Kapitālisma adekvātums

Sociālisma likvidēšanas veids un postsociālisma jau 30 gadus ilgais periods Latvijā, Krievijā un citās Austrumeiropas zemēs stimulē interesantu tēmu: kapitālisma piemērotība (adekvātums) tautas mentalitātei un kultūrai. Respektīvi, atklājas tas, ka kapitālisms ir piemērots ne visām tautām. Piemērotības pakāpi nosaka tautas mentalitāte un kultūra. Protams, nosaka arī kapitālisma raksturs. Proti, tas, kāda tipa kapitālismu tauta izmanto. Kapitālisms ir dažāds. Droši var teikt, ka kapitālisms ir specifisks katrā zemē. Tā tas bija jau no paša sākuma pēc feodālisma saimniekošanas kārtības transformācijas t.s. kapitālisma saimniekošanas kārtībā. Tā tas ir arī pašlaik. Nav identiska kapitālisma kaut vai vismaz divās valstīs. Katrā valstī kapitālisms ar kaut ko lakālu atšķiras. Tāpat ir labi zināms, ka neeksistē universāla kapitālisma definīcija. Kapitālisms kā apzīmējums ekonomiskajai sistēmai ir ekonomiskā abstrakcija. Kapitālismā, atkārtoju, nav stabilu īpašību visur vienādā mērā. Jēdziens „kapitālisms” radās no jēdziena „kapitāls” un „kapitālists”. Tas notika 18.gs. beigās. Angļu valodā vārds „kapitālists” esot no 1792.gada. Savukārt atvasinājums „kapitālisms” angļu valodas vārdnīcā ir no 1854.gada, vācu valodas vārdnīcā no 1869.gada, krievu valodas vārdnīcā no 1900.gada. Pirmo reizi atvasinājums „kapitālisms” esot lietots Francijā 1842.gadā izdotā grāmatā. 19.gadsimtā varēja sastapt dažādu attieksmi pret kapitālismu. Piemēram, 1870.gadā bija sastopama atziņa, ka sociālisma vislabākā forma ir liberālais kapitālisms. Tika izstrādāta kolektīvā kapitāla teorija. Par kapitālu, kapitālistiem un kapitālismu Eiropā nebūt rakstīja tikai Marks un viņa mācības piekritēji. Agrāk un tagad valstis sevi dēvē par kapitālistiskajām valstīm arī tad, ja līdzās privātīpašumam ir arī cita veida īpašumu tiesības, valstī nav tikai privātā uzņēmējdarbība. Kapitālismā var būt šķiriskās privilēģijas tāpat kā feodālismā, kapitālismā var būt valsts īpašums, privātīpašumu apjoma ierobežojumi, muitas barjeras, antimonopolistiskie likumi utt. Mēdz būt kapitālisms, kurā ir iekļauta sociālās sabiedrības ideja, realizējot plašas sociālās programmas. Mēdz būt kapitālisms bez sociālajām programmām, kalpojot oligarhijai, kādai grupai, klanam u.tml. Mēdz būt kapitālisms, kuru caurstrāvo sociālais taisnīgums un kura ideāls ir reliģiskais sociālisms. Notikumi Krievijā, Latvijā un citur sakarā ar PSRS un sociālisma sistēmas sagraušanu un jaunas dzīves kārtības veidošanu parādīja, ka kapitālisms var būt arī totāli krimināls, bandītisks, nacionāli reakcionārs, kad visu nosaka nacionālo bagātību un agrākā sabiedriskā kopīpašuma laupīšana, eksistē noziegumu brīvība, sociālais darvinisms attieksmē pret „ vienkāršo tautu”, sabiedrībā ir kolosāla materiālā noslāņošanās bagātajos un nabagos, kā arī morāli tikumiskā deģenerācija. Tāpēc nākas pievērsties interesantai, bet reizē drūmai tēmai par kapitālisma adekvātumu tautas mentalitātei un kultūrai. Pēcpadomju kapitālisms faktiski dzen postā tautu. Tādā kapitālismā tauta iet bojā – degradējas, izmirst, zaudē identitātu utt. Nākas sastapties ar zināmu dīvainību. Krievijas inteliģence atklāti atzīst, ka pēcpadomju laikā ieviestais kapitālisms ir kaitīgs krievu tautai. Turpretī Latvijas inteliģence klusē un atklāti neatzīst pēcpadomju dzīves kārtības kaitīgumu tautas pastāvēšanai. Latvijas inteliģence ir pilnā mērā apmierināta ar visu. Tātad pašlaik pastāvošais kapitālisms ir adekvāts latviešu tautas mentalitātei un kultūrai. Cits secinājums nav iespējams.

Nelaime

Latviešu tautas (varbūt pat vislielākā) nelaime ir personību trūkums. Konkrēti: personību trūkums sociāli politiskajā sfērā. Saprotams, latviešu tautā ir sastopami godīgi, gudri, izglītoti, inteliģenti cilvēki. Atkārtoju: tādi cilvēki noteikti tautā eksistē. Latviešiem ir personības. Taču latviešiem nav sociāli politiski pasionāras personības, kuras spētu un gribētu uzņemties tautas vadību valstiskā līmenī. Latviešiem ir tipiski inteliģentas personības bez sociāli politiskās dzirksts. Tādas personības tradicionāli atvirzās pēc iespējas tālāk no politikas, valsts lietām, jebkura profila organizatoriskās vadības. Tipiski inteliģentās personības faktiski ir izteikti individuālisti – cilvēki, kuri norobežojas no sabiedrības un kuriem nepatīk darboties kolektīvā. Individuālisms ir viņu garīgā satvara centrā. Inteliģento personību morāles princips ir individuālisms – indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību prasība, eksistenciālais nosacījums, vairāk vai mazāk atklāta savu interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inteliģentās personības nav pierunājamas valsts vadīšanas darbam. Acīmredzot tas nemaz nav tik slikti, jo šīs personības faktiski nemaz nav spējīgas vadīt valsti. Valsts vadīšana ir pa spēkam vienīgi sociāli politiski pasionārām personībām. Tādas personības ir retums katrā tautā. Protams, tauta bez vadības nekad nepaliek. Nekad un nekur nav bijis tautas vadītāju deficīts. Vienmēr un visur ir atradušies tautas vadītāji no harismātisko indivīdu kolekcijas, kuru veido cilvēki ar fascinējošām personiskajām īpašībām – spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni, suģestiju. Latviešiem nav laimējies arī šajā ziņā. Valdošo kliķi neveido harismātiskas personības. Tas ir tāpēc, ka „perestroikas” Maskavas barveži visu kārtoja tā, lai padomju tautas pārvaldītu nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai iekārtai piemēroti tipi. Praktiski – cilvēciskās padibenes ar noziedzīgu un nelietīgu dvēseli. Par tādu tautas vadītāju trūkumu latviešiem līdz šim nevajadzēja žēloties. Nekas neliecina par radikālām izmaiņām. Izmaiņas ir vienīgi tajā ziņā, ka cilvēciskās padibenes ar noziedzīgu un nelietīgu dvēseli jau labu laiku papildina un arī turpmāk papildinās cilvēciskās padibenes ar debilu prātu un idiota dvēseli.

Identitātes puķu dobe

Tautas identitāte atgādina puķu dobi. Tautas identitāte nerodas pati no sevis. Tautas identitāte ir speciāli definēts („zemē iestādīts”) fenomens. Tautas identitāti definē tautas inteliģence, analītiski fiksējot tautas specifiku tajās sfērās, kurām piemīt noteikta specifika un kuru specifiku katrā ziņā masveidā atzīs tauta, intuitīvi saskatot savdabību kaut kā tādā, kuram piemīt būtiska, neatņemama īpašība, pazīme. Tautas idenditātes specifika rodas no tādām raksturīgām izpausmēm, kuru kulturoloģiski savdabīgā klātbūtne attiecīgajā tautā tiek masveidā atzīta un iegūst cienījamu vērtību. Pēc „iestādīšanas” tautas identitāte ir jākopj – jālaista, jāizravē nezāles, jāaizsargā no vēja, salnām, mājdzīvnieku izbradāšanas, zagļiem. To visu veic tautas inteliģence, kura ir tautas identitātes kuratore. Atkārtoju: tautas identitāte ir nemitīgi jākopj – ideoloģiski jāspēcina un ideoloģiski jāvēršas pret svešu ideoloģiju uzbrukuma. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums. Tautas identitātes apziņa atsaucas uz visiem pārējiem tautas apziņas veidiem – politisko apziņu, nacionālo apziņu, reliģisko apziņu, tiesisko apziņu, ekonomisko apziņu, morālo apziņu, estētisko apziņu. Respektīvi, no tautas identitātes apziņas ir atkarīga tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Ja tautas identitātes apziņa ir vitāla (spēcina tautas pašapziņu), tad vitāla ir arī tautas darbība, uzvedība un komunikācija. Tautas identitātes kopšanas (ideoloģiskās spēcināšanas) galvenais līdzeklis ir tautas vēsture: naratīvs par tautas dzīvi. Tautas vēstures stāstījumā (naratīvā) tiek izmantots dažāds materiāls. Materiāla izvēli nosaka tautas dzīves idejiskās aktualitātes – stratēģiskie mērķi un operatīvie taktiskie uzdevumi. Var būt laiks, kad tautas identitātes kopšanai piemērots ir stāstījums par tautas vissenāko pagātni. Var būt laiks, kad inteliģencei ir jāstāsta par tautas visjaunāko vēsturisko periodu. Latviešu tautas identitātes nestabilitāti un strauji progresējošo zudumu vispamatīgāk veicina varas inteliģences nespēja būt tautas identitātes kuratoram un tumsoniski mežonīgās, nelietīgās dažādu krūmiņgatu, šņoru kroplības ar tautas vēsturi. Vēsturiskais naratīvs ir melīgs, tam nevar uzticēties un no tā nevar būt stabila tautas pašapziņa un pašvērtības sajūta. Nekas labs nevar rasties, ja negodīgas manipulācijas skar pat tādu būtisku momentu tautas dzīvē kā valsts dibināšanas laiku, kas tiek aplami noteikts, izdabājot dažu cilvēku slavas kārei, ambīcijām, velmei tēlot nacionālos varoņus. Latviešu varas inteliģence nevis aizsargā tautas identitāti, bet gan to kropļo un degradē, nacionāli nodevīgi pievienojoties  svešu ideoloģiju uzbrucējiem. Ja tautai ir tāda inteliģence, tad tautas identitātes sabrukums ir loģiski pamatots rezultāts: tauta pārvērtīsies smirdīgā mūmijā.

Morāles diktatūra

Mūsdienu Rietumu sabiedrības vispārējā negatīvā morālā transformācija enerģiski atgādina par to, ko var dēvēt par morāles diktatūru. Proti, morāles fundamentālo un ģenerējošo lomu jebkurā cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, morāle nosaka jebkuras esamības formas izcelsmi un morāle apvij jebkuras esamības formas praktisko gaitu. Bez morāles nekas nenotiek. Bet galvenais - morāle nosaka kvalitāti. Arī jebkuras antropoloģiskās identitātes kvalitāti. Ja pietrūkst skaidras un cēlas morāles, tad laba kvalitāte nav gaidāma. Morāles diktatūra ir universāla. Morāles diktatūra pastāv ne tikai tad, ja valda augsts morālais līmenis, bet pastāv arī tad, ja valda amorāliskums. Piemēram, liberālisms ir laba un vajadzīga idejiskā nostādne, bet tikai savienībā ar dziļu tikumiskumu un augsti attīstītu morālo apziņu. Ādama Smita tirgus „neredzamā roka” bija ne tikai „biznesa roka”, bet arī „morālā roka”. Tā nebija amorāla, alkātīga, nekaunīga, sociāli bezatbildīga „roka”. Ekonomiskā politika var būt sekmīga vienīgi tad, ja tai ir stingri morālie pamati, kā tas mūsdienās ir Vācijā, Japānā, ASV, Ķīnā. Savukārt Krievijas, Latvijas ekonomiskā politika ir „elites” tumsonības, mežonības, amorālisma, netikumības iemiesojums. Arī ideoloģija bez morāles neko pozītīvu nedod. Ideoloģija bez morāles veicina sociālo darvinismu, sociālo noslāņošanos bagātajos un nabagos, veicina visu to riebīgo, ar ko tiekamies mūsdienu eiropeīdu sabiedrībā. Morāles diktatūra sabiedrībā nosaka dažāda veida tabu – amorālo izpausmju aizliegumu. Morāles diktatūra faktiski ir morāli tikumisko pārkāpumu aizliegumu sistēma. Ja tāda sistēma vāji funkcionē vai vispār netiek formulēta, tad nekas labs nav gaidāms nevienā cilvēka solī zem Saules. Cilvēku, tautu vispirms vērtē no morāles viedokļa un tikai pēc tam no intelektuālā, vispārējās garīgās attīstības viedokļa.

Latviešu laime

Latviešu „miljonam” arī pēc 6.oktobra par katru cenu nepieciešams saglabāt pašreizējo politisko iekārtu un pašreizējo valdošo ellīti. Jāpiedod OIK un viss pārējais tautas labā darītais. Latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā „otrajā” republikā. Beidzot ir radusies iespēja sevi pielietot pilnā mērā. Baroni neļāva latviešiem zagt. „Pirmajā” republikā nebija ko zagt. Maskavas vara arī neļāva latviešiem zagt. Ja arī kaut ko varēja nozagt, tad tikai niekus: zīmuli, dzēšgumiju kantorī, gaļas gabalu iebāzt kājstarpē, ejot uz mājām no darba gaļas kombinātā. Vēl šo to varēja nozagt. Bet zagt bija bīstami. Pie tam sabiedrībā bija nosodoša attieksme pret zagšanu. Tagad, „otrajā” republikā, viss ir pilnīgi savādāk. Tagad zagšana ir galvenais, zagšanas brīvība ir totāla, par zagšanu nevienu nesoda. Soda tad, ja neesi dalījies ar sazagto. Latviešu „miljons” dedzīgi atbalsta zagšanu un politisko varu, kura nodrošina masveida zagšanu. Un vēl viens labums „otrajā” republikā: neviens nevēršas pret latviešu patīkamo stulbumu. Stulbuma kritika neeksistē. Riebīgajos padomju laikos bija citādāk: Maskava nepieļāva stulbumu ne zinātnē, ne mākslā, ne ekonomikā, ne izglītībā, ne medicīnā. Nepieļāva nekur. Tagad latviešu patīkamajam stulbumam līdz galam atvērtas visas durvis. Tāpēc pēc 6.oktobra nekas nedrīkst mainīties. Ja mainīsies, tad ar latviešu „miljonu” ir beigas. Uztraukumam nav vietas! Latviešu „miljons” noteikti nosargās savu skaisto labklājību. Turklāt zagļus un stulbeņus sargā Soross, NATO, ES, EP, EK, PB. Sardzē stāv arī Putina diriģētā etniski daudzkrāsaina Krievijas banda, kurai arī latvieši vajadzīgi tikai kā zagļi un stulbeņi. Neatbalsta tikai Tramps, kurš smalki paņirgājās par Latviju, ko, protams, Rīgas pils stulbenis nav spējīgs novērtēt.

Atbildība

Sakarā ar OIK laupīšanu daži „politiķi” cenžas izmantot situāciju, lai nomelnotu savus „kolēģus”. Tā rīkojas Zariņš publikācijā „PIETIEK”. Stulbi visu vainu uzvelt dažiem cilvēkiem vai pat tikai vienam cilvēkam. Vaina ir daudz dziļāka, plašāka, bīstamāka, kā arī perspektīva saglabāties. Vaina ir "perestroikā" un tās radītajā nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā režīmā. Vaina ir latviešu inteliģences degradācijā un deģenerācijā, vaina ir latviešu "miljona" mentalitātē, masveidā atbalstot doto noziedzīgo režīmu. Vainīgs ir arī Zariņš. Pēdējais laiks būtu saprast, ka individuāli vainīgs ir katrs, kurš sadarbojas ar mēslu bedres institūcijām. Deputāti ir desmitkārt vainīgi un nav ko tēlot nevainīgu jēru. Tas liecina ne tikai par prāta trūkumu, valstisko zināšanu trūkumu, bet arī par amorālo stāju. Godīgs cilvēks nekad nepiekritīs sēdēt mēslu bedres parlamentā. Ja ir piekritis, tad ir drosmīgi jāuzņemas visa atbildība par mēslu bedres radīto smirdoņu un nav jātēlo "opozīciju". Tā arī ietilpst varas sistēmā un ir tikpat atbildīga par visu, cik atbildīga ir "pozīcija".

Abstraktais humānisms

Pazīstams ir jēdziens "abstraktais humānisms". Ar to apzīmē humānistiskas idejas, priekšlikumus, novērojumus, kuri ir teorētiski un loģiski it kā pamatoti, atbilst veselā saprāta normām un prasībām, taču tajā pašā laikā pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, reālajām dzīves iespējām, dzīves praktiskajām formām. Abstraktais humānisms var emocionāli ietekmēt kādu brīdi. Kāds var pat ticēt abstraktā humānisma saturam. Tomēr vienmēr saglabājas epiteta "abstraktais" klātbūtne. Vienmēr saglabājas tikai humānisms, kas ir domās atdalīts no konkrētā materiāla un konkrētajām perspektīvām. Abstraktais humānisms ir no dzīves atrauts prātojums. To nav patīkami uzzināt, taču tā ir patiesība. Mūsdienu sabiedrībā abstraktais humānisms var izraisīt lielu izsmieklu, jo vispārējā degradācija un deģenerācija ir neiecietīga un agresīva pret visu vairāk vai mazāk ideālo, garīgo, metafizisko un transcendentālo.

Valsts mācība

Latvijā ir vēlams ieviest mācību priekšmetu ar nosaukumu „Valsts pamati” jeb „Valsts mācība”. Šis priekšmets ir jāapgūst katram pavalstniekam. Priekšmetam ir jāsniedz zināšanas par valsti un tās funkcionēšanas pamatnosacījumiem. Priekšmets pozitīvi ietekmēs tautas politisko apziņu, un tajā nostiprināsies pareiza informācija par valsti. Latviešu politiskā apziņa nevar lepoties ar zināšanu dziļumu un precizitāti. Tas izraisa dažādas kroplības un vispār fundamentālu neizpratni par valsts jēgu, bet galvenais – totāli neadekvātu LR vērtējumu. Masveida nezināšana ir viens no galvenajiem iemesliem pamatotajai tēzei par latviešu valsts nespēju; proti, nespēju uzturēt savu valsti. Ja latviešiem būtu adekvātas zināšanas par valsti, LR seja būtu pareizāka, tīrāka, glītāka, sakoptāka. LR vispār nebūtu pretīgs monstrs ar nacionāli noziedzīgu valstiskumu un šausmīgs šķērslis tautas bioloģiskajai pastāvēšanai un tautas kultūras virzībai. Ne tikai aplamā attieksme pret dezinformāciju liecina par minētā mācību priekšmeta nepieciešamību. Aplama ir attieksme pret daudziem (visiem) valsts aspektiem – to būtību, rašanos, praktisko darbību utt. Faktiski katru dienu medijos tiekamies ar neizpratni par valsti. Izpratnes trūkumu demonstrē gan politiķi, gan citi cilvēki, kuri iesaistās sarunā par valsti. Visus līdz šim greizi traktētos valsts pastāvēšanas aspektus nav iespējams atcerēties un tagad uzskaitīt. Uzskaitījumu noteikti ir jāsāk ar tādu svarīgu jautājumu kā valsts suverenitāte. Latviešu vairākuma izpratne par valsts suverenitāti ir idiotiska. Daudzi pilnīgi dumji uzskata, ka LR paliek suverēna (nacionāli neatkarīga) valsts arī pēc iestāšanās ES. Troksnis ap „Rīdzenes sarunām” liecināja par neizpratni valsts problēmu risināšanas tehnoloģijā. Troksnis neliecināja par neformālo diskusiju lomas izpratni valstī. Melnā Kangera saceltie nelietīgie dubļi ap „čekas maisiem” atklāja masveida neizpratni par speciālo dienestu vietu valstī, kā arī klaju neizpratni par katra pilsoņa pienākumu sargāt savu valsti un palīdzēt to darīt jebkurai valsts drošības iestādei. Idiotiska ir vispārējā attieksme pret ideoloģijas vietu valstī. Netiek saprasts, ka parlamentārā opozīcija ietilpst varas struktūrā. Pavalstnieki pret valsti neizturas kā pret sistēmisku veidojumu. Tas traucē objektīvi vērtēt LR institūciju darbu, atsevišķu amatpersonu darbu. Naivi tiek gaidīts un prasīts tas, ko ir bezjēdzīgi gaidīt un prasīt, jo valstiskās nebūšanas atsaucas uz visiem valsts elementiem. Kardināli neadekvāta ir izturēšanās pret politiku kā profesionālās darbības sfēru. No politikas un politiķiem vispār netiek prasīta politiski idejiskā konceptualitāte un tās konsekvence dzīves reālajos procesos. Ieviesusies norma savtīgā nolūkā nemitīgi mainīt partejisko piederību.

Diaspora

Par tautas iracionālismu, īpaši varas inteliģences iracionālismu, par iracionālismu, kas ir sasniedzis idiotijas pakāpi, liecina jaunā tēma „Diaspora”. Portālā „Pietiek” 2018.gada aprīlī ievietoja kādas sarkanmatainas un paresnas žurnālistes, vulgāras sejas īpašnieces tekstu. Tas sākas ar šādiem teikumiem: „Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka kartē redzamās robežas. Vēl vairāk, diasporas atbalstam paredzēts aptuveni miljons eiro gadā un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām visnotaļ ir saprotams un atbalstāms tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats”. „Diaspora” ir viens no vērtīgi nevērtīgās latviešu varas inteliģences lielākajiem nacionālajiem sasniegumiem tautas vēsturē. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā latviešu varas inteliģence ir radījusi nacionāli apkaunojošu fenomenu – „diasporu”. Tās apjoms turpina pieaugt. Ja līdz šim latviešiem bija daži desmiti tūkstoši "trimdas latvieši", tad tagad jau ir simtiem tūkstošu liela „diaspora” no tautas vērtīgākajiem cilvēkiem, kas liecina par tautas stiprākās daļas atrašanos svešā teritorijā. Tā vietā, lai tērētu „diasporai” miljonus, labāk vajadzēja par šo naudu no frančiem sapirkt giljotīnas, lai giljotinētu latviešu varas mēslus, pēc kā „diasporas” vairs nebūtu, jo tautas vērtīgākā frakcija atgrieztos mājās. Bet tas nenotiks. Frančiem netiks latviešu naudiņa. „Diasporai” ir uzkundzējušies tādi paši alkātīgi un dumji tipi kādi ir uzkundzējušies visai latviešu tautai un tās valstij vārdā LR. Noteikti jau ir sarēķināts, cik lielu daļu katru gadu no tā miljona varēs nozagt „diasporas” patrioti. Saprotams, viņi nav spējīgi saprast, ka „diaspora” ir tautas nelaime un tautas bojāejas uzskatāms pierādījums. Ja ap „diasporu” ir vajadzīga kāda darbība, tad tā var būt tikai viena darbība – smirdošās valstiskās mēslu bedres likvidēšana, kas reizē būtu nacionāli apkaunojošās „diasporas” likvidēšana.

Pretrunu kumulācija

Par sabiedrības pagrimuma pakāpi var liecināt daudzas pazīmes. Viena no tām ir neidentificējamu pretrunu kumulācija. Ko ar to domāju? Ko tas praktiski nozīmē? Tas praktiski nozīmē dažādu pretrunīgu izpausmju uzkrāšanos (kumulāciju) sabiedrībā tādā spriegumā un apjomā, ka sabiedrība vairs neatšķir normu no patoloģijas. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības smadzenēs vairs nefigurē pretrunas, jo sabiedrība vairs nespēj atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir pretrunīgs un kas nav pretrunīgs. Kā zināms, pretrunīguma pamatā ir divas nesaderīgas izpausmes. Un, lūk, sabiedrības pagrimums ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka sabiedrība vairs neprot abas nesaderīgās izpausmes nošķirt vienu no otras. Sabiedrība vairs nespēj to izdarīt. Sabiedrība vairs nesaprot, kas ir labs un kas nav labs, kas priekš cilvēkiem ir pozitīvs un  kas priekš cilvēkiem nav pozitīvs. Turklāt tas attiecas uz lielu apjomu; atkārtoju: sabiedrības pagrimums ir tik apjomīgs, ka sabiedrība pati vairs nespēj nošķirt labo no sliktā. Sabiedrībā viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka sabiedība nav spējīga idenficēt negatīvas vai pozitīvas izpausmes. Vēsturiski tradicionāli sabiedrību, plašāk – tautu, pārbauda ar brīvību. Proti, noskaidrojot,  kā tauta prot izmantot brīvību, vai tautai brīvība vispār ir vajadzīga, vai tauta vēlas un prot nosargāt tai doto brīvību. Taču tautu pārbauda ne tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu, pašas un citu tautu intelektuālo un māksliniecisko mantojumu. Tādā gadījumā atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu pasaules kultūru bagātībām. Pretrunu kumulācija latviešos ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka skar tautas pārbaudes visus veidus. Skaidri ir redzams, ka apjukums valda gan attieksmē pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, pasaules kultūru bagātībām. Latviešu tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle poor” bars. Protams, neidentificējamu pretrunu kumulācija ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Sociuma apziņā sāk dominēt asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Sociuma apziņa kļūst šizofrēniska, deģeneratīva. Intelektuālie procesi sairst, devalvējas. Sociuma refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu.

Idiotija ap valodu

Prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latv.val. To vēsta „Delfi”2018.g.2.aprīlī. Ideja nav jauna. Jau 80.g. beigās, kad tika veidota valodas politika, tika formulēts, ka vidējai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Toreiz neviens neiedziļinājās šajā normā, par kuru centos pārliecināt „rīdziniekus”. Tā rezultātā tika pieļauta rupja kļūda. No šīs kļūdas labums bija tikai politiskajiem primātiem, kuri savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu, lai taisītu politisko karjeru. Naciķi pirms katrām vēlēšanām musināja valodas jautājumu. Valodas jautājums bija vajadzīgs arī ždanokiem, cilēvičiem, plīneriem, mitrofānoviem savai karjerai, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Toreiz tāpat eksistēja atziņa, ka Valodas likums nav vajadzīgs, ja valodas prasības iestrādā citos likumos sakarā ar profesionālo darbību. Arī šo atziņu mūsu "gaišās galvas" ignorēja. Tā visa rezultātā LR 30 un vairāk gadus turpinās idiotija ap elementāru lietu - prasmi zināt valsts valodu darba vajadzībām.  Par savu līdzdalību valodas politikā nevēlos atcerēties. Esmu galveno pateicis "CV ciniskajā variantā". Tagad nākas atkārtot tikai trīs tēzes manos toreizējos uzskatos: 1. Valstij ir jāpalīdz mācīties latv. valodu, 2. Nav jāaiztiek strādnieki, kuri darbu dara klusējot; 3. Izglītībai no vidusskolas klasēm ir jābūt latv. val. Vēlāk man gudri cilvēki palīdzēja saprast, ka Valodas likums nav vajadzīgs. Vajadzīga ir konsekventa prasība (juridiski nostiprināta) profesionālajā darbībā, neļaujot attiecīgos amatus ieņemt bez latv.val.zināšanām. Lūk, citāts no "CV": 1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988). 1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais: valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II). Protams, "rīdzinieki" noklusē un vienmēr noklusēs mūsu darbu Daugavpilī 80.-90.gados valodas jomā, multikulturālisma, nacionālo attiecību jomā, kultūras vēstures skolotāju programmas izveidē. "Rīdzinieki" taču ir latvieši, un latvietis nevar kaut ko nesariebt otram latvietim. Īpaši tad, kad pats var lepoties tikai ar savu pietaisīto smirdošo čupu aiz staļļa.

Ģenealoģiskā analītika

Aktuāls ir jautājums par latviešu bioloģiskās evolūcijas rezultātiem. Ja kāds vēlas iedziļināties degradācijas un deģenerācijas iemeslos, tad bez ģenealoģiskās analīzes neiztikt. Nākas pētīt šodienas cilvēciskā pagrimuma reprezentantu radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos visdažādākajos aspektos. Tikai pēc tam būs saprotams, kā varēja rastiem tādi primāti kā esejā „Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks” minētie kailas miesas un seksa fani, cilvēka miesas ēdāji, ģimenes un laulības nīdēji Juris Pūce, Artūrs Bērziņš, Jana Kukaine, Andrejs Balodis, Ieva Lange, Ilmārs Šlāpins, Inga Gaile, Inese Kalniņa, Vladislavs Nastavševs, Vents Sīlis. Portāls ”Satori” ir viņu mājas. Tajās ielaiž tikai deģenerātus. Tajā publicē tikai īpaša kaluma jaunās paaudzes „radošās” inteliģences tipus ar aizdomīgu ārieni un perversu prāta produkciju. Nekādi nav saprotams, kā Rozentāla, Purvīša, Valtera, Raiņa, Poruka un citu latviešu ģeniālo personību mantojuma pārņēmēju vidū varēja rastiem tādi kropļi kā „mākslinieks” Artūrs Bērziņš: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam." Ģenealoģiskā analīze ir nepieciešama. Runa ir par jauno paaudzi. Lielākā daļa no vārdā nosauktajiem primātiem strādā augstskolās. Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.

Dažas refleksijas

·       Refleksija par refleksiju pie mums ir aktuāla. Kādreiz mans mentors izstūma no Raiņa mantojuma jēdzienu „refleksijas”. Tas it kā esot ideālisma filosofijas jēdziens, kas neiederas proletāriskajā Raiņa materiālismā. Tāda bija mentora argumentācija. Neticu, ka viņš neapzinājās savas argumentācijas aplamību. Liekas, visu izšķīra kaut kāds subjektīvs naids pret šo jēdzienu, bet nevis pasaules uzskats. Naids pret jēdzieniem-svešvārdiem ir plaši izplatīts. Acīmredzot nav viegli saprast, ka jēdzieni-svešvārdi saīsina tekstu, tekstu dara semantiski konkrētu. Latviešu vārdiem latīniskās izcelsmes vārda „refleksijas” vietā nāktos lietot „apcere”, „pārdomas”, „domu un pārdzīvojumu izvērtējums”. Katram no tiem ir sava semantiskā aura. Toties „refleksijas” aptver visu triju latviešu vārdu auru vienā semantiskajā aurā.

·       Tradicionāli uzskata, ka cilvēki visvairāk baidās no kara, bada, slimībām. Taču statistika rāda šo baiļu avotu nepamatotību. Cilvēkiem visvairāk klājas baidīties no nāves pašnāvības formā, no nāves autokatastrofā. Abos tik tikko minētajos nāves veidos uz planētas iet bojā vairāk cilvēku nekā slimību, bada dēļ. Karš nav katru dienu, un karš nav vienlaicīgi uz visas planētas.

·       Mūsdienās cilvēku vislielākais apdraudējums ir informatīvais terorisms, destruktīvi sagrozot cilvēku apziņu visdažādākajos virzienos un novedot cilvēkus līdz deģenerācijai un degradācijai, morālajam un estētiskajam pagrimumam. Informatīvā terorisma laikmetā galvenā ir cīņa par cilvēka dvēselēm. Rietumu civilizācijā dezinformācija kā informatīvā terorisma instruments uzplaukst pamatā „baltās” rases bojāejas mentalitātes dēļ. Apzinoties savu izmiršanu, „baltā” rase ir zaudējusi jebkāda veida pietāti pret cilvēciskumu, garīgumu, patiesību, taisnīgumu utt. Bez šīs pietātes melošana nesastopas ne ar kādu pretestību – politisko, juridisko, morālo, ideoloģisko.

·       Informatīvais terorisms jau ir iznīcinājis patriotismu kā cilvēka organisku īpašību, kad patriotisms ir tādas pašas dabiskas jūtas kā mātes un tēva mīlestība. Latvijā patriotisms vairs nav cilvēka organiska īpašība. Patriotisms tiek apsmiets, uzskatīts par arhaismu. Par patriotisma deficītu liecina politiķu u.c. lepošanās ar savu patriotismu. Faktiski lepošanās ar patriotismu ir nekorekta, necienīga darbība. Tāda lepošanās liecina par patriotisma būtības neizpratni vispār.

·       Patriotisma esamība ir atkarīga no ideoloģijas. Ja vispār nav ideoloģijas jeb ideoloģija ir ideoloģija par ideoloģijas nevajadzību, tad nav ko gaidīt patriotismu. Mūsdienu Latvijā nav institūtu, kas izstrādātu un koriģētu ideoloģiju. Nenotiek filosofiska diskusija par ideoloģiju. Nav vispār diskusijas par Latvijas, latviešu tautas ceļu, nākotni. Latvijā garīgajā dzīvē prevalē meli, nepatiesība. Patiesībai vispār nav vietas masu komunikācijā, inteliģences darbībā.

·       Vispārējā melošana liecina par atbildības trūkumu; ja nav atbildības, tad var droši melot. Ja nav atbildības, tad meli piepilda smadzenes, kuras pēc tam nav viegli iztīrīt no meliem. Pie mums pašlaik neviens pat nedomā iztīrīt latviešu smadzenes no meliem un latviešu smadzenes piepildīt ar patiesību.

·       Sarunā par varu, individuālajās refleksijās par varu vienmēr klājas nošķirt diktatorisko varu no stipras varas. Ulmanis latviešiem asociējas ar diktatorisko varu. Latviešiem diktatoriskā vara un stiprā vara ir viens un tas pats, kas tā nav principā.