Kultūras elements

Protams, cilvēce nesastopas pirmo reizi ar zagšanu kā kultūras elementu. Zagšana kā kultūras elements ir bijis sastopams arī citu tautu kultūrā dažādos laikmetos un dažādos kontinentos. Turklāt Latvijas teritorijā bez latviešiem dzīvo vēl viena etnosa pārstāvji, kuriem zagšana ir stabils un pozitīvs kultūras elements. Tāpat cilvēce ir sastapusies ar pieeju, kad cilvēku darbības intelektuālās formas nenosaka piederību elitei un elites sastāvu. Tas plaši izpaužas mūsu laikmetā, kad valdošais politiskais spēks ir neformālie klani, kliķes, slepenas transnacionālās apvienības. Ja kādreiz valdošais politiskais spēks bija šķira, kā arī par valdošo politisko spēku varēja uzskatīt personības ar izteiktu sociālo domāšanu un iniciatīvu, tad mūsdienās tā vairs nav. Valda neformāli varas grupējumi, kurus ne reti dēvē par oligarhu grupējumiem. Šodienas Latvijā unikāla parādība nav arī tautas inteliģences jeb elites fundamentālā nevērtība un tautas inteliģences jeb elites degradācijas progress. Inteliģences jeb elites degradāciju principā neviens nevar apturēt, ja tautā neeksistē kontrelite, kā tas ir latviešu tautā. Kontrelite piespiež eliti pilnveidoties, paškritiski vērtēt sevi, audzināt sev elitāru maiņu. Ja tautā nav kontrelites, tad elite var degradēties neierobežoti plaši un neierobežoti dziļi. Degradācijas process plūst brīvi savā vaļā bez kontroles, velmes degradāciju ierobežot, savaldīt. Elitē iestājas tāda psiholoģiskā atmosfēra, kad elite pārstāj vispār rūpēties par savu kvalitāti un beigu beigās nemaz nav spējīga apjēgt savu totālo nevērtību. Šodienas Latvijā tas ir ļoti uzskatāmi. Jau apmēram 10 gadus ir apklususi žēlošanās par personību trūkumu valsts pārvaldei. Tāda žēlošanās bija populāra 90.gados. Tagad tā jau sen vairs nav sastopama. Tas var apliecināt tikai vienu mentālo stāvokli: elite ir ne vien samierinājusies ar personību trūkumu, bet ir laimīga ar savu tagadējo kvalitāti. Personības ar savu morālo un intelektuālo prasīgumu un kritiskumu nemaisās pa kājām „orgāniem”, „dzimuma-aspektiem”, „par-politikas” idiotiem, „jābūtības dimensijas” murgotājiem. Latviešu kultūras stabilais un pozitīvais elements zagšana tiek „elitāri” vadīts bez jebkādiem traucējumiem. Latviešu varas inteliģences kleptomānija var plaukt un ziedēt. Turklāt nav jāgaida nakts, kā tas bija pieņemts senajā Romā: clam, obscuro et plerumque nocte, kad zaga slepeni tumsā galvenokārt naktī...

Fināla fatālisms

Viss notiek „pēc notīm”. Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam sabrukumam. Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk vienmēr iedzen postā uz tiem būvēto konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja neattīstītā etnosa plebejisko parvēniju alkātība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodamības un visatļautības apziņa. Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki, kad latviešu mēslu izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu kropļi izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt. Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā miljona reakcija. Tā miljona reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešie līdzdalībnieki. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus, visaprobežotākie vainos arī ebrejus. Tā tagad arī notiek. Nav vainīga nelietīgā valdošā kliķe, bet vainīgs ir Kremlis, kurš ir veicis "uzbrukumu" Latvijas valstij. Rimšēvics u.c. nav vainīgi, pret viņiem ir noorganizēta provokācija. Respektīvi, kāda tauta, tāds tās sabrukums un tāda tās reakcija uz sabrukumu. Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt. Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi katastrofu izmanto, domājot par 6.oktobri. Arī Krievijā būs vēlēšanas. Krievijā atšķirībā no Latvijas ir pamatīga patriotiskā pretestība vietējai krimināli oligarhiskajai iekārtai. Ļoti liela nelaime ir naudas izvešana no Krievijas. Krievijai, Kremlim pirms vēlēšanām faktiski ir izdevīgi sagraut lielāko naudas atmazgāšanas oāzi Rīgā. Tāpēc varbūt ir izprovicēts LB korupcijas skandāls. Arī Baltajam namam nav vajadzīgas Rīgas naudas atmazgātuves. Tramps ar Putinu varēja vienoties par Rīgas blēžu pārmācīšanu. Bet tādi sīkumi mūsmājas apdauzītajiem gudriniekiem neinteresē.Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā ATROFIJA - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml. Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Arī tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki, neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.

Jautājums

Eksistē interesants un pētāms jautājums: „Vai progresējoši konsekventā latviešu dzimstības samazināšanās un tādējādi arī LR iedzīvotāju skaita samazināšanās finansiāli atsaucas uz latviešu varas inteliģences galveno kaislību – zagšanu?”. Visjaunākās publikācijas par izmaksātajām prēmijām un dažāda veida pabalstiem, sākot ar Rīgas pili, Valsts banku, ministrijām un beidzot ar sīkākām valsts struktūrām, liecina par latviešu varas inteliģences zagšanas apjoma strauju pieaugumu. Kāds tam ir iemesls? Vai iemesls ir tikai noziegumu brīvības faktors krimināli oligarhiskajā mēslu bedrē jeb iemesls ir reālās finansiālās iespējas palielināt zagšanu sakarā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un tātad ar kaut kādu izdevumu samazināšanos? Protams, pats par sevi saprotams iemesls jebkura veida nelietībai un noziegumam ir varas inteliģences cilvēciskās kvalitātes riebīgais kritums visās LR valstiskajās struktūrās. Latvijā paliek tikai cilvēciski mazvērtīgs „materiāls”, kuram zagšanas progresēšana ir normāla tendence. Zagšana neinteresē tikai dažāda tipa muldoņām, patentētiem šarlatāniem, tautas padibenēm grantiņiem, gedroviciem, interneta komentāru vājprātīgajiem troļļiem un tipiskiem postcilvēku deģenerātiem žuļiem. Zagšanai ir pievērsies latviešu varas inteliģences miljons. Bet drīz tas vairs nebūs miljons, jo dzimtenes pamešana intensīvi turpinās. Turpina samazināties latviešu dzimstība. Un, lūk, tāpēc ir jānoskaidro atbilde uz minēto jautājumu. Iespējams, palicējiem atbilde būs iepriecinoša. Viņus gaida zagšanas apjoma progress.

Demogrāfijas momenti

Sarunā par demogrāfiju nepieciešams paskaidrot trīs momentus. Pirmkārt, jaunāko publikāciju autori neprot skaidri un stingri nošķirt valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu vietējās tautas (teiksim, latviešu tautas) dzimstības pieauguma rezultātā no valsts iedzīvotāju skaita pieauguma, valstī ielaižot „melnās” un „pusmelnās” Āfrikas migrantus. Nelietīgi ir lielīties par valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu migrantu ielaišas rezultātā. Lielīties drīkst tikai par savas tautas dzimstības pieaugumu. Saprotams, ja to izdodas panākt. Otrkārt, no vienas puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes destruktivitāte, veicinot tautas vērtīgākās daļas dzimtenes pamešanu, bet no otras puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes jaunākie plāni par migrantu aicināšanu noteiktās profesijās, par ko tagad regulāri blādās izcili aprobežotais Valmieras grāmatvedis. Tāda notikumu gaita aksiomātiski liecina par latviešu etnosa nespēju ģenerēt tautas pastāvēšanai nepieciešamu optimālu politisko, valstisko virsslāni. Treškārt, nav daudz demogrāfiskā faktora adeptu. Nav daudz filosofu un zinātnieku (vēsturnieku, antropologu, kulturologu, sociologu u.c.), kuri demogrāfisko stāvokli uzskatītu par galveno faktoru cilvēces virzībā. Līdz šim zinātnē nav pieņemts pret demogrāfiju izturēties kā pret galveno apstākli, kas cēloniski iedarbojās uz cilvēces likteni un cilvēces kultūras procesiem, tos izraisot (kā cēlonis), nosakot (determinējot), veicinot vai pastiprinot, kā arī novājinot vai degradējot. Tas, ka demogrāfiskais stāvoklis (cilvēku dzimstība un mirstība, cilvēku kopskaits) ir galvenais stāvoklis, no kura ir atkarīga cilvēces gaita (civilizācija/kultūra), vēl nebūt nav zinātniskā norma. Joprojām cilvēces darbības, uzvedības un komunikācijas analītikā gandrīz nemaz netiek runāts par demogrāfiskajiem apstākļiem kā attiecīgo procesu izšķirošo faktoru. Tas šķiet dīvaini. Cilvēki taču vienmēr varēja ievērot, ka viens ir dzīve nelielā ģimenē, bet pavisam kaut kas cits ir dzīve lielā ģimenē. Tas attiecas arī uz citiem sociālajiem kolektīviem – ģintīm, ciltīm, tautām. Labi ir zināms, ka mazas tautas liktenis radikāli atšķiras no lielas tautas likteņa. Kopumā to pašu var teikt par cilvēci. 7-8 miljardus lielas cilvēces liktenis ir savādāks nekā 1-2 miljardus lielas cilvēces liktenis. Jēdzieni „masu sabiedrība”, „masu kultūra”, „masu cilvēks” radās tikai pēc tam, kad no XIX gadsimta uz planētas patiešām dzīvoja iedzīvotāju milzīgas masas. Hosē Ortega-Gasets par „masu sacelšanos” sāka sociāli filosofēt acīmredzot t.s. demogrāfisko emociju rezultātā. Viņš emocionāli raksta par jauno atklājumu – cilvēku masveidību uz ielas, baznīcās, kafejnīcās, vilcienos. Cilvēku masveidība atstāja dziļu emocionālo iespaidu. Cilvēku masveidība bija pilnīgi jauna un negaidīta izjūta. Sergeju Kapicu var uzskatīt par demogrāfiskā faktora adeptu. Vēloties sastapt domubiedrus, viņš iepazītajā literatūrā ir noskaidrojis tikai dažus vēsturniekus, kuri ir izteikušies par demogrāfijas kardinālo lomu. Savukārt mūsdienu globālo sociālo procesu tāda ģeniāla analītiķa darbībā kā Sergejs Kurginjans arī nekas nav sastopams par demogrāfisko faktoru. Joprojām valda klusums sociālajā filosofijā, politiskajā filosofijā, starptautisko attiecību filosofijā. Teiksim, Eiropas liktenis (migrācija, eiropiešu novecošana un izmiršana) arī nav pamudinājis pievērsties demogrāfiskajam faktoram kā galvenajam faktoram. Slavenā amerikāņa koncepcija par civilizāciju sadursmi arī iztika bez demogrāfiskās analīzes; respektīvi, demogrāfiskās pārejas (1960.-2050.g.) interpretācijas.

Bezcerība

Ar izglītību un zinātni tāpat kā ar industriālo ražošanu latviešu sētā, prasti sakot, „ir cauri”. Nekas cienījams nav tagad un nekas cienījams nebūs nākotnē. Latvieši un vietējie krievi/puskrievi momentā sagandēja kapitālisma greznumu – privāto izglītību ar iespēju veidot elitāras programmas un tautā izaudzināt īstu eliti. Latviešu kūroviem elitāras izglītības kritērijs tūlīt kļuva studiju programmas cena: jo dārgāka studiju programma, jo tā esot elitārāka (savā laikā bija gods to dzirdēt no Borisa Kurova mutes). Krievu privātās augstskolas tūlīt kļuva par dažādu alkātīgu deģenerātu buku, ņikiforovu, djakonu biznesu bez zinātnes un ar „diplomu” nemaskētu tirdzniecību. Rīgas klozetpodu tirgotāja „trulībā” galvenas princips nostiprinājās iemācīt latviešu jaunatnei „taisīt naudu”, par ko Pētersons atklāti blādījās auditorijā. Izglītībā un zinātnē nekas nopietns nevar būt, ja, piemēram, augstskolu zinātņu prorektori nav cilvēki ar zinātniski radošiem gēniem un pie tam vēl nav spējīgi izprast zinātnes un izglītības sakarības, zinātnes lomu izglītībā, zinātnes būtību u.tml. LU zinātņu prorektore ir robustā Druviete, kurai ar zinātni nav nekādas mentālās saistības un visas regālijas ir mātes, kompartejiski vienmēr pareizi domājošās LPSR oficiālās valodnieces, nopelns, nespējot vienīgi savai kretīnei sarunāt Nobela prēmiju. Par RSU zinātņu prorektori ir ievēlēta melnā Kiope – izglītības un zinātnes enerģiskā postītāja no Vaļņu ielas nama, kas pārņemts ar „Boloņas procesa” neoliberālo un antihumāno (praktiski - sociālā darvinisma) smirdoņu. Kundze no zinātnes atrodas vēl tālāk nekā Druviete, kura vismaz ir LPSR ZA augstceltnē redzējusi īstus zinātniekus. Kiopes kundze ir redzējusi tikai šadurskus. Latvijas zinātnes sagraušana ir melnās dāmas lielākais zinātniskais sasniegums. RTU zinātņu prorektora Tāļa Juhnas pētījumu jomas ir ūdens kvalitātes nodrošināšana pilsētvidē un enerģijas ieguve no notekūdeņiem un atjaunojamiem dabas resursiem. Neticu, ka ar spilgti izteikto lingvistisko izvirtību viņam var sanākt kaut kas labs zinātnē. Tas nevar notikt, nesaprotot zinātnes jēgu un neprotot lietot zinātnes valodu. Katrā ziņā lingvistiskos izvirtuļus ir jātur 4 miljonus kilometru lielā attālumā no jaunatnes, studiju procesa, zinātnes organizēšanas, zinātnes. Dabas zinātnes, tehniskās zinātnes bija pēdējā cerība. Humanitārās un sociālās zinātnes latviešu sētā vienmēr ir bijušas provinciāli bālas un šarlatāniski sasmērētas. Notiekošais RTU aicina atmest arī pēdējo cerību. Ja RTU zinātniskā virtuve ir nodota totāli nepiemērotam  cilvēkam, tad nekādas cerības vairs nevar būt. 

Atkratīšanās

Mūsu varas inteliģences ierēdnieciskais un akadēmiskais slānis faktiski ir ar attiecīgām regālijām izpušķoti plebeji bez patiesas inteliģences un patiesi inteliģentiem cilvēkiem raksturīgās attieksmes pret dažādām dzīves norisēm. Piemēram, pret skolotāju profesiju un skolotāju sagatavošanu. Pēc „brīvības” iegūšanas padomju laikā izveidotās pedagoģiskās mācību iestādes par katru cenu tiecās atkratīties no pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas, it kā tas būtu kaut kas nepilnvērtīgs, necienīgs, neakadēmisks. Atkratīšanās sākās jau ar mācību iestādes nosaukuma maiņu, izsvītrojot vārdu „pedagoģiskā” un par katru cenu uzkurbulējot „universitāti”. Tipisks piemērs ir bijušais Daugavpils Pedagoģiskais institūts, kas padomju laikā bija cienījama mācību iestāde skolotāju sagatavošanā. DPI 1993.g. sevi sāka dēvēt par Daugavpils Pedagoģisko universitāti, bet 2001.g. – par Daugavpils universitāti. No pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas ir atkratījies arī Liepājas Valsts Pedagoģiskais institūts. Tā nosaukumu vēsture ir šāda: 1990.-1993.g. Liepājas Pedagoģiskais institūts, 1993.-1998.g. Liepājas Pedagoģiskā augstskola, 1998.-2008.g. Liepājas Pedagoģiskā akadēmija, no 2008.g. Liepājas universitāte. Pēc Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas skandalozās likvidēšanas Latvijā paliek tikai viena valsts augstākās izglītības mācību iestāde, kurai nosaukumā ir vārds „pedagoģijas”. Tā ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Diplomu privātās tirgotavas, saprotams, savā biznesā vēl trakāk baidās no „pedagoģijas”.

MULTIKULTURĀLISMA BŪTĪBA

Informācija saprātīgajiem

…Liekas, ir pienācis laiks sniegt zināmu paskaidrojumu. 2010.-2011.g., kad īpaši dedzīgi tika vajāts multikulturālisms, konstruktīvi paskaidrojumi varēja izskatīties kā aizstāvēšanās un taisnošanās, kas vienmēr ir infantīlisma izpausme. Multikulturālismam ar infantīlismu nevar būt nekā kopēja.

Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids – atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra.

Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai.

Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad – lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas.

Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.

Rietumu civilizācijā īpaši kopš Reformācijas laikmeta reliģiskajā ideoloģijā sāka apzināti un speciāli „strādāt” ar indivīdu. Reformācijas laikmetā sākās baznīcas pedagoģiskā kampaņa, kas nevarēja neietekmēt morāli tikumisko līmeni cilvēku komunikācijā. Reformācijas laikmetā radušās un nostiprinātās baznīcas humanitāri antropoloģiskās ambīcijas saglabājās arī mūsdienās.

Multikulturālisms ir transdisciplināra koncepcija, kas kļuva iespējama tikai noteiktā sociālajā un antropoloģiskajā kontekstā, kad zinātnē ir jau radīts samērā plašs starpdisciplinārais konceptuālais arsenāls, par kuru ir diezgan labi informēta sabiedrības izglītotākā daļa.

Multikulturālisms vispirms un galvenokārt ir jauns domāšanas veids, sociālā un kulturoloģiskā konteksta jauna izpratne. Multikulturālisms ir jaunās realitātes izpratne, kad kultūras videi ir trīs plūsmas: 1) etnopartikulārā, 2) nacionālā un 3) globālā.

Multikulturālismā atspoguļojās sabiedrības/cilvēces pašsaglabāšanās instinkts, respektīvi, vēlēšanās izdzīvot izteikti polietniskos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt savu identitāti un tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritātes principa realizāciju etniski iekšējās un starpetniskajās attiecībās. Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret ļaunajiem un sliktajiem. Agrāk iznīcināja sliktos. Varēja izpildīt nāves sodu zagļa sievai un bērniem. Skitiem bija tradīcija nogalināt slikta cilvēka vīrieša dzimuma visus bērnus.

Multikulturālisms ir transetniska identitāte un arī transetniskās identitātes ideoloģija. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības izpratnei. Tas ir intelektuāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentāls rezultāts.

Savā laikā multikulturālisms ieguva jaunu spēku pēc tam, kad elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā”. Pēc tam Rietumos elite saprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne minētajām parādībām, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība.

XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā izgāzās nevis multikulturālisma koncepcija, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas postmodernistiskā elite nemīl stingras etniskās un reliģiskās identitātes saglabāšanos savas valsts iedzīvotāju slānī, kas tiek saukts lakoniski – migranti. Rietumeiropas postmodernistiskās elites smadzenes ir aptumšojušas politkorekti lietotās Apgaismības un postmodernisma abstrakcijas – demokrātija, cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija. Izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi, un viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.I. Ļeņina aforismu: jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē.

Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauna stadija, kas izpaužās visās sabiedriskās apziņas formās: filosofijā, zinātnē, morālē, reliģijā, mākslā, tiesiskajā apziņā, politiskajā apziņā. Multikulturālisms kā sabiedriskās apziņas jauna stadija organiski sasaucas ar sava laikmeta citām jaunām izpausmēm. Piemēram, globalizāciju kā sabiedriskās apziņas jaunu stadiju.

Sabiedriskās apziņas stadija vienmēr ir vienota ar vēsturisko procesu – sabiedrības esamības realitāti. Tas attiecas arī uz tādām agrākajām sabiedriskās apziņas stadijām kā internacionālisms un sociālistiskais internacionālisms. Internacionālisms ir starptautiska strādnieku šķiras solidaritāte, atzīstot katra līdztiesību un patstāvību. Internacionālisms izpaužās politikā, ideoloģijā, psiholoģijā. Sociālistiskais internacionālisms ir jauna tipa draudzības, līdztiesības, sadarbības apliecinājums starp tautām un nācijām. Sociālistiskais internacionālisms balstās uz patriotismu un ir naidīgs pret nacionālismu un kosmopolītismu. Sociālistiskajā internacionālismā liela loma ir audzināšanas darbam.

Noteikti ir jāņem vērā, ka sabiedriskā apziņa ir vēsturiskā procesa garīgā sfēra sociumā. Sabiedriskajai apziņai ir tiko minētās formas, kā arī funkcionēšanas/realizācijas līmeņi: teorētiskais, psiholoģiskais, ideoloģiskais, ikdienišķi praktiskais.

Multikulturālisma objektīva izpratne ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad tiek ņemtas vērā cilvēciskās esamības visas sfēras – viss konteksts. Tāpat ir nepieciešams zināt, kādā ceļā sabiedriskajā apziņā ir radusies jaunā stadija. Savukārt jaunās stadijas izpratne, novērtējums un praktiskais pielietojums nav iespējams bez zināmas sagatavotības un kompetences. Nepieciešams ir tas, ko saucu par „Jaunas kompetences ABC”. Tātad – jaunas kompetences ābeci. Multikulturālisma pamatā ir kultūras jēdziens un attieksme pret kultūru, tāpēc jaunās kompetences ABC centrā ir kultūra.

Atliek piebilst, ka multikulturālismu nevar imitēt. Ar multikulturalismu nevar koķetēt un manipulēt. Multikulturālisms ir īsta un patiesa tendence, ar kuru nevar mānīties un liekuļot tāpat kā nevar mānīties un liekoļot ar jebkuru īstu un patiesu fenomenu.

Tie, kuri neizprot multikulturālisma būtību un vēsturisko ģenēzi cilvēces morāli intelektuālajā attīstībā, priecājās par tā norietu visā pasaulē. 2010.-2011.gada notikumi Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā patiešām var liecināt par radikālām izmaiņām attiecībā pret tā tipa multikulturālisma politiku, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto, kas nevarēja neizraisīt to cilvēku neuzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Tomēr viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Tika melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam.

Šodien ir arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai stingra ideoloģiskā diktāta apstākļos, kas bija raksturīgs totalitārismam PSRS. Daži atcerās O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Tāpat tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” nav spējīgi piedāvāt dzīvotspējīgus sociālos ideālus un viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir tas pats mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju. Globalizācijas totālais karnevāls un tā efektīvās iluminācijas piesaista cilvēku uzmanību. Šajā „tenderā” uzvarēs (proti, izdzīvos kā kultūra/civilizācija) tikai tie, kuriem vēl ir spēcīgs tradicionālisms un kuri bez kompromisa savu tradicionālismu spēs aizstāvēt. Šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses.

2012.gada 23.augustā

Stulbuma publiskošana

No vienas puses nekas traks nav noticis. Noticis ir tas, kam bija jānotiek. Stulbums vienmēr kaut kādā veidā izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar neizpausties. Salnāja stulbais paziņojums, ka „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns”, no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; proti, stulbuma elementāra izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Taču no otras puses tiekamies ar kaut ko oriģinālu; proti, tiekamies ar stulbuma publiskošanu. Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā oriģinālais ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi publiskot. Tātad prezentēt sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties ar savām stulbībām zināmā auditorijā. Agrāk pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Galvenais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek otrādi: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve zem šīs Saules. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuri nepubliskotu stulbumu. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga visaptveroša parādība. Turklāt regresīvi progresējoša parādība, kurai nav redzams gals.

Jaunā ideoloģija

Globālo sociālo problēmu analītikā tiek pasvītrota jaunas ideoloģijas nepieciešamība. Runa nav par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu, bet gan par jaunas ideoloģijas akūtu nepieciešamību. Par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu izsakās tikai tie, kuri apzinās savas ideoloģijas bezspēcību, novecošanu, pagrimumu, traucēšanu u.tml. Jaunas ideoloģijas nepieciešamība ir elementāri loģiska: Jauno laiku visas trīs dominējošās ideoloģijas ir zaudējušas aktualitāti un neatbilst mūsdienu dzīves īstenības vajadzībām, nespējot idejiski mobilizēt cilvēkus saskarsmē ar esamības realitātēm. Jauno laiku trīs dominējās ideoloģijas ir 1) sociālisms, 2) nacionālisms (fašisms) un 3) liberālisms. Sociālisma ideoloģijas likteni nosaka saimnieciskās darbības zinātniski tehnoloģiski determinētā strādnieku šķiras izzušana un šķiru cīņas atmiršana sociāli politisko problēmu risināšanā. Nacionālisma ideoloģijas likteni nosaka transnacionālās saimnieciskās darbības determinētība, masveidīgi degradējot nacionāli suverēno valstiskumu un pilsoniskās nācijas valstiski politiskās iespējas. Liberālisma ideoloģijas likteni nosaka šīs ideoloģijas sasniegtais, bet galvenais – šīs ideoloģijas pārcenšanās, galu galā deformējot ideoloģijas konstruktīvo jēgu vispār. Liberālisms jau ir visu paveicis sava centrālā objekta – indivīda – aprūpēšanā: atbrīvojis indivīdu no Dieva, atbrīvojis indivīdu no nacionāli suverēnas valsts, šķiriskās piederības, dzimtas („gendera”), ģimenes, racionālisma, savienojis indivīdu ar iracionālismu, postcilvēku, virtuālo realitāti, idejisko un vērtību plurālismu, kosmopolītismu, postmodernismu garīgajā kultūrā. Liberālisma pārcenšanās ir galvenais iemesls liberālisma turpmākajai nevajadzībai, objektīvi pamatotai atmiršanai, kaitīgumam. Nepieciešama jauna ideoloģija. Tās mērķis – cilvēka saglabāšana, pie reizes atbrīvojot cilvēku no liberālisma pārcentīgās ietekmes. Jaunajai ideoloģijai ir jāpanāk, ka cilvēks paliek cilvēks, bet nevis transformējas postcilvēkā. Jaunajai ideoloģijai cilvēkā ir jāsaglabā cilvēka cilvēciskuma parametri: valoda, garīgā kultūra, identitāte, garīgums, pašcieņa, tikumiskums, humānisms, brīvības prioritāte, nacionālā pašapziņa. Bet tagad par galveno - ideoloģiju demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad "baltā" rase noveco un izmirst, zaudējusi dzīves interesi, savas rases atražošanas interesi, masveidā pievēršas triviālām baudām un primitīvai izklaidei; respektīvi, dzīvo saskaņā ar principu "dzīres mēra laikā". Kādai šādos apstākļos ir jābūt ideoloģijai?  Saprotams, visu sarežgī "balto" cilvēku imunitātes zudums pret degradāciju un deģenerāciju. Kādai ir jābūt ideoloģijai, lai "baltai" rasei saglabātu cilvēcisku seju? Atbildē uz šo jautājumu obligāti jāņem vērā mūsu nekompetence; mēs nezinām, kādi spēki organizē un pārvalda demogrāfisko pāreju. Vienīgi nojaušam, ka tas ir kosmiskās enerģijas spēks un šis spēks nav meklējams uz Zemes. Vēl nojaušam šī spēka fatālo raksturu, pret kura gribu cilvēki ir bezspēcīgi. Proti, ja ir nolemta "baltās" rases panīkšana, tad tā arī notiks un neviena ideoloģija to nespēs novērst. 

Tumsonības vērtējums

Nesen sastaptie debilie vārdi „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” vedina uzdot vienu jautājumu: „Kas ir pretīgāk – vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība jeb mentāli nosacīta tumsonība”? Tik tikko sastaptie debilie vārdi noteikti ir mentāli nosacīta tumsonība. Vispirms par to, ko nozīmē vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība un mentāli nosacīta tumsonība. Vēsturiski nosacīta tumsonība ir tad, kad nav skolu, nav iespējams mācīties, saprotams – nav mācību grāmatu un nav zinātnisko grāmatu, tautā valda masveida analfabētisms, kas tiek pakāpeniski pārvarēts: latviešu zemnieki iemācās lasīt latviešu valodā sagatavotās vācbaltu grāmatas, latviešu zemnieku zināšanas paplašinās, tumsonība sāk izplēnēt. Piemēram, latvieši vēsturiski objektīvas tumsonības apstākļos dzīvoja Vecā Stendera laikā. Vecā Stendera slavenā grāmata faktiski ir domāta vēsturiski objektīvi nosacītas tumsonības pārvarēšanai. Tomēr situācija ir dīvaina. Viņa grāmatas saturs ir piebāzts ar muļķībām. Nav saprotams iemesls. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu iespējām lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Tolaik vienīgi svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja uzzināt patiesību pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Visticamākais, Vecais Stenders rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu spējai pagaidām kompetenti izprast pasaules īstenības parādības. Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja primitīvi, intelektuāli atviegloti. Viņš faktiski saglabāja latviešos zināmu tumsonību. Tā bija vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība. Tā tika pārvarēta pēc tam, kad latvieši sāka lasīt citu tautu autoru darbus un vēlāk arī citu vācbaltu darbus, kuros jau vairs nebija muļķības un latviešus iepazīstināja ar pasaules reālo saturu un reālajām formām. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu autoru literatūras. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā un viņiem ir pieejama informācija no visas pasaules, bet viņi to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām Vecā Stendera garā. Mentāli nosacītas tumsonības pamatā ir kaut kāds provinciāli pašapmierināts, mietpilsoniski pašpārliecināts, pseidointelektuālisma apmāts komplekss. Tagad katrs latvietis var uzzināt, kas ir kultūra. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav atzīta vajadzība mācīties no citām tautām, citu valstu zinātniekiem. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu pasaulē, bet ne tikai pašmāju „ģēniju” izgarojumos, kuriem ir diemžēl iespējams uzturēt tumsonību, šarlatānismu LR mācību iestādēs, medijos, jebkurā publiskajā darbībā. Atbildot uz sākumā formulēto jautājumu, mentāli nosacītā tumsonība ir ievērojami pretīgāka nekā vēsturiski objektīvi nosacītā tumsonība. Vēl nākas piebilst par vienu drūmu šodienas likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu jaunatnes liela daļa kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā dzīvojošā jaunatne nebija tumsoniska. Tolaik neviens neteiktu/nerakstītu tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

Materiālu pietiekamība

Ādama nolādēšanas kontekstā simboliskās realitātes monitoringam materiālu nekad nav trūcis un netrūkst arī tagad. Monitoringam rodas pamatīgs darbs, ja simbolisko realitāti sasaista ar vēsturi un vēsturi uzlūko kā ideoloģisko vēsturi, kura atspoguļo likumsakarības abstrakti simbolisko ideju ģenēzē, transformācijā, tendenciozitātē, dzīves praktikumā. Ideoloģiskā vēsture atspoguļo idejisko paradigmu maiņu; šodienas terminoloģijā – Tradicionālisma, Modernisma un Postmodernisma maiņu, ietverot konservatīvisma, liberālisma, sociālisma, fašisma idejiskos kompleksus, kuri nav iespējami bez simboliskā noformējuma un nav iespējami arī bez realitātes maskēšanas un realitātes skaidrošanas ireālā valodā. Citiem vārdiem sakot, bez meliem, kad melošana kļūst Ādama nolādēšanas sekas. Acīmredzot, meli kā Rietumu ideoloģijas saturs nesākās tikai 1919.gadā Versaļā, kā uzskata Alfrēds Bojmlers (Alfred Baeumler). Melīga demagoģija par taisnīgumu, tiesiskumu, demokrātiskumu, cilvēciskumu bija sastopama agrāk. Franču revolūcija visplatāk atvēra vārtus ideoloģiskajai demagoģijai, un tā turpinājās XIX-XX gs., totāli devalvējot minētos cēlos jēdzienus, kuriem neviens vairs netic. Kā zināms, demagoģija kļūst demagoģija, pateicoties vārdu un darbu nesaderībai. Tāda nesaderība Jaunajos laikos kļuva politikas un politiskās varas norma. Ādama nolādēšanas sekas ir sentences „vara pati par sevi ir ļaunums” izmantošana reāli nodarītā ļaunuma maskēšanā. Meli kļūst ideoloģiskais pamats neleģitīmai varai un kroplam valstiskumam. Piemēram, krimināli oligarhiskajam valstiskumam – visjaunākajam valstiskuma ūnikumam uz planētas.

Regresīvā pēctecība

   Nepieciešama elementāri apkopojoša saruna par garīgajos procesos sastopamā leksiskā ietērpa pēctecību Latvijā no 90.gadu sākuma līdz šodienai (2017.g. dec.). Interesanti izsekot, kā gadu gaitā brīvajā Latvijā ir mainījušies sociumā dominējošie jēdzieni.

   Katrā laikmetā ir sava valoda, un tā mainās reizē ar izmaiņām cilvēkos un viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Valodu nosaka attiecīgajā laikmetā cilvēku iniciētās populārākās tendences un parādības.

   Nav jāatgādina par pēcpadomju Latvijas garīgo procesu milzīgo politizētību. Tas atsaucas uz leksisko ietērpu. Visbiežāk konkrēti atsaucas uz procesu vērtējumā lietotajiem vārdiem. Parasti vārdus nosaka attiecīgo procesu kvalitāte; respektīvi, politisko procesu autoru cilvēciskā un profesionālā kvalitāte.

   Pēcpadomju Latvijā šajā ziņā ir konstatējama regresīva pēctecība – parādās arvien sliktāki vārdi. Visus 27 gadus nācās runāt par politiskās varas neleģitimitāti un nekompetenci. Bet tā ir tipiska politiskā tematika, kura drūmi pārklāj sabiedrību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka bez politizētības aizvadītajos 27 gados nefunkcionēja neviens garīgais process nevienā dzīves segmentā. Gan baznīcu norisēs, gan mākslā un literatūrā, gan ekonomikā, zinātnē, izglītībā valdīja visdažādāko jautājumu, aspektu, problēmu, konceptu, projektu politizācija; proti, politizēšanās, politiskā rakstura piešķiršana, cieša saistīšana ar politiku.

   Tam ir iespējams ne tikai hipotētisks, bet arī objektīvs izskaidrojums. Vispirms tas liecina par valstiskuma neadekvātumu. LPSR tika pārkrāsota par kriminālu LR. Tas bija politisks process, kas aizsāka visu citu dzīves procesu politizāciju. LR kriminālais raksturs visu laiku ir veicinājis sociuma politisku reakciju. Tā ir izpaudusies divējādi: 1) kriminālās iekārtas politiskā atbalstīšanā un 2) kriminālās iekārtas politiskā nosodīšanā.

   Aizvadītajos gadus semitos jebkurš diskurss par jebkuru dzīves procesu izvērtās politiskajā diskursā, bet nevis, teiksim, profesionāli specifiskā, profesionāli teorētiskā un metodoloģiskā diskursā. Turklāt politiski nācās vērtēt latviešu tautu. LR kriminālā valstiskuma masveidīgā atbalstīšana liecina par latviešu politiskās apziņas zemo līmeni un nespēju atteikties no vēsturiski tradicionālās normas būt vergiem – saglabāt vergu sociāli politisko statusu un mentalitāti. Tagad latviešu vairākums ar prieku vergo oligarhiem, Lielajai Bandai, eirobirokrātijai, transnacionālajiem monopolistiem. Pēcpadomju laikā latviešu sociumā nedarbojas frīzu zemnieku senā paruna „Labāk miris nekā vergs” (Lieber todt als Sklave).

   Konkrēti runājot, pēcpadomju Latvijas garīgajos procesos ir saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps. Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Tie bija kadri, kuru domas un rīcību nosacīja racionāls saprāts. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem bija zināšanas (partijas skolu absolventiem) un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika visu procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”.

   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma, kad legāli formālā politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Visu procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija nekādas teorētiskās izpratnes par valsts pārvadīšanu un arī nebija nekādas pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis fundamentāli nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem, kuru galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus”.

   „Vienotības” valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) publiskajā telpā „Vienotības” darbības apzīmējumos sāka lietot arī vārdus „idioti”, „idiotija”.

   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) veidošanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”, „noziedznieki”.

   Ļoti iespējams, šie vārdi būs LR visu procesu galvenie raksturotāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Nav ticams, ka latviešu elektorāts valsti neuzticēs garīgi anormālām būtnēm – regresīvās pēctecības visspilgtākajiem uzskates līdzekļiem.

Pareizais viedoklis

Melnais Kangeris deklarē „čekas maisu” publicēšanas nepieciešamību bez komisijas pētnieciskās izziņas: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Viņa viedokļa nelietīgums pazemot cilvēkus spilgti izceļas un kontrastē ar Jura Bojāra viedokli: "Ko darīt šodien? Ļaut strādāt maisu izpētes komisijai, pirms tam gan paņemot parakstus par slepenības ievērošanu. Skapji ir lieli, viņiem tur pietiks darba līdz mūža beigām. Domāju, ka šie cilvēki varētu noskaidrot ļaunprātīgus sadarbības gadījumus vai noziegumus. Un šos vārdus gan vajadzētu publicēt."  Bojārs zina, ko runā. Viņa viedoklis ir loģisks, profesionāli pamatots, morāli pamatots – ļaunprātīgo „avotu” noskaidrošana palīdzētu tautai morāli atveseļoties. Bojāra viedoklis liecina, ka melnais Kangeris ir padzenams un viņa melnā komisija ir nekavējoties jālikvidē. Neliešiem nevar uzticēt sociāli un morāli tik atbildīgu darbu. Jāveido jauna komisija no patiesi godīgiem zinātniekiem, bet nevis no nelietīgiem savas tautas inteliģences pazemotājiem.