Sociālisma likvidēšanas veids un postsociālisma jau 30
gadus ilgais periods Latvijā, Krievijā un citās Austrumeiropas zemēs stimulē
interesantu tēmu: kapitālisma piemērotība (adekvātums) tautas mentalitātei un
kultūrai. Respektīvi, atklājas tas, ka kapitālisms ir piemērots ne visām
tautām. Piemērotības pakāpi nosaka tautas mentalitāte un kultūra. Protams,
nosaka arī kapitālisma raksturs. Proti, tas, kāda tipa kapitālismu tauta
izmanto. Kapitālisms ir dažāds. Droši var teikt, ka kapitālisms ir specifisks
katrā zemē. Tā tas bija jau no paša sākuma pēc feodālisma saimniekošanas
kārtības transformācijas t.s. kapitālisma saimniekošanas kārtībā. Tā tas ir arī
pašlaik. Nav identiska kapitālisma kaut vai vismaz divās valstīs. Katrā valstī
kapitālisms ar kaut ko lakālu atšķiras. Tāpat ir labi zināms, ka neeksistē
universāla kapitālisma definīcija. Kapitālisms kā apzīmējums ekonomiskajai
sistēmai ir ekonomiskā abstrakcija. Kapitālismā, atkārtoju, nav stabilu īpašību
visur vienādā mērā. Jēdziens „kapitālisms” radās no jēdziena „kapitāls” un „kapitālists”.
Tas notika 18.gs. beigās. Angļu valodā vārds „kapitālists” esot no 1792.gada.
Savukārt atvasinājums „kapitālisms” angļu valodas vārdnīcā ir no 1854.gada,
vācu valodas vārdnīcā no 1869.gada, krievu valodas vārdnīcā no 1900.gada. Pirmo
reizi atvasinājums „kapitālisms” esot lietots Francijā 1842.gadā izdotā
grāmatā. 19.gadsimtā varēja sastapt dažādu attieksmi pret kapitālismu.
Piemēram, 1870.gadā bija sastopama atziņa, ka sociālisma vislabākā forma ir
liberālais kapitālisms. Tika izstrādāta kolektīvā kapitāla teorija. Par
kapitālu, kapitālistiem un kapitālismu Eiropā nebūt rakstīja tikai Marks un
viņa mācības piekritēji. Agrāk un tagad valstis sevi dēvē par kapitālistiskajām
valstīm arī tad, ja līdzās privātīpašumam ir arī cita veida īpašumu tiesības,
valstī nav tikai privātā uzņēmējdarbība. Kapitālismā var būt šķiriskās
privilēģijas tāpat kā feodālismā, kapitālismā var būt valsts īpašums,
privātīpašumu apjoma ierobežojumi, muitas barjeras, antimonopolistiskie likumi
utt. Mēdz būt kapitālisms, kurā ir iekļauta sociālās sabiedrības ideja,
realizējot plašas sociālās programmas. Mēdz būt kapitālisms bez sociālajām
programmām, kalpojot oligarhijai, kādai grupai, klanam u.tml. Mēdz būt
kapitālisms, kuru caurstrāvo sociālais taisnīgums un kura ideāls ir reliģiskais
sociālisms. Notikumi Krievijā, Latvijā un citur sakarā ar PSRS un sociālisma
sistēmas sagraušanu un jaunas dzīves kārtības veidošanu parādīja, ka
kapitālisms var būt arī totāli krimināls, bandītisks, nacionāli reakcionārs,
kad visu nosaka nacionālo bagātību un agrākā sabiedriskā kopīpašuma laupīšana,
eksistē noziegumu brīvība, sociālais darvinisms attieksmē pret „ vienkāršo
tautu”, sabiedrībā ir kolosāla materiālā noslāņošanās bagātajos un nabagos, kā
arī morāli tikumiskā deģenerācija. Tāpēc nākas pievērsties interesantai, bet
reizē drūmai tēmai par kapitālisma adekvātumu tautas mentalitātei un kultūrai.
Pēcpadomju kapitālisms faktiski dzen postā tautu. Tādā kapitālismā tauta iet
bojā – degradējas, izmirst, zaudē identitātu utt. Nākas sastapties ar zināmu
dīvainību. Krievijas inteliģence atklāti atzīst, ka pēcpadomju laikā ieviestais
kapitālisms ir kaitīgs krievu tautai. Turpretī Latvijas inteliģence klusē un
atklāti neatzīst pēcpadomju dzīves kārtības kaitīgumu tautas pastāvēšanai.
Latvijas inteliģence ir pilnā mērā apmierināta ar visu. Tātad pašlaik
pastāvošais kapitālisms ir adekvāts latviešu tautas mentalitātei un kultūrai.
Cits secinājums nav iespējams.
pirmdiena, 2018. gada 30. aprīlis
piektdiena, 2018. gada 27. aprīlis
Nelaime
Latviešu tautas (varbūt pat vislielākā) nelaime ir
personību trūkums. Konkrēti: personību trūkums sociāli politiskajā sfērā.
Saprotams, latviešu tautā ir sastopami godīgi, gudri, izglītoti, inteliģenti
cilvēki. Atkārtoju: tādi cilvēki noteikti tautā eksistē. Latviešiem ir
personības. Taču latviešiem nav sociāli politiski pasionāras personības, kuras
spētu un gribētu uzņemties tautas vadību valstiskā līmenī. Latviešiem ir
tipiski inteliģentas personības bez sociāli politiskās dzirksts. Tādas
personības tradicionāli atvirzās pēc iespējas tālāk no politikas, valsts
lietām, jebkura profila organizatoriskās vadības. Tipiski inteliģentās
personības faktiski ir izteikti individuālisti – cilvēki, kuri norobežojas no
sabiedrības un kuriem nepatīk darboties kolektīvā. Individuālisms ir viņu
garīgā satvara centrā. Inteliģento personību morāles princips ir individuālisms
– indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību prasība,
eksistenciālais nosacījums, vairāk vai mazāk atklāta savu interešu pretstatīšana
sabiedrības interesēm. Inteliģentās personības nav pierunājamas valsts
vadīšanas darbam. Acīmredzot tas nemaz nav tik slikti, jo šīs personības
faktiski nemaz nav spējīgas vadīt valsti. Valsts vadīšana ir pa spēkam vienīgi
sociāli politiski pasionārām personībām. Tādas personības ir retums katrā
tautā. Protams, tauta bez vadības nekad nepaliek. Nekad un nekur nav bijis
tautas vadītāju deficīts. Vienmēr un visur ir atradušies tautas vadītāji no
harismātisko indivīdu kolekcijas, kuru veido cilvēki ar fascinējošām
personiskajām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni,
suģestiju. Latviešiem nav laimējies arī šajā ziņā. Valdošo kliķi neveido
harismātiskas personības. Tas ir tāpēc, ka „perestroikas” Maskavas barveži visu
kārtoja tā, lai padomju tautas pārvaldītu nacionāli reakcionārai un krimināli
oligarhiskai iekārtai piemēroti tipi. Praktiski – cilvēciskās padibenes ar
noziedzīgu un nelietīgu dvēseli. Par tādu tautas vadītāju trūkumu latviešiem
līdz šim nevajadzēja žēloties. Nekas neliecina par radikālām izmaiņām. Izmaiņas
ir vienīgi tajā ziņā, ka cilvēciskās padibenes ar noziedzīgu un nelietīgu
dvēseli jau labu laiku papildina un arī turpmāk papildinās cilvēciskās
padibenes ar debilu prātu un idiota dvēseli.
ceturtdiena, 2018. gada 26. aprīlis
Identitātes puķu dobe
Tautas identitāte atgādina puķu dobi. Tautas identitāte
nerodas pati no sevis. Tautas identitāte ir speciāli definēts („zemē
iestādīts”) fenomens. Tautas identitāti definē tautas inteliģence, analītiski
fiksējot tautas specifiku tajās sfērās, kurām piemīt noteikta specifika un kuru
specifiku katrā ziņā masveidā atzīs tauta, intuitīvi saskatot savdabību kaut kā
tādā, kuram piemīt būtiska, neatņemama īpašība, pazīme. Tautas idenditātes
specifika rodas no tādām raksturīgām izpausmēm, kuru kulturoloģiski savdabīgā klātbūtne
attiecīgajā tautā tiek masveidā atzīta un iegūst cienījamu vērtību. Pēc
„iestādīšanas” tautas identitāte ir jākopj – jālaista, jāizravē nezāles,
jāaizsargā no vēja, salnām, mājdzīvnieku izbradāšanas, zagļiem. To visu veic
tautas inteliģence, kura ir tautas identitātes kuratore. Atkārtoju: tautas
identitāte ir nemitīgi jākopj – ideoloģiski jāspēcina un ideoloģiski jāvēršas
pret svešu ideoloģiju uzbrukuma. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Tautas
identitātes apziņa atsaucas uz visiem pārējiem tautas apziņas veidiem –
politisko apziņu, nacionālo apziņu, reliģisko apziņu, tiesisko apziņu,
ekonomisko apziņu, morālo apziņu, estētisko apziņu. Respektīvi, no tautas
identitātes apziņas ir atkarīga tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Ja
tautas identitātes apziņa ir vitāla (spēcina tautas pašapziņu), tad vitāla ir
arī tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Tautas identitātes kopšanas
(ideoloģiskās spēcināšanas) galvenais līdzeklis ir tautas vēsture: naratīvs par
tautas dzīvi. Tautas vēstures stāstījumā (naratīvā) tiek izmantots dažāds
materiāls. Materiāla izvēli nosaka tautas dzīves idejiskās aktualitātes –
stratēģiskie mērķi un operatīvie taktiskie uzdevumi. Var būt laiks, kad tautas
identitātes kopšanai piemērots ir stāstījums par tautas vissenāko pagātni. Var
būt laiks, kad inteliģencei ir jāstāsta par tautas visjaunāko vēsturisko
periodu. Latviešu tautas identitātes nestabilitāti un strauji progresējošo
zudumu vispamatīgāk veicina varas inteliģences nespēja būt tautas identitātes
kuratoram un tumsoniski mežonīgās, nelietīgās dažādu krūmiņgatu, šņoru kroplības
ar tautas vēsturi. Vēsturiskais naratīvs ir melīgs, tam nevar uzticēties un no
tā nevar būt stabila tautas pašapziņa un pašvērtības sajūta. Nekas labs nevar rasties,
ja negodīgas manipulācijas skar pat tādu būtisku momentu tautas dzīvē kā valsts
dibināšanas laiku, kas tiek aplami noteikts, izdabājot dažu cilvēku slavas
kārei, ambīcijām, velmei tēlot nacionālos varoņus. Latviešu varas inteliģence
nevis aizsargā tautas identitāti, bet gan to kropļo un degradē, nacionāli
nodevīgi pievienojoties svešu ideoloģiju
uzbrucējiem. Ja tautai ir tāda inteliģence, tad tautas identitātes sabrukums ir
loģiski pamatots rezultāts: tauta pārvērtīsies smirdīgā mūmijā.
otrdiena, 2018. gada 24. aprīlis
Morāles diktatūra
Mūsdienu Rietumu sabiedrības vispārējā negatīvā morālā
transformācija enerģiski atgādina par to, ko var dēvēt par morāles diktatūru.
Proti, morāles fundamentālo un ģenerējošo lomu jebkurā cilvēka darbībā,
uzvedībā un komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, morāle nosaka jebkuras esamības
formas izcelsmi un morāle apvij jebkuras esamības formas praktisko gaitu. Bez
morāles nekas nenotiek. Bet galvenais - morāle nosaka kvalitāti. Arī jebkuras antropoloģiskās identitātes
kvalitāti. Ja pietrūkst skaidras
un cēlas morāles, tad laba kvalitāte nav gaidāma. Morāles diktatūra ir
universāla. Morāles diktatūra pastāv ne tikai tad, ja valda augsts morālais
līmenis, bet pastāv arī tad, ja valda amorāliskums. Piemēram, liberālisms ir
laba un vajadzīga idejiskā nostādne, bet tikai savienībā ar dziļu tikumiskumu
un augsti attīstītu morālo apziņu. Ādama Smita tirgus „neredzamā roka” bija ne
tikai „biznesa roka”, bet arī „morālā roka”. Tā nebija amorāla, alkātīga,
nekaunīga, sociāli bezatbildīga „roka”. Ekonomiskā politika var būt sekmīga
vienīgi tad, ja tai ir stingri morālie pamati, kā tas mūsdienās ir Vācijā,
Japānā, ASV, Ķīnā. Savukārt Krievijas, Latvijas ekonomiskā politika ir „elites”
tumsonības, mežonības, amorālisma, netikumības iemiesojums. Arī ideoloģija bez
morāles neko pozītīvu nedod. Ideoloģija bez morāles veicina sociālo darvinismu,
sociālo noslāņošanos bagātajos un nabagos, veicina visu to riebīgo, ar ko
tiekamies mūsdienu eiropeīdu sabiedrībā. Morāles diktatūra sabiedrībā nosaka
dažāda veida tabu – amorālo izpausmju aizliegumu. Morāles diktatūra faktiski ir
morāli tikumisko pārkāpumu aizliegumu sistēma. Ja tāda sistēma vāji funkcionē
vai vispār netiek formulēta, tad nekas labs nav gaidāms nevienā cilvēka solī
zem Saules. Cilvēku, tautu vispirms vērtē no morāles viedokļa un tikai
pēc tam no intelektuālā, vispārējās garīgās attīstības viedokļa.
Latviešu laime
Latviešu „miljonam” arī pēc 6.oktobra par katru cenu
nepieciešams saglabāt pašreizējo politisko iekārtu un pašreizējo valdošo ellīti.
Jāpiedod OIK un viss pārējais tautas labā darītais. Latvieši nekad nav tik labi
dzīvojuši kā „otrajā” republikā. Beidzot ir radusies iespēja sevi pielietot
pilnā mērā. Baroni neļāva latviešiem zagt. „Pirmajā” republikā nebija ko zagt.
Maskavas vara arī neļāva latviešiem zagt. Ja arī kaut ko varēja nozagt, tad
tikai niekus: zīmuli, dzēšgumiju kantorī, gaļas gabalu iebāzt kājstarpē, ejot
uz mājām no darba gaļas kombinātā. Vēl šo to varēja nozagt. Bet zagt bija
bīstami. Pie tam sabiedrībā bija nosodoša attieksme pret zagšanu. Tagad,
„otrajā” republikā, viss ir pilnīgi savādāk. Tagad zagšana ir galvenais,
zagšanas brīvība ir totāla, par zagšanu nevienu nesoda. Soda tad, ja neesi
dalījies ar sazagto. Latviešu „miljons” dedzīgi atbalsta zagšanu un politisko
varu, kura nodrošina masveida zagšanu. Un vēl viens labums „otrajā” republikā:
neviens nevēršas pret latviešu patīkamo stulbumu. Stulbuma kritika neeksistē.
Riebīgajos padomju laikos bija citādāk: Maskava nepieļāva stulbumu ne zinātnē,
ne mākslā, ne ekonomikā, ne izglītībā, ne medicīnā. Nepieļāva nekur. Tagad latviešu
patīkamajam stulbumam līdz galam atvērtas visas durvis. Tāpēc pēc 6.oktobra
nekas nedrīkst mainīties. Ja mainīsies, tad ar latviešu „miljonu” ir beigas.
Uztraukumam nav vietas! Latviešu „miljons” noteikti nosargās savu skaisto
labklājību. Turklāt zagļus un stulbeņus sargā Soross, NATO, ES, EP, EK, PB.
Sardzē stāv arī Putina diriģētā etniski daudzkrāsaina Krievijas banda, kurai
arī latvieši vajadzīgi tikai kā zagļi un stulbeņi. Neatbalsta tikai Tramps,
kurš smalki paņirgājās par Latviju, ko, protams, Rīgas pils stulbenis nav
spējīgs novērtēt.
Atbildība
Sakarā ar OIK laupīšanu daži „politiķi” cenžas izmantot
situāciju, lai nomelnotu savus „kolēģus”. Tā rīkojas Zariņš publikācijā „PIETIEK”.
Stulbi visu vainu uzvelt dažiem cilvēkiem vai pat tikai vienam cilvēkam. Vaina
ir daudz dziļāka, plašāka, bīstamāka, kā arī perspektīva saglabāties. Vaina ir
"perestroikā" un tās radītajā nacionāli reakcionārajā un krimināli
oligarhiskajā režīmā. Vaina ir latviešu inteliģences degradācijā un
deģenerācijā, vaina ir latviešu "miljona" mentalitātē, masveidā
atbalstot doto noziedzīgo režīmu. Vainīgs ir arī Zariņš. Pēdējais laiks būtu
saprast, ka individuāli vainīgs ir katrs, kurš sadarbojas ar mēslu bedres
institūcijām. Deputāti ir desmitkārt vainīgi un nav ko tēlot nevainīgu jēru.
Tas liecina ne tikai par prāta trūkumu, valstisko zināšanu trūkumu, bet arī par
amorālo stāju. Godīgs cilvēks nekad nepiekritīs sēdēt mēslu bedres parlamentā.
Ja ir piekritis, tad ir drosmīgi jāuzņemas visa atbildība par mēslu bedres
radīto smirdoņu un nav jātēlo "opozīciju". Tā arī ietilpst varas
sistēmā un ir tikpat atbildīga par visu, cik atbildīga ir "pozīcija".
ceturtdiena, 2018. gada 19. aprīlis
Abstraktais humānisms
Pazīstams ir jēdziens "abstraktais humānisms". Ar to apzīmē humānistiskas idejas, priekšlikumus, novērojumus, kuri ir teorētiski un loģiski it kā pamatoti, atbilst veselā saprāta normām un prasībām, taču tajā pašā laikā pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, reālajām dzīves iespējām, dzīves praktiskajām formām. Abstraktais humānisms var emocionāli ietekmēt kādu brīdi. Kāds var pat ticēt abstraktā humānisma saturam. Tomēr vienmēr saglabājas epiteta "abstraktais" klātbūtne. Vienmēr saglabājas tikai humānisms, kas ir domās atdalīts no konkrētā materiāla un konkrētajām perspektīvām. Abstraktais humānisms ir no dzīves atrauts prātojums. To nav patīkami uzzināt, taču tā ir patiesība. Mūsdienu sabiedrībā abstraktais humānisms var izraisīt lielu izsmieklu, jo vispārējā degradācija un deģenerācija ir neiecietīga un agresīva pret visu vairāk vai mazāk ideālo, garīgo, metafizisko un transcendentālo.
trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis
Valsts mācība
Latvijā ir vēlams ieviest mācību priekšmetu ar nosaukumu „Valsts
pamati” jeb „Valsts mācība”. Šis priekšmets ir jāapgūst katram pavalstniekam.
Priekšmetam ir jāsniedz zināšanas par valsti un tās funkcionēšanas
pamatnosacījumiem. Priekšmets pozitīvi ietekmēs tautas politisko apziņu, un
tajā nostiprināsies pareiza informācija par valsti. Latviešu politiskā apziņa
nevar lepoties ar zināšanu dziļumu un precizitāti. Tas izraisa dažādas
kroplības un vispār fundamentālu neizpratni par valsts jēgu, bet galvenais –
totāli neadekvātu LR vērtējumu. Masveida nezināšana ir viens no galvenajiem
iemesliem pamatotajai tēzei par latviešu valsts nespēju; proti, nespēju uzturēt
savu valsti. Ja latviešiem būtu adekvātas zināšanas par valsti, LR seja būtu pareizāka,
tīrāka, glītāka, sakoptāka. LR vispār nebūtu pretīgs monstrs ar nacionāli noziedzīgu
valstiskumu un šausmīgs šķērslis tautas bioloģiskajai pastāvēšanai un tautas
kultūras virzībai. Ne tikai aplamā attieksme pret dezinformāciju liecina par
minētā mācību priekšmeta nepieciešamību. Aplama ir attieksme pret daudziem
(visiem) valsts aspektiem – to būtību, rašanos, praktisko darbību utt. Faktiski
katru dienu medijos tiekamies ar neizpratni par valsti. Izpratnes trūkumu
demonstrē gan politiķi, gan citi cilvēki, kuri iesaistās sarunā par valsti.
Visus līdz šim greizi traktētos valsts pastāvēšanas aspektus nav iespējams
atcerēties un tagad uzskaitīt. Uzskaitījumu noteikti ir jāsāk ar tādu svarīgu
jautājumu kā valsts suverenitāte. Latviešu vairākuma izpratne par valsts
suverenitāti ir idiotiska. Daudzi pilnīgi dumji uzskata, ka LR paliek suverēna
(nacionāli neatkarīga) valsts arī pēc iestāšanās ES. Troksnis ap „Rīdzenes
sarunām” liecināja par neizpratni valsts problēmu risināšanas tehnoloģijā.
Troksnis neliecināja par neformālo diskusiju lomas izpratni valstī. Melnā
Kangera saceltie nelietīgie dubļi ap „čekas maisiem” atklāja masveida
neizpratni par speciālo dienestu vietu valstī, kā arī klaju neizpratni par katra
pilsoņa pienākumu sargāt savu valsti un palīdzēt to darīt jebkurai valsts
drošības iestādei. Idiotiska ir vispārējā attieksme pret ideoloģijas vietu
valstī. Netiek saprasts, ka parlamentārā opozīcija ietilpst varas struktūrā. Pavalstnieki pret valsti neizturas kā pret sistēmisku veidojumu. Tas
traucē objektīvi vērtēt LR institūciju darbu, atsevišķu amatpersonu darbu. Naivi
tiek gaidīts un prasīts tas, ko ir bezjēdzīgi gaidīt un prasīt, jo valstiskās
nebūšanas atsaucas uz visiem valsts elementiem. Kardināli neadekvāta ir izturēšanās
pret politiku kā profesionālās darbības sfēru. No politikas un politiķiem
vispār netiek prasīta politiski idejiskā konceptualitāte un tās konsekvence dzīves
reālajos procesos. Ieviesusies norma savtīgā nolūkā nemitīgi mainīt partejisko
piederību.
ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis
Diaspora
Par tautas iracionālismu, īpaši varas inteliģences
iracionālismu, par iracionālismu, kas ir sasniedzis idiotijas pakāpi, liecina
jaunā tēma „Diaspora”. Portālā „Pietiek” 2018.gada aprīlī ievietoja kādas
sarkanmatainas un paresnas žurnālistes, vulgāras sejas īpašnieces tekstu. Tas
sākas ar šādiem teikumiem: „Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi
un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka
kartē redzamās robežas. Vēl vairāk, diasporas atbalstam paredzēts aptuveni
miljons eiro gadā un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām
visnotaļ ir saprotams un atbalstāms tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras
pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats”. „Diaspora” ir viens no vērtīgi nevērtīgās latviešu
varas inteliģences lielākajiem nacionālajiem sasniegumiem tautas vēsturē.
Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā latviešu varas inteliģence ir
radījusi nacionāli apkaunojošu fenomenu – „diasporu”. Tās apjoms turpina
pieaugt. Ja līdz šim latviešiem bija daži desmiti tūkstoši "trimdas
latvieši", tad tagad jau ir simtiem tūkstošu liela „diaspora” no tautas
vērtīgākajiem cilvēkiem, kas liecina par tautas stiprākās daļas atrašanos svešā
teritorijā. Tā vietā, lai tērētu „diasporai” miljonus, labāk vajadzēja par šo
naudu no frančiem sapirkt giljotīnas, lai giljotinētu latviešu varas mēslus,
pēc kā „diasporas” vairs nebūtu, jo tautas vērtīgākā frakcija atgrieztos mājās.
Bet tas nenotiks. Frančiem netiks latviešu naudiņa. „Diasporai” ir
uzkundzējušies tādi paši alkātīgi un dumji tipi kādi ir uzkundzējušies visai latviešu
tautai un tās valstij vārdā LR. Noteikti jau ir sarēķināts, cik lielu daļu katru
gadu no tā miljona varēs nozagt „diasporas” patrioti. Saprotams, viņi nav
spējīgi saprast, ka „diaspora” ir tautas nelaime un tautas bojāejas uzskatāms
pierādījums. Ja ap „diasporu” ir vajadzīga kāda darbība, tad tā var būt tikai
viena darbība – smirdošās valstiskās mēslu bedres likvidēšana, kas reizē būtu nacionāli
apkaunojošās „diasporas” likvidēšana.
piektdiena, 2018. gada 6. aprīlis
Pretrunu kumulācija
Par sabiedrības pagrimuma pakāpi var liecināt daudzas
pazīmes. Viena no tām ir neidentificējamu pretrunu kumulācija. Ko ar to domāju?
Ko tas praktiski nozīmē? Tas praktiski nozīmē dažādu pretrunīgu izpausmju
uzkrāšanos (kumulāciju) sabiedrībā tādā spriegumā un apjomā, ka sabiedrība vairs
neatšķir normu no patoloģijas. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības smadzenēs vairs
nefigurē pretrunas, jo sabiedrība vairs nespēj atšķirt, kas ir slikts un kas ir
labs, kas ir pretrunīgs un kas nav pretrunīgs. Kā zināms, pretrunīguma pamatā
ir divas nesaderīgas izpausmes. Un, lūk, sabiedrības pagrimums ir nonācis līdz
tādai pakāpei, ka sabiedrība vairs neprot abas nesaderīgās izpausmes nošķirt
vienu no otras. Sabiedrība vairs nespēj to izdarīt. Sabiedrība vairs nesaprot,
kas ir labs un kas nav labs, kas priekš cilvēkiem ir pozitīvs un kas priekš cilvēkiem nav pozitīvs. Turklāt
tas attiecas uz lielu apjomu; atkārtoju: sabiedrības pagrimums ir tik apjomīgs,
ka sabiedrība pati vairs nespēj nošķirt labo no sliktā. Sabiedrībā viss ir
sajucis tik grandiozā pakāpē, ka sabiedība nav spējīga idenficēt negatīvas vai
pozitīvas izpausmes. Vēsturiski tradicionāli sabiedrību, plašāk – tautu,
pārbauda ar brīvību. Proti, noskaidrojot, kā tauta prot izmantot brīvību, vai tautai
brīvība vispār ir vajadzīga, vai tauta vēlas un prot nosargāt tai doto brīvību.
Taču tautu pārbauda ne tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu,
pašas un citu tautu intelektuālo un māksliniecisko mantojumu. Tādā gadījumā
atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu pasaules kultūru
bagātībām. Pretrunu kumulācija latviešos ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka
skar tautas pārbaudes visus veidus. Skaidri ir redzams, ka apjukums valda gan attieksmē
pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, pasaules kultūru bagātībām. Latviešu
tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir
katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī
ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir
zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts
mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī
ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts
institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo
latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle
poor” bars. Protams, neidentificējamu pretrunu kumulācija ir fundamentāli destabilizējošs
faktors. Sociuma apziņā sāk dominēt asimetriskas, odiozas, destruktīvas
alianses. Sociuma apziņa kļūst šizofrēniska, deģeneratīva. Intelektuālie
procesi sairst, devalvējas. Sociuma refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu –
precīzu īstenības izziņu.
svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis
Idiotija ap valodu
Prezidents esot apstiprinājis likumu
grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latv.val. To vēsta „Delfi”2018.g.2.aprīlī.
Ideja nav jauna. Jau 80.g. beigās, kad tika veidota valodas politika, tika
formulēts, ka vidējai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Toreiz neviens
neiedziļinājās šajā normā, par kuru centos pārliecināt „rīdziniekus”. Tā
rezultātā tika pieļauta rupja kļūda. No šīs kļūdas labums bija tikai politiskajiem primātiem, kuri savtīgā nolūka
izmantoja valodas jautājumu, lai taisītu politisko karjeru. Naciķi pirms katrām
vēlēšanām musināja valodas jautājumu. Valodas jautājums bija vajadzīgs arī
ždanokiem, cilēvičiem, plīneriem, mitrofānoviem savai karjerai, tēlojot
"krievvalodīgo" aizstāvjus. Toreiz tāpat eksistēja atziņa, ka Valodas
likums nav vajadzīgs, ja valodas prasības iestrādā citos likumos sakarā ar
profesionālo darbību. Arī šo atziņu mūsu "gaišās galvas" ignorēja. Tā
visa rezultātā LR 30 un vairāk gadus turpinās idiotija ap elementāru lietu -
prasmi zināt valsts valodu darba vajadzībām. Par savu līdzdalību valodas politikā nevēlos atcerēties. Esmu galveno
pateicis "CV ciniskajā variantā". Tagad nākas atkārtot tikai trīs
tēzes manos toreizējos uzskatos: 1. Valstij ir jāpalīdz mācīties latv. valodu,
2. Nav jāaiztiek strādnieki, kuri darbu dara klusējot; 3. Izglītībai no
vidusskolas klasēm ir jābūt latv. val. Vēlāk man gudri cilvēki palīdzēja
saprast, ka Valodas likums nav vajadzīgs. Vajadzīga ir konsekventa prasība
(juridiski nostiprināta) profesionālajā darbībā, neļaujot attiecīgos amatus ieņemt
bez latv.val.zināšanām. Lūk, citāts no "CV": 1987 sept.-1993 janv.
docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils
Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama
attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja
specialitātes studiju programmu (1988). 1991 sept.-1995 okt. Daugavpils
pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais:
valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju
(1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II). Protams, "rīdzinieki" noklusē un vienmēr noklusēs mūsu darbu Daugavpilī 80.-90.gados valodas jomā, multikulturālisma, nacionālo attiecību jomā, kultūras vēstures skolotāju programmas izveidē. "Rīdzinieki" taču ir latvieši, un latvietis nevar kaut ko nesariebt otram latvietim. Īpaši tad, kad pats var lepoties tikai ar savu pietaisīto smirdošo čupu aiz staļļa.
Ģenealoģiskā analītika
Aktuāls ir jautājums par latviešu bioloģiskās evolūcijas
rezultātiem. Ja kāds vēlas iedziļināties degradācijas un deģenerācijas
iemeslos, tad bez ģenealoģiskās analīzes neiztikt. Nākas pētīt šodienas cilvēciskā
pagrimuma reprezentantu radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu
izcelšanos visdažādākajos aspektos. Tikai pēc tam būs saprotams, kā varēja
rastiem tādi primāti kā esejā „Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes
cilvēks” minētie kailas miesas un seksa fani, cilvēka miesas ēdāji, ģimenes un
laulības nīdēji Juris Pūce, Artūrs Bērziņš, Jana Kukaine, Andrejs Balodis, Ieva
Lange, Ilmārs Šlāpins, Inga Gaile, Inese Kalniņa, Vladislavs Nastavševs, Vents
Sīlis. Portāls ”Satori” ir viņu mājas. Tajās ielaiž tikai deģenerātus. Tajā
publicē tikai īpaša kaluma jaunās paaudzes „radošās” inteliģences tipus ar
aizdomīgu ārieni un perversu prāta produkciju. Nekādi nav saprotams, kā
Rozentāla, Purvīša, Valtera, Raiņa, Poruka un citu latviešu ģeniālo personību mantojuma
pārņēmēju vidū varēja rastiem tādi kropļi kā „mākslinieks” Artūrs Bērziņš: „Mākslinieks
Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas
fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA
JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija",
kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros.
Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek
izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti.
Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta:
"Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka
rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu
augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma
projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa
atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās
darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no
indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka
personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja,
tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli
sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā
par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā
virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt.
Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var
vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem
aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam
no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija,
kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu
sirmo pasauli drūpam." Ģenealoģiskā analīze ir nepieciešama. Runa ir par
jauno paaudzi. Lielākā daļa no vārdā nosauktajiem primātiem strādā augstskolās.
Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja
notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka
rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie
primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir
nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un
kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu
apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.
Dažas refleksijas
·
Refleksija
par refleksiju pie mums ir aktuāla. Kādreiz mans mentors izstūma no Raiņa
mantojuma jēdzienu „refleksijas”. Tas it kā esot ideālisma filosofijas
jēdziens, kas neiederas proletāriskajā Raiņa materiālismā. Tāda bija mentora
argumentācija. Neticu, ka viņš neapzinājās savas argumentācijas aplamību.
Liekas, visu izšķīra kaut kāds subjektīvs naids pret šo jēdzienu, bet nevis
pasaules uzskats. Naids pret jēdzieniem-svešvārdiem ir plaši izplatīts.
Acīmredzot nav viegli saprast, ka jēdzieni-svešvārdi saīsina tekstu, tekstu
dara semantiski konkrētu. Latviešu vārdiem latīniskās izcelsmes vārda „refleksijas”
vietā nāktos lietot „apcere”, „pārdomas”, „domu un pārdzīvojumu izvērtējums”.
Katram no tiem ir sava semantiskā aura. Toties „refleksijas” aptver visu triju
latviešu vārdu auru vienā semantiskajā aurā.
·
Tradicionāli
uzskata, ka cilvēki visvairāk baidās no kara, bada, slimībām. Taču statistika
rāda šo baiļu avotu nepamatotību. Cilvēkiem visvairāk klājas baidīties no nāves
pašnāvības formā, no nāves autokatastrofā. Abos tik tikko minētajos nāves
veidos uz planētas iet bojā vairāk cilvēku nekā slimību, bada dēļ. Karš nav
katru dienu, un karš nav vienlaicīgi uz visas planētas.
·
Mūsdienās
cilvēku vislielākais apdraudējums ir informatīvais terorisms, destruktīvi sagrozot
cilvēku apziņu visdažādākajos virzienos un novedot cilvēkus līdz deģenerācijai
un degradācijai, morālajam un estētiskajam pagrimumam. Informatīvā terorisma
laikmetā galvenā ir cīņa par cilvēka dvēselēm. Rietumu civilizācijā
dezinformācija kā informatīvā terorisma instruments uzplaukst pamatā „baltās”
rases bojāejas mentalitātes dēļ. Apzinoties savu izmiršanu, „baltā” rase ir
zaudējusi jebkāda veida pietāti pret cilvēciskumu, garīgumu, patiesību,
taisnīgumu utt. Bez šīs pietātes melošana nesastopas ne ar kādu pretestību –
politisko, juridisko, morālo, ideoloģisko.
·
Informatīvais
terorisms jau ir iznīcinājis patriotismu kā cilvēka organisku īpašību, kad
patriotisms ir tādas pašas dabiskas jūtas kā mātes un tēva mīlestība. Latvijā
patriotisms vairs nav cilvēka organiska īpašība. Patriotisms tiek apsmiets,
uzskatīts par arhaismu. Par patriotisma deficītu liecina politiķu u.c.
lepošanās ar savu patriotismu. Faktiski lepošanās ar patriotismu ir nekorekta,
necienīga darbība. Tāda lepošanās liecina par patriotisma būtības neizpratni
vispār.
·
Patriotisma
esamība ir atkarīga no ideoloģijas. Ja vispār nav ideoloģijas jeb ideoloģija ir
ideoloģija par ideoloģijas nevajadzību, tad nav ko gaidīt patriotismu. Mūsdienu
Latvijā nav institūtu, kas izstrādātu un koriģētu ideoloģiju. Nenotiek
filosofiska diskusija par ideoloģiju. Nav vispār diskusijas par Latvijas,
latviešu tautas ceļu, nākotni. Latvijā garīgajā dzīvē prevalē meli,
nepatiesība. Patiesībai vispār nav vietas masu komunikācijā, inteliģences
darbībā.
·
Vispārējā
melošana liecina par atbildības trūkumu; ja nav atbildības, tad var droši
melot. Ja nav atbildības, tad meli piepilda smadzenes, kuras pēc tam nav viegli
iztīrīt no meliem. Pie mums pašlaik neviens pat nedomā iztīrīt latviešu
smadzenes no meliem un latviešu smadzenes piepildīt ar patiesību.
·
Sarunā
par varu, individuālajās refleksijās par varu vienmēr klājas nošķirt
diktatorisko varu no stipras varas. Ulmanis latviešiem asociējas ar diktatorisko
varu. Latviešiem diktatoriskā vara un stiprā vara ir viens un tas pats, kas tā
nav principā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)