Valsts mācība

Latvijā ir vēlams ieviest mācību priekšmetu ar nosaukumu „Valsts pamati” jeb „Valsts mācība”. Šis priekšmets ir jāapgūst katram pavalstniekam. Priekšmetam ir jāsniedz zināšanas par valsti un tās funkcionēšanas pamatnosacījumiem. Priekšmets pozitīvi ietekmēs tautas politisko apziņu, un tajā nostiprināsies pareiza informācija par valsti. Latviešu politiskā apziņa nevar lepoties ar zināšanu dziļumu un precizitāti. Tas izraisa dažādas kroplības un vispār fundamentālu neizpratni par valsts jēgu, bet galvenais – totāli neadekvātu LR vērtējumu. Masveida nezināšana ir viens no galvenajiem iemesliem pamatotajai tēzei par latviešu valsts nespēju; proti, nespēju uzturēt savu valsti. Ja latviešiem būtu adekvātas zināšanas par valsti, LR seja būtu pareizāka, tīrāka, glītāka, sakoptāka. LR vispār nebūtu pretīgs monstrs ar nacionāli noziedzīgu valstiskumu un šausmīgs šķērslis tautas bioloģiskajai pastāvēšanai un tautas kultūras virzībai. Ne tikai aplamā attieksme pret dezinformāciju liecina par minētā mācību priekšmeta nepieciešamību. Aplama ir attieksme pret daudziem (visiem) valsts aspektiem – to būtību, rašanos, praktisko darbību utt. Faktiski katru dienu medijos tiekamies ar neizpratni par valsti. Izpratnes trūkumu demonstrē gan politiķi, gan citi cilvēki, kuri iesaistās sarunā par valsti. Visus līdz šim greizi traktētos valsts pastāvēšanas aspektus nav iespējams atcerēties un tagad uzskaitīt. Uzskaitījumu noteikti ir jāsāk ar tādu svarīgu jautājumu kā valsts suverenitāte. Latviešu vairākuma izpratne par valsts suverenitāti ir idiotiska. Daudzi pilnīgi dumji uzskata, ka LR paliek suverēna (nacionāli neatkarīga) valsts arī pēc iestāšanās ES. Troksnis ap „Rīdzenes sarunām” liecināja par neizpratni valsts problēmu risināšanas tehnoloģijā. Troksnis neliecināja par neformālo diskusiju lomas izpratni valstī. Melnā Kangera saceltie nelietīgie dubļi ap „čekas maisiem” atklāja masveida neizpratni par speciālo dienestu vietu valstī, kā arī klaju neizpratni par katra pilsoņa pienākumu sargāt savu valsti un palīdzēt to darīt jebkurai valsts drošības iestādei. Idiotiska ir vispārējā attieksme pret ideoloģijas vietu valstī. Netiek saprasts, ka parlamentārā opozīcija ietilpst varas struktūrā. Pavalstnieki pret valsti neizturas kā pret sistēmisku veidojumu. Tas traucē objektīvi vērtēt LR institūciju darbu, atsevišķu amatpersonu darbu. Naivi tiek gaidīts un prasīts tas, ko ir bezjēdzīgi gaidīt un prasīt, jo valstiskās nebūšanas atsaucas uz visiem valsts elementiem. Kardināli neadekvāta ir izturēšanās pret politiku kā profesionālās darbības sfēru. No politikas un politiķiem vispār netiek prasīta politiski idejiskā konceptualitāte un tās konsekvence dzīves reālajos procesos. Ieviesusies norma savtīgā nolūkā nemitīgi mainīt partejisko piederību.

Diaspora

Par tautas iracionālismu, īpaši varas inteliģences iracionālismu, par iracionālismu, kas ir sasniedzis idiotijas pakāpi, liecina jaunā tēma „Diaspora”. Portālā „Pietiek” 2018.gada aprīlī ievietoja kādas sarkanmatainas un paresnas žurnālistes, vulgāras sejas īpašnieces tekstu. Tas sākas ar šādiem teikumiem: „Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka kartē redzamās robežas. Vēl vairāk, diasporas atbalstam paredzēts aptuveni miljons eiro gadā un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām visnotaļ ir saprotams un atbalstāms tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats”. „Diaspora” ir viens no vērtīgi nevērtīgās latviešu varas inteliģences lielākajiem nacionālajiem sasniegumiem tautas vēsturē. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā latviešu varas inteliģence ir radījusi nacionāli apkaunojošu fenomenu – „diasporu”. Tās apjoms turpina pieaugt. Ja līdz šim latviešiem bija daži desmiti tūkstoši "trimdas latvieši", tad tagad jau ir simtiem tūkstošu liela „diaspora” no tautas vērtīgākajiem cilvēkiem, kas liecina par tautas stiprākās daļas atrašanos svešā teritorijā. Tā vietā, lai tērētu „diasporai” miljonus, labāk vajadzēja par šo naudu no frančiem sapirkt giljotīnas, lai giljotinētu latviešu varas mēslus, pēc kā „diasporas” vairs nebūtu, jo tautas vērtīgākā frakcija atgrieztos mājās. Bet tas nenotiks. Frančiem netiks latviešu naudiņa. „Diasporai” ir uzkundzējušies tādi paši alkātīgi un dumji tipi kādi ir uzkundzējušies visai latviešu tautai un tās valstij vārdā LR. Noteikti jau ir sarēķināts, cik lielu daļu katru gadu no tā miljona varēs nozagt „diasporas” patrioti. Saprotams, viņi nav spējīgi saprast, ka „diaspora” ir tautas nelaime un tautas bojāejas uzskatāms pierādījums. Ja ap „diasporu” ir vajadzīga kāda darbība, tad tā var būt tikai viena darbība – smirdošās valstiskās mēslu bedres likvidēšana, kas reizē būtu nacionāli apkaunojošās „diasporas” likvidēšana.

Pretrunu kumulācija

Par sabiedrības pagrimuma pakāpi var liecināt daudzas pazīmes. Viena no tām ir neidentificējamu pretrunu kumulācija. Ko ar to domāju? Ko tas praktiski nozīmē? Tas praktiski nozīmē dažādu pretrunīgu izpausmju uzkrāšanos (kumulāciju) sabiedrībā tādā spriegumā un apjomā, ka sabiedrība vairs neatšķir normu no patoloģijas. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības smadzenēs vairs nefigurē pretrunas, jo sabiedrība vairs nespēj atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir pretrunīgs un kas nav pretrunīgs. Kā zināms, pretrunīguma pamatā ir divas nesaderīgas izpausmes. Un, lūk, sabiedrības pagrimums ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka sabiedrība vairs neprot abas nesaderīgās izpausmes nošķirt vienu no otras. Sabiedrība vairs nespēj to izdarīt. Sabiedrība vairs nesaprot, kas ir labs un kas nav labs, kas priekš cilvēkiem ir pozitīvs un  kas priekš cilvēkiem nav pozitīvs. Turklāt tas attiecas uz lielu apjomu; atkārtoju: sabiedrības pagrimums ir tik apjomīgs, ka sabiedrība pati vairs nespēj nošķirt labo no sliktā. Sabiedrībā viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka sabiedība nav spējīga idenficēt negatīvas vai pozitīvas izpausmes. Vēsturiski tradicionāli sabiedrību, plašāk – tautu, pārbauda ar brīvību. Proti, noskaidrojot,  kā tauta prot izmantot brīvību, vai tautai brīvība vispār ir vajadzīga, vai tauta vēlas un prot nosargāt tai doto brīvību. Taču tautu pārbauda ne tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu, pašas un citu tautu intelektuālo un māksliniecisko mantojumu. Tādā gadījumā atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu pasaules kultūru bagātībām. Pretrunu kumulācija latviešos ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka skar tautas pārbaudes visus veidus. Skaidri ir redzams, ka apjukums valda gan attieksmē pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, pasaules kultūru bagātībām. Latviešu tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle poor” bars. Protams, neidentificējamu pretrunu kumulācija ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Sociuma apziņā sāk dominēt asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Sociuma apziņa kļūst šizofrēniska, deģeneratīva. Intelektuālie procesi sairst, devalvējas. Sociuma refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu.

Idiotija ap valodu

Prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latv.val. To vēsta „Delfi”2018.g.2.aprīlī. Ideja nav jauna. Jau 80.g. beigās, kad tika veidota valodas politika, tika formulēts, ka vidējai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Toreiz neviens neiedziļinājās šajā normā, par kuru centos pārliecināt „rīdziniekus”. Tā rezultātā tika pieļauta rupja kļūda. No šīs kļūdas labums bija tikai politiskajiem primātiem, kuri savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu, lai taisītu politisko karjeru. Naciķi pirms katrām vēlēšanām musināja valodas jautājumu. Valodas jautājums bija vajadzīgs arī ždanokiem, cilēvičiem, plīneriem, mitrofānoviem savai karjerai, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Toreiz tāpat eksistēja atziņa, ka Valodas likums nav vajadzīgs, ja valodas prasības iestrādā citos likumos sakarā ar profesionālo darbību. Arī šo atziņu mūsu "gaišās galvas" ignorēja. Tā visa rezultātā LR 30 un vairāk gadus turpinās idiotija ap elementāru lietu - prasmi zināt valsts valodu darba vajadzībām.  Par savu līdzdalību valodas politikā nevēlos atcerēties. Esmu galveno pateicis "CV ciniskajā variantā". Tagad nākas atkārtot tikai trīs tēzes manos toreizējos uzskatos: 1. Valstij ir jāpalīdz mācīties latv. valodu, 2. Nav jāaiztiek strādnieki, kuri darbu dara klusējot; 3. Izglītībai no vidusskolas klasēm ir jābūt latv. val. Vēlāk man gudri cilvēki palīdzēja saprast, ka Valodas likums nav vajadzīgs. Vajadzīga ir konsekventa prasība (juridiski nostiprināta) profesionālajā darbībā, neļaujot attiecīgos amatus ieņemt bez latv.val.zināšanām. Lūk, citāts no "CV": 1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988). 1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais: valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II). Protams, "rīdzinieki" noklusē un vienmēr noklusēs mūsu darbu Daugavpilī 80.-90.gados valodas jomā, multikulturālisma, nacionālo attiecību jomā, kultūras vēstures skolotāju programmas izveidē. "Rīdzinieki" taču ir latvieši, un latvietis nevar kaut ko nesariebt otram latvietim. Īpaši tad, kad pats var lepoties tikai ar savu pietaisīto smirdošo čupu aiz staļļa.

Ģenealoģiskā analītika

Aktuāls ir jautājums par latviešu bioloģiskās evolūcijas rezultātiem. Ja kāds vēlas iedziļināties degradācijas un deģenerācijas iemeslos, tad bez ģenealoģiskās analīzes neiztikt. Nākas pētīt šodienas cilvēciskā pagrimuma reprezentantu radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos visdažādākajos aspektos. Tikai pēc tam būs saprotams, kā varēja rastiem tādi primāti kā esejā „Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks” minētie kailas miesas un seksa fani, cilvēka miesas ēdāji, ģimenes un laulības nīdēji Juris Pūce, Artūrs Bērziņš, Jana Kukaine, Andrejs Balodis, Ieva Lange, Ilmārs Šlāpins, Inga Gaile, Inese Kalniņa, Vladislavs Nastavševs, Vents Sīlis. Portāls ”Satori” ir viņu mājas. Tajās ielaiž tikai deģenerātus. Tajā publicē tikai īpaša kaluma jaunās paaudzes „radošās” inteliģences tipus ar aizdomīgu ārieni un perversu prāta produkciju. Nekādi nav saprotams, kā Rozentāla, Purvīša, Valtera, Raiņa, Poruka un citu latviešu ģeniālo personību mantojuma pārņēmēju vidū varēja rastiem tādi kropļi kā „mākslinieks” Artūrs Bērziņš: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam." Ģenealoģiskā analīze ir nepieciešama. Runa ir par jauno paaudzi. Lielākā daļa no vārdā nosauktajiem primātiem strādā augstskolās. Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.

Dažas refleksijas

·       Refleksija par refleksiju pie mums ir aktuāla. Kādreiz mans mentors izstūma no Raiņa mantojuma jēdzienu „refleksijas”. Tas it kā esot ideālisma filosofijas jēdziens, kas neiederas proletāriskajā Raiņa materiālismā. Tāda bija mentora argumentācija. Neticu, ka viņš neapzinājās savas argumentācijas aplamību. Liekas, visu izšķīra kaut kāds subjektīvs naids pret šo jēdzienu, bet nevis pasaules uzskats. Naids pret jēdzieniem-svešvārdiem ir plaši izplatīts. Acīmredzot nav viegli saprast, ka jēdzieni-svešvārdi saīsina tekstu, tekstu dara semantiski konkrētu. Latviešu vārdiem latīniskās izcelsmes vārda „refleksijas” vietā nāktos lietot „apcere”, „pārdomas”, „domu un pārdzīvojumu izvērtējums”. Katram no tiem ir sava semantiskā aura. Toties „refleksijas” aptver visu triju latviešu vārdu auru vienā semantiskajā aurā.

·       Tradicionāli uzskata, ka cilvēki visvairāk baidās no kara, bada, slimībām. Taču statistika rāda šo baiļu avotu nepamatotību. Cilvēkiem visvairāk klājas baidīties no nāves pašnāvības formā, no nāves autokatastrofā. Abos tik tikko minētajos nāves veidos uz planētas iet bojā vairāk cilvēku nekā slimību, bada dēļ. Karš nav katru dienu, un karš nav vienlaicīgi uz visas planētas.

·       Mūsdienās cilvēku vislielākais apdraudējums ir informatīvais terorisms, destruktīvi sagrozot cilvēku apziņu visdažādākajos virzienos un novedot cilvēkus līdz deģenerācijai un degradācijai, morālajam un estētiskajam pagrimumam. Informatīvā terorisma laikmetā galvenā ir cīņa par cilvēka dvēselēm. Rietumu civilizācijā dezinformācija kā informatīvā terorisma instruments uzplaukst pamatā „baltās” rases bojāejas mentalitātes dēļ. Apzinoties savu izmiršanu, „baltā” rase ir zaudējusi jebkāda veida pietāti pret cilvēciskumu, garīgumu, patiesību, taisnīgumu utt. Bez šīs pietātes melošana nesastopas ne ar kādu pretestību – politisko, juridisko, morālo, ideoloģisko.

·       Informatīvais terorisms jau ir iznīcinājis patriotismu kā cilvēka organisku īpašību, kad patriotisms ir tādas pašas dabiskas jūtas kā mātes un tēva mīlestība. Latvijā patriotisms vairs nav cilvēka organiska īpašība. Patriotisms tiek apsmiets, uzskatīts par arhaismu. Par patriotisma deficītu liecina politiķu u.c. lepošanās ar savu patriotismu. Faktiski lepošanās ar patriotismu ir nekorekta, necienīga darbība. Tāda lepošanās liecina par patriotisma būtības neizpratni vispār.

·       Patriotisma esamība ir atkarīga no ideoloģijas. Ja vispār nav ideoloģijas jeb ideoloģija ir ideoloģija par ideoloģijas nevajadzību, tad nav ko gaidīt patriotismu. Mūsdienu Latvijā nav institūtu, kas izstrādātu un koriģētu ideoloģiju. Nenotiek filosofiska diskusija par ideoloģiju. Nav vispār diskusijas par Latvijas, latviešu tautas ceļu, nākotni. Latvijā garīgajā dzīvē prevalē meli, nepatiesība. Patiesībai vispār nav vietas masu komunikācijā, inteliģences darbībā.

·       Vispārējā melošana liecina par atbildības trūkumu; ja nav atbildības, tad var droši melot. Ja nav atbildības, tad meli piepilda smadzenes, kuras pēc tam nav viegli iztīrīt no meliem. Pie mums pašlaik neviens pat nedomā iztīrīt latviešu smadzenes no meliem un latviešu smadzenes piepildīt ar patiesību.

·       Sarunā par varu, individuālajās refleksijās par varu vienmēr klājas nošķirt diktatorisko varu no stipras varas. Ulmanis latviešiem asociējas ar diktatorisko varu. Latviešiem diktatoriskā vara un stiprā vara ir viens un tas pats, kas tā nav principā.

Tieksmju orientācija

Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms, „pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot, jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu, baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). Saprotams, tas ir jāvērtē plašā kontekstā - "baltās" rases izmiršanas un pagrimuma kontekstā. Rietumos tolaik jau aktīvi kārpījās t.s. finansu kapitālims, kas principā arī balstās uz "zvēra" kompleksu. „Perestroika” latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt orientētas divējādi: 1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām „perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz cilvēciski cienīgu maģistrāli, būtiski apvaldot „perestroikas” uzjundīto „zvēru”. Minētā mentalitātes īpašība noteikti pašlaik neļauj izveidot politisko spēku nacionāli reakcionārās valdošās kliķes padzīšanai. Pamodinātais „zvērs” domā tikai par sevi – savu materiālo stāvokli u.tml. „Zvērā” neeksistē sociāli orientētas tieksmes – doma par tautu, valsti. Turklāt ir vēl viens moments. Savu tieksmju realizācijā var būt kolektīva pretestība, kolektīvs apdraudējums (piem., valsts). Var būt individuāla pretestība, individuāls apdraudējums (piem., cita cilvēka). Latvietis tradicionāli vaino otru latvieti, bet nevis kolektīvo spēku. Latvietim visbīstamākais subjekts ir otrs latvietis, bet nevis kolektīvs (valsts, pašvaldība u.tml.). Tas negatīvi atsaucas uz latviešu spēju savu dzīvi normāli iekārtot valsts (kolektīvā) līmenī. Latviešos egocentriskais ir vairāk izteikts nekā socializējošais. Savukārt egocentriskais visos procesos un tajā skaitā sociālajos un politiskajos procesos vairāk akcentē individuālo nekā kolektīvo. Latviešiem dialektiskajā pretstatu cīņā galvenais ir citu indivīdu pretstati, bet nevis kolektīvie sociālie un politiskie pretstati. 

Šizofrēniķu diaspora

2018.gada 28.martā „Delfu” „versijās” ievietoja Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas rakstu „Diasporas likums – saturīgs, ne deklaratīvs”. Raksts faktiski spilgti apliecina valdošās kliķes cinismu un bezjēdzību. Raksts ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir ņirgāšanās, kas ir iespējama vienīgi nacionāli reakcionārā iekārtā. Dāma raksta: „Aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo mūsu valsts simtgadi sagaidīs ārpus Latvijas. Citās valstīs dzīvo gan tie, kuri aizbraukuši, personīgās un karjeras izaugsmes mudināti, gan tie, kuri devušies prom ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī tie, kuru dzimtas saknes citās valstīs stiepjas jau gadu desmitiem. Latvijas valsts ir vitāli ieinteresēta, lai daudzie tūkstoši mūsu pilsoņu nezaudētu saikni ar dzimteni un saglabātu latviešu valodu, tradīcijas un Latvijas sajūtu. Tāpēc tik aktuāli ir atbalstīt un uzturēt ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs.[..]Valsts atbalsts ir nepieciešams abām šīm grupām. Vienlaikus atbalstam jābūt rūpīgi pārdomātam, lai neradītu pretrunas sabiedrībā, lai Latvijā un ārvalstīs dzīvojošie netiktu pretnostatīti”. Tiekamies ar latviešu varas inteliģences tipisku šizofrēniju: ar vienu valdošās kliķes roku labākos pamudina atstāt mēslu bedri, ar otru valdošās kliķes roku taisās palīdzēt viņiem atgriezties Tēvzemē. Dāma, protams, nav spējīga aptvert sava vervelējuma šizofrēniju. Viņa nav spējīga saprast, ka galvenā vaina ir nacionāli reakcionārajā krimināli oligarhiskajā iekārtā, kā rezultātā katram normālam cilvēkam ir kauns par LR un viņš cenšas iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi citā zemē. Vispirms ir jālikvidē noziedzīgais režīms, jāsoda tā autori un tikai tad var lūgt kādu atgriezties dzimtenē. Cita ceļa nav. Cita ceļa meklējumi ir varas kliķes jauna nelietība, kā arī jauna iespēja tai nozagt "diasporai" paredzēto naudu. Valdošās kliķes loģikā ir tikai viens dzineklis - zagšana. Teksta lielākā vērtība ir nosauktais skaitlis – „aptuveni 370 000”. Skaitli nosauc „valsts” amatpersona. Tagad šo skaitli drīkst visi izmantot kā oficiāli apstiprinātu informāciju. Skaitlis asociējas ar diviem citiem skaitļiem – 15 400 un 42 149 (= 57 549). Deportācijas nav tas pats, kas bēgšana no mēslu bedres. Tomēr dotie skaitļi izsaka daudz. Tas ir tāpēc, ka „aptuveni 370 000” ir pašu latviešu nopelns – tautas padibeņu nopelns. Un tas arī ir „šķiru cīņas” rezultāts: alkātīgu izdzimteņu un normālu cilvēku „šķiru cīņas” rezultāts, kad tāpat kā senāk vienā revolūcijā uzvaru gūst hominīdu nevērtības – antropoloģiskās pelavas.

Dezinformācija

2018.g. 28.III „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”. Tas ir absurds: pie mums dezinformāciju nav iespējams likvidēt. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms, par ko nedrīkst teikt patiesību, bet nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni likvidēt dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, meli-dezinformēšana turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents. Tas, pirmkārt. Otrkārt, dezinformācija (tajā drīkst iekļaut informācijas apzinātu noklusēšanu) var būt vitāla sociālā, politiskā nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tā tas var būt ideoloģiskajā kontekstā; tā tas var būt, rūpējoties par sabiedrības, tā teikt, psiholoģisko veselību. Milzīgi dumja ākstība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina medija ziņa, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu. Problemātiska ir atsevišķu deputātu ideja policijā izveidot speciālu struktūru, kuras uzdevums būtu "brīdināt" viltus ziņu izplatītājus. Viltus ziņas tika vienmēr izplatītas. Bez tā nav iedomājama ideoloģija, militārā sfēra, kara notikumi. Mūsdienās viltus ziņu izplatīšana ir kļuvusi sociālā tendence, un tās rašanās un progresēšana ir jāskata sociuma deģenerācijas un degradācijas kontekstā "baltās" rases norieta laikmetā, kad valda "dzīres mēra" laikā un politiskā, sociālā, nacionālā bezatbildība ir kļuvusi norma. 

Salīdzinājumu stress

Vislielāko stresu izraisa salīdzinājumi. Ja šodienas latviešu dzīvi salīdzina ar citu tautu un tajā skaitā vistuvāko kaimiņu tautu dzīvi, tad sākas stress. Salīdzinājumi izraisa stresu, jo salīdzinājumi nav izdevīgi latviešiem. Taču salīdzinājumi izraisa ne tikai stresu, bet arī mazvērtības kompleksu. Ja nebūtu iespējams salīdzināt, tad mūsu dzīve liktos laba un to nekas neapēnotu. Tiklīdz sākam savu dzīvi salīdzināt ar citu tautu dzīvi, tūlīt rodas sarūgtinājumi, neapmierinātība, vainīgā meklēšana u.tml. Salīdzinājumos dominē kritēriju identiskums. Mēs sev un citiem piemērojam vienus un tos pašus kritērijus. Bet tas neko labu mums nedod. Kritēriju identiskums mums nav izdevīgs, jo tas atklāj mūsu nevērtību, nepilnību, atpalicību, nekompetenci, amoralitāti, bezsaimnieciskumu, intelektuālo pliekanību utt. Faktiski no salīdzinājumu stresa ir iespējams izvairīties. Turklāt eksistē teorija par salīdzinājumu nepamatotību. Tautu un to kultūras salīdzinājumi ir neproduktīva un nekorekta darbība. Protams, runa ir par kultūru relatīvisma teoriju, kas mums var būt sava veida morālais atbalsts un arguments mūsu kultūras vērtībai, kas salīdzinājumos ar citām kultūrām momentā izplēn. Saskaņā ar kultūru relatīvisma teoriju katra kultūra ir noteikta vērtība, noteikts ūnikums. Kultūru relatīvisma teorija neatzīst kultūru salīdzinājumus, jo kultūras nevar salīdzināt tāpēc, ka katra no tām ir oriģināls veidojums. Vērtējoši salīdzināt oriģinālos veidojumus ir liela bezjēdzība un pat savā ziņā amorāla darbība. Kultūru relatīvisma teorija var likvidēt salīdzinājumu stresu un mazvērtības kompleksu. Tas tā reāli notiktu, ja kultūru salīdzinājums nebūtu sava veida cilvēcisks instinkts. Cilvēkam neizdosies ierobežot instinktu sevi vērtējoši salīdzināt ar citiem cilvēkiem. Tāpat neizdosies ierobežot salīdzinājumu apjomu. Piemēram, sākot ar etniskās identitātes īpašību salīdzināšanu un beidzot ar tautas dzīves prakses salīdzināšanu.

Salīdzinājums

Valdošās kliķes jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku starptautisko noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR. Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla. Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts organizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas nupat notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, nosodoši izturējās pret nestrādāšanu, bezmaksas izglītība, medicīna, pensijas), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas bende. 

Apcūkošana

Skaidrs, ka latviešu savvaļā palaistā "miljona" attīstības līmenis ir atbilstošs gatavībai degradēt jebkuru kultūras elementu. Kāpēc lai dziesmu svētki būtu izņēmums un tos neapsmirdinātu ar tipiski latviskām izdarībām - stulbumu un zagšanu. Viss, kas notiek, organiski atbilst latviešu "miljona" morālajam un intelektuālajam līmenim. Vācieši velti iemācīja latviešiem kora dziedāšanu. Alfrēds Rozenbergs to saprata jau sen. Naiva ideja ir biļešu tirdzniecību uzticēt ārzemniekiem. Latvieši ir ģenētiski talantīgi apveltīti zagļi, un zagšana (visplašākajā nozīmē) ir latviešu kultūras stabils elements. Noteikti apmānīs arī ārzemniekus, inovatīvi izdomājot jaunus paņēmienus savas plebejiskās alkātības izbaudīšanai. Atceros 1973.gadu. Strādāju Talsu muzejā. Tas man un muzejam bija dziesmu svētku gads. Līdz lielajiem pasākumiem Rīgā staigāju pa lauku mājām un vācu dziesmu svētku vēsturiskos materiālus. Atradu un muzejam cilvēki ar prieku nodeva pat vairākus "ulmaņlaiku" koru karogus, kurus burtiski izcēla no pūra lādes. Mans daudzu mēnešu vākums deva iespēju mūsu muzejā noorganizēt Dziesmu svētku piemiņas izstādi. Tolaik bija pavisam cita atmosfēra ap Dziesmu svētkiem nekā šodien. Protams, jāsaprot, ka vispārējā tautas/rases degradācija nesaucē nevienu kultūras atzaru. Viss tiek apcūkots ar prastu mantkārību, „biznesu”, stulbumu, nelietīgām mahinācijām. Latviešu „miljonam” nav nekas svēts, par ko „akadēmiķi” turpina muldēt „latviskās identitātes” sakarā.

Muļķu mentalitāte

Tumsonību veicina arī muļķu īpatsvars. Muļķu mentalitāte ir smalka tēma. Par muļķu mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt par muļķiem. Folklorā muļķi ir dzīvē veiksmīgi cilvēki un realizē visas ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Latviešu jaunaudzes par muļķiem uzskata tos, kuri neprot zagt un iztiek bez stulbībām. Sena paruna rekomendē pret lišķīgiem un pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret ienaidniekiem. Dievs pret muļķību ir bezspēcīgs, un nekaunas par to atzīties visai cilvēcei. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociāls tips, un muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Bet vēl ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi. Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var par to priecāties. Tātad viņā ir gudrība, kuru apskauž muļķis, un muļķis savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku. Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē, lai pats nekļūtu muļķis. Komunikācija ar muļķi ir garīgi neveselīga nodarbošanās. Muļķis vienmēr tiecās pēc polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai par muļķu mentalitāti noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniskās, sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne par muļķu mentalitāti gandrīz neko nav pateikusi. Interesanti, ka pašlaik pie mums muļķu lomai (mentalitātei) ir ļoti būtisks politiskais pavērsiens. Latviešu muļkiem dārgā Maija Kūle teiktu – „politiskā jābūtības dimensija” ar noteiktu scenāriju. Pēc kārtējās ievēlēšanas Putins aicinās Trampu izvest NATO no Baltijas. Tātad arī no Latvijas. Visticamākais, Tramps to klusi izdarīs. Krievu unikālais jaunais ierocis jau pašlaik ir galvenais un vienīgais arguments NATO aizvākšanai. Ja Tramps to nedarīs, tad Krievija ilgi nedomās un Baltijā ievedīs savu karaspēku. Militāro iemeslu precīzi raksturo Kedims. Jurkānam ir izredzes tēlot Kirhenšteinu. Viņš tiek gatavots šai lomai. Tikai tā ir izskaidrojama 72 gadus veca no politiskās skatuves sen jau  nogājušā vīrieša, bijušās VDK uzticamības personas, aicināšana uz Valdāja klubu, sistemātiskā „piarēšana” ārzemju žurnālistiem, Krievijas, Latvijas sabiedrībai.Taču latviešiem ir visas iespējas minēto scenāriju novērst. Diemžēl tikai teorētiski. Praktiski šķērslis ir latviešu „miljona” lielā politiskā tumsonība un vienaldzība, vitālā ieinteresētība turpināt zagšanu, inteliģences deģenerācija un degradācija, kad ārpolitika uzticēta garīgi kroplam pederastam un visādām Sarkanmatainajām Tumsonībām, bet pēc 6.oktobra sāks valdīt postcilvēki.