas vairākumu ir pārvērtusi par amorāliem žogmales atkritumiem, nespējot izprast neapskaužamo un nožēlojamo stāvokli.

Bailes no patiesības

Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām izpausmēm ir bailes no patiesības, veicinot konsekventu patiesības noklusēšanu. Bailes no patiesības dominē ne tikai inteliģencē. Droši var teikt, ka patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, negodīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem, zaglīgajiem, alkātīgajiem. Patiesības noklusēšanas iemesls ir fundamentāli negodīgā dzīves kārtība. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt traģiski apmuļķotai un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Intuitīvi visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši, nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās interesēs. Bailēm no patiesības, patiesības noklusēšanai ir vēl viens iemesls. Ja atzīst patiesību par šodienas Latviju, tad ir jāatzīst pārāk lielas latviešu daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais formāts ir zagšana. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.

Hronika

Domāju, uz Zemes noteikti ir kāds cilvēks, kurš veido „balto” rases elites degradācijas un deģenerācijas hroniku, cītīgi fiksējot katru jauno sasniegumu minētajos lieliskajos procesos. Nupat (2018.g.10.VI) tāds sasniegums ir Kanādas premjerministra „novietošana” elles īpašā nodalījumā, ko publiski veica Trampa padomnieks. Elle vēl netika izmantota otra politiķa nogānīšanā. Tas ir jauns līmenis, un cienīgs ieņemt goda vietu hronikā. Diemžēl hronikas veidošanā būs jāiesaistās vairāku paaudžu pārstāvjiem. Degradācijas un deģenerācijas procesi turpināsies līdz XXI gs. vidum, kad pēc demogrāfiskās pārejas dzīve uz planētas stabilizēsies un, domājams, „baltās” rases elites pagrimums pierims.

Faktori

Latvijā uz izglītību tāpat kā uz visu pārējo (politiku, ekonomiku, zinātni utt.) atsaucas divi faktori: objektīvais faktors un subjektīvais faktors. Objektīvais faktors ir valstiskuma forma. Kā zināms, forma ir unikāla - krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību. Tādā valstiskumā nekas nevar pastāvēt adekvāti. Var pastāvēt tikai haosa, pirmsnāves agonijas veidā. Subjektīvais faktors ir latviešu mentalitātē dominējošā naidīgā attieksme pret gudriem un godīgiem latviešiem. Tā rezultātā visur komandē muļķi, pelēcības, nekompetenti pielīdēji. Nopietnā sarunā par stāvokli un perspektīvām Latvijā abi faktori ir obligāti jāņem vērā. Abi faktori ir galvenais šķērslis Latvijas normālai nākotnei. Katra saruna bez abu faktoru klātbūtnes ir pašapmāns, vairīšanās no patiesības, patiesības noklusēšana.

Kompetence

Jēdzienu "kompetence" vispār nevajadzētu lietot vispārējās izglītības kontekstā. Turklāt "kompetence" nav tikai lietpratība. Lietpratība semantiski asociējas ar prasmi vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, ar reālu praktisku darbību un reālu prasmi veikt šo praktisko darbību. "Kompetence" ir ne tikai lietpratība, bet arī zināšanas, teorētiskā un metodoloģiskā izpratne. Lietojot jēdzienu "kompetence", var fiksēt atbilstību (piem., amatam, konkrētam uzdevumam). Vēl ar jēdzienu "kompetence" var raksturot spējīgumu; tātad zināma potenciāla esamību vai neesamību. Ar jēdzienu "kompetence" apstiprina pilnvarotību kaut ko veikt, par kaut ko atbildēt. Vispārējā izglītība nebūt nav process, kurā iemāca vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, būt kompetentam kādā jomā. Kompetences apgūšana ir vienvirziena darbība (zupas vārīšanas darbība, darbība braukšanā ar traktoru). Vispārējā izglītība nav vienvirziena darbība, bet kognitīvi universāla darbība.

Brīvības izpratne

Pederastu praids atspoguļo brīvības izpratni. Pederasti, kā zināms, „cīnās” par savu „brīvību”. Pederastu ideologi izsakās par „dažādības brīvību”, ar dažādību saprotot savu kroplo identitāti. Šajā sakarā ir vairākas idiotijas – fundamentālas aplamības. Pirmkārt, pederastu brīvību nav iespējams ierobežot. Pederastija ir bioloģiskā izpausme. To nav iespējams ierobežot, apvaldīt, atņemt tai brīvību. Pederastija ir organiski dabiska izpausme, kura realizējas neatkarīgi no kāda ārējā spēka gribas. Par pederastiem piedzimst un tur neviens neko nevar darīt. Var vienīgi neļaut attiecīgajai sievietei dzemdēt pederastu. Ja pederasts tomēr ir piedzimis, tad viņa eksistenciālo brīvību neviens nevar ierobežot, atņemt. Pederasta eksistence ir pederasta brīvības pamatforma. Pederastiem ir eksistenciālā brīvība tāpat kā normāliem cilvēkiem. Otrkārt, pederastu „cīņa” par „dažādības brīvību” faktiski ir cīņa par publicitāti – pederastu vēlēšanos būt populāriem sabiedrībā, gūt iespēju publiski reklamēt sevi, diktēt sabiedrībai savas perversās vērtības un normas. Tā ir tāda pati tendētība uz publicitāti, kāda ir raksturīga politiķiem, radošajai inteliģencei, zinātnieku kādai daļai. Katrā gadījumā runa ir par pederastu publicitātes brīvību, bet nevis eksistenciālo brīvību. Pederastu eksistenciālo brīvību, atkārtoju, neviens nav spējīgs ierobežot, atņemt. Pederastu eksistenciālās brīvības atņemšana ir iespējama vienīgi nogalinot pederastus. Cita lieta ir pederastu publicitātes brīvības ierobežošana. Tā tiek ierobežota atbilstoši noteiktai cilvēciskajai loģikai; proti, saskaņā ar cilvēciski negatīvo attieksmi pret dažādām patoloģijām, amorālām parādībām, pretdabiskām izpausmēm, antisociālām un antihumānām kampaņām, u.tml. Pederastu publicitāte tiek liegta tāpat kā mūsdienās tiek liegta nacisma, antisemītisma, šovinisma, sociālā darvinisma, rasisma publicitāte. Pederastu galvenā interese ir publicitāte. Ne velti pederastu praids ir tipiska publicitātes forma. Treškārt, ir konstatējama idiotiska situācija: latvieši enerģiskāk aizstāv pederastu „brīvību” nekā valsts brīvību – nacionālo neatkarību, valstisko suverenitāti. 2003.gadā referendumā tautas vairākums balsoja pret LR suverenitāti. Pret praidiem vispār neviens organizatoriski nevēršas. Latviešu varas inteliģence kaunās par to, ka latviešu sabiedrība nemīl pederastus.

Kriminalitātes noteikumi

Alkātīgā tipa dzīves kriminālā noslēguma atspoguļojums medijos 2018.gada 30.maijā spilgti liecina par pēcpadomju Latvijā valdošās kriminalitātes noteikumu ievērošanu visplašākajās sabiedrības masās. Sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas, viedokļus pamatā nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Kriminalitāte ir pieradinājusi (nozombējusi) Latvijas tautu uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi normālā valstī, bet nevis kriminālā mēslu bedrē. Alkātīgā tipa nošaušana tiek analizēta, apspriesta tādā pašā veidā, it kā runa būtu par kaut kādu konstruktīvu notikumu valsts norisēs. Kriminalitātes smirdoņa tiek uztverta un interpretēta, it kā tā būtu sabiedrībai, valstij normāla un cienīga parādība. Gandrīz nekas neliecina, ka sociums izturētos pret alkātīgā tipa nāvi kā noziedznieka nāvi noziedzīgā valstiskumā. Tātad nošaušanu Meža parkā vērtētu pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā, bet nevis it kā normālas valsts kontekstā. Iespējams, jānošauj kādi 100 tūkstoši, lai vietējā sabiedrība sāktu domāt, kādā mēslu bedrē tā dzīvo, un pārtrauktu analizēt notikumus LR kā notikumus normālā valstī.

Nacionālais patriotisms

Nacionālajam patriotismam var būt divi varianti. Latviešiem masveidā un konsekventi piemīt tikai viens variants. Ja arī ir sastopams otrs variants, tad vienalga tam nav nekāda atbalss tautas dzīvē. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām prasībām. Viens variants ir nacionālais patriotisms ar aizsietām acīm. Praktiski tas nozīmē atsacīšanos no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Nākas novērot, ka latvieši masveidā nemaz nesaprotot, kas ir pašanalīze un kas ir paškritika. Šī varianta adepti atzīst un pieļauj tikai latviešu tautas glorificēšanu – vienpusīgu un nekritisku tautas slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu, tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Neapšaubāmi, ar aizsietām acīm dzīvo latviešu tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā, stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu aprindās ar aizsietām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, valsts prezidenti. Ar neaizsietām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s. vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē. Otrs variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski un kritiski. Šo variantu latviešu tautas nomācošais vairākums neakceptē un pret to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Pirmā varianta adepti nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Tikai cilvēks ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, kļūstot par „kultūras tautu” (Rainis).

Apziņas menedžments un PPP

Tautas masu apziņas menedžments vienmēr ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs varēja mainīties, taču pats process, tautas masu apziņas menedžments, nekad nav mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana, manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana, ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana, apgaismošana u.tml. Droši var teikt, ka bez tautas masu apziņas menedžmenta cilvēce nekad neiztiks. Arī turpmāk būs tautas masu apziņas piepildīšana ar noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika: PPP (idejiskās attīstības Pakāpe, analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt, nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu u.tml. Tautas masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos. Šī palīdzība tad arī ir slavenais tautas masu apziņas menedžments. Neapšaubāmi, menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Tautas masu apziņu var piepildīt ar pozitīvu saturu, tautas masas orientējot konstruktīvai, saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai darbībai. Tautas masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā neko nedod, bet dod tikai kādai tautas elites daļai – slānim, grupai, korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei u.tml. Tautas masu apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Tautas masu apziņu var piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, morāli tikumiski nostiprinošu saturu. Tādā gadījumā tautas masu apziņas menedžmenta metodoloģija nemainās, un tiek lietoti tie paši paņēmieni un līdzekļi, kurus tautas elites kāda daļa lieto politiski, ekonomiski, finansiāli savtīgā nolūkā. Mūsdienās dominē tautas masu apziņas piepildīšana ar savtīgu saturu. Piemēram, tehnokrātiskā liberālisma fani tautas masu apziņā iznīcina nacionālā patriotisma jūtas, diskreditē valstiskās nacionālās neatkarības kategorisko imperatīvu, cenšas panākt tautas masu morālās enerģijas un pilsoniskā ideālisma degradāciju. Tautas masu apziņas menedžments tāpat kā visas pārējās vadībzinības ir atkarīgs no vairākām likumsakarībām. Piemēram, jo talantīgāki ideologi nodarbojas ar tautas masu apziņas menedžmentu, jo bīstamākas ir viņu pieļautās kļūdas. Vajadzīgas un vērtīgas idejas tautas masu apziņas menedžmentā var izkropļot bezjēdzīga un nesaprātīga vide, jo tikai intelektuāli pilnvērtīgā vidē var gūt panākumus vajadzīgas un vērtīgas idejas. Tautas masu apziņas menedžmentā tāpat kā citos procesos ir jābūt noteiktām prioritātēm. Tautas masu apziņas menedžmenta māksla un profesionālā meistarība atspoguļojas optimālu pritoritāšu izvēlē.

Atgriešanās neiespējamība

Atbildu tiem, kuri regulāri aicina atgriezties pie Raiņa un turpināt viņa mantojuma izpēti. Tādu aicinājumu laiku pa laikam dzirdu no bijušajiem kolēģiem, ģimenes locekļiem un tiem, kuriem nav sveša mana agrākā nodarbošanās un kuri lasa ierakstus „Facebook”. Normāli cilvēki joprojām visaugstāk vērtē "Manu Raini". Samsona dzīvoklī viņa grāmatplauktā šī grāmata atradās ar seju (vāku) pret cilvēkiem. Tā parasti apliecina īpašu godu attiecīgajai grāmatai. Bija patīkami to izjust Samsona mājās. Bez Samsona nebūtu akadēmiskais izdevums. Ļoti skaidri apzinos, ka „Manā Rainī” ir tikai kripatiņa no tā, ko var pateikt un kas ir jāpasaka par Raini. Nopietna, īsta saruna par Raiņa intelektuālo un māksliniecisko devumu nav vēl bijusi. Grīnuma, Zālītis (mani dārgie kolēģi) tipina tikai ap sadzīves faktiem un daiļrades faktoloģiju, bet nevis Raiņa daiļrades un uzskatu metafiziku. Augstskolās (LU) vispār nav neviena īsta Raiņa pazinēja. Tāpēc nav nekāds brīnums par dažādu kropļu kroplībām ap Raini pat ar filoloģijas doktora grādu un darbu akadēmiskā iestādē. Kādreiz gatavojos sacerēt lielāku darbu par Raiņa intelektuālo pasauli. Pat krāju materiālus, fiksēju dažādas refleksijas. Taču viss ir izmainījies. Pat nezinu, kam ir jānotiek, lai rastos vēlēšanās atgriezties pie Raiņa un viņa laikmeta. Jau ilgus gadus esmu ļoti ļoti iemīlējies mūsdienu globāli sociālo problēmu analītikā, kur varu daudz mācīties un uzzināt priekš sevis daudz jauna. Raiņa laikmets, viņš pats mani šajā ziņā vairs nevilina. Vilināja apmēram 15 gadus, kad daudz iemācījos un uzzināju jaunu priekš sevis. Ja nav tāda iespēja gaidāma, tad nekas nevar notikt un atgriešanās pie Raiņa nav iespējama. Tā ir izteikti subjektīva nostādne. Taču ar to nevaru nerēķināties. Turklāt uzdrošinos teikt, ka mūsdienu pārejas laikmets ir daudz interesantāks nekā iepriekšējais pārejas laikmets – XIX gs. beigas un XX gs. sākums, kad dzīvoja Rainis.

Bušmeņa spļāviens

Jansona un saita īpašnieku nelietībai nav tāds vēriens kā Busuļa izdalītajai „dziesmai” ar nosaukumu „Rainis”. Tai ir latviešu tautas masu vēriens, apliecinot tautas masu deģenerāciju un nelietības masveida atbalstīšu. Busulis nav viens uz skatuves. Viņa darbība ietilpst masu kultūrā, popmūzikā. Viņu klausās tauta daudzās Latvijas vietās. Nav dzirdēts, ka kaut kur Busuli apmētātu ar olām un aplietu ar vircu. Viņš un viņa kompanjoni zina, ka drīkst ņirgāties par Raini, tautai patiks ņirgāšanās par Raini, Latvijā var droši izpildīt nelietīgu dziesmu par Tautas dzejnieku. Busulis, kurš savu galvu ir noformējis kā bušmenis, hotentots-mežu cilvēks, izdala „Raini”, kuram vārdus ir sacūkojis Kārlis Vērdiņš – filoloģijas doktors, tā institūta darbinieks, kas izdeva Raiņa Kopotu rakstu akadēmisko izdevumu!!! Negribas ticēt, ka institūtā var strādāt tāds mēsls – Raiņa apspļāvējs. Protams, „dzejnieks” Vērdiņš ir pederastu „Satori” autors. Lūk, ko saka šis latviešu jaunlops: "Manas attiecības ar Raini ir diezgan sarežģītas: no  vienas puses viņa nozīmi noliegt nevar - tas būtu vienkārši muļķīgi. Bet no otras - diezgan nekritiski esam pārmantojuši padomju gados iedibināto sistēmu, ka ir Rainis un pēc viņa - visi pārējie. Ja kā mūsdienu cilvēks lasu Raini, nevaru teikt, ka ik rinda viņam ir ģeniāla. Lasu Friča Bārdas, Edvarda Virzas, Kārļa Skalbes dzejoļus un redzu, ka Rainis ir tikai viena balss mūsu kopīgajā talantīgo dzejnieku barā. Nedomāju, ka vajadzētu kultivēt tādu liekulīgu Raiņa mīlēšanu pāri visam. Arī apaļā jubileja ir laiks, kad top konjunktūras projekti, kas piesaistīti šim gadam un finansējumam; kas "brauc uz astes" Raiņa vecajai slavai. Rainis ir vajadzīgs tad, kad nepieciešamas jaunas, mūsdienīgas interpretācijas - teātrī tas ik pa laikam notiek. Ir vēl vairāki piemēri, kad Rainis ir aktuāls un dzīvs arī  mūsdienās, taču negribētos, lai Raiņa mīlēšana būtu oficiāls, liekulīgs pasākums, kurā obligāti vajadzētu atzīmēties, sak', jā, es arī mīlu Raini. Šobrīd es viņu nemaz tik ļoti nemīlu! Un grūti arī iedomāties, ka viens padsmitgadnieks caur Raini sāktu iepazīt dzejas jaukumu. Domāju, ka jaunietim dzīvais pamudinājums lasīt dzeju ir vienaudžu dzejoļi un hiphopa teksti, kas ļauj saskatīt viņa paša pieredzi." Tādu vienveidīgi lopisku attieksmi pret Raini masveidā izdala latviešu jaunie intelbeņķi. Tas vispār ir interesanti: kas viņus ir tik stereotipiski nozombējis? Bet varbūt tas nav zombēts stereotipiskums? Stereotipiska ir vispārējās neattīstības, neizglītotības, aprobežotības, stulbuma izpausme, vienveidīgi atspoguļojoties pseidointeliģentās jaunatnes izdalījumos. Jaunlops Vērdiņš, protams, nav ne zinātnieks, ne dzejnieks. Taču viņam LU ir iešķiebts doktora grāds. Un viņš nav vienīgais jaunais pseidozinātnieks, kurš uz pasauli lūkojas „kā mūsdienu cilvēks”. Tādi vērdiņi tagad masveidā piesmirdina Latvijas akadēmisko vidi. Par to atbildība ir jāuzņemas latviešu t.s. humanitārajai vecgvardei – kūlēm, kursītēm, druvietēm, cimdiņām, radzobēm, rozenvaldiem, skudrām, šuvajeviem. Viņi ir izaudzinājuši deģenerātu baru, kas nekaunīgi pietaisa publisko telpu. Cik gan zemu ir kritušas latviešu tautas masas, akceptējot tādu ņirgāšanos par vienu no tautas izcilākajām personībām! Kurš gan gribēs cienīt tautu, kura masveidā ņirgājas par savu izcilāko dzejnieku un dramaturgu!

Konceptu liktenis

Cilvēktiesības un kultūru relatīvisms nevarēja izvairīties no „balto” inteliģences vispārējā morālā un intelektuālā pagrimuma, iracionālisma, bezjēdzības, absurda, idiotisma plūdiem, politiskās, morālās, sociālās, zinātniskās bezatbildības. Visvairāk ir cietušas cilvēktiesības, kuras droši ierindojamas šodienas devalvētāko konceptu rindā kopā ar demokrātiju, liberālismu, plurālismu, politkorektumu, toleranci un citiem konceptiem, kļūstot par neuzticības un izsmiekla objektiem. Grūti ir pateikt, kurš vēl tic patiesi godīgam nodomam ievērot cilvēktiesības. Vārds „cilvēktiesības” tagad momentā asociējas ar neadekvātu politisko retoriku, demagoģiju, nepamatotiem pārmetumiem, dubultiem standartiem, atsevišķu indivīdu politisko karjeru. Zīmīgi, ka galvenie cilvēktiesību eksperti un aizstāvji ir cilēviči. Tā tas ir ne tikai pēcpadomju Latvijā. Cilēviči ir visur, kur ir publiskā blādīšanās par cilvēktiesībām. Tas ir saprotams. Cilvēktiesības ir dāsni saistītas ar lielu naudu, labu karjeru, masu popularitāti. Tas viss ir iegūstams bez zināšanām, balstoties uz nekaunību un reprezentācijas drosmi. Cilēviči grozās ap cilvēktiesībām tāpat kā cilēviči vienmēr ir grozījušies ap visu, kur ir nauda, karjera, slava, vētrainas sociālās cīņas imitācija; tas vēsturiski attiecas uz „dzelteno presi”, Holivudu, TV, masu kultūras industriju, komerciālo mākslu, postmodernisma filosofiju. Tās ir naudīgas sfēras un reizē arī masu degradācijas sfēras. Pelnot naudu ar masu degradēšanu, cilēviči ir godam pelnījuši monogrāfiju „Ebreju ieguldījums cilvēces masu degradācijā”. Cilēviči cīņu neimitē tikai Izraēlā, kur vadās no Vecās derības pamācībām. Tas ir labi, un šajā ziņā Jaunās derības fani latvieši varētu mācīties no cilēvičiem aizsargāt dzimteni. Pārējās valstīs dzīvojošie cilēviči tikai imitē cīņu, jo patiesībā vienmēr laiza vietējo varu vai laiza stiprāko, kā to dara cilēviči Krievijā, veidojot nodevīgu 5.kolonnu. Savukārt kultūru relatīvisma prakse ir atkarīga no etnoloģiskā konstruktīvisma – elites radītajām politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm atkarībā no situācijas, atkarībā no noteiktiem politiskajiem mērķiem attiecīgajā laika periodā. Latviešiem tas ir labi zināms. Latviešu nacionālisms ir etnoloģiskā konstruktīvisma izgarojums. Latvieši sistemātiski jau 30 gadus izpilda ārzemju politiskās elites uzdevumu noriet krievus, Krieviju, Putinu. Latviešu inteliģencē kultūru relatīvisma konceptam nav nekādas vērtības. Latviešu inteliģencē funkcionē kultūru relatīvisma antikoncepts: nemitīga citu kultūru kritika, ko nepieļauj kultūru relatīvisms. Latviešu inteliģencē dominē nevis pašanalīze un pašvērtējums, bet citu tautu kultūras histēriska nolamāšana. Viena jaunatnes daļa tagad ir pievērsusies musulmaņu nolamāšanai. Deģenerāti lamā ebrejus. Latvijā burbuļojošo masveida zagšanu un masveida stulbumu inteliģence nelamā.