Parodija par likteni

Latviju un latviešus var glābt tikai jābūtības filosofija un parbūtības politika, kas jau ir veselā saprāta terminos formulēta, intīmi līdzsvarota un kāri atbalstīta intelektuāli apdāvinātajā latviešu tautas miljonā. Latvieši tiks pie gaismas un godīguma, pateicoties vienīgi jābūtības vārdiem un parbūtības politikai. Latviešiem turpmāk vērtību nesīs jābūtība un parbūtība, jo tikai jābūtība un parbūtība ir spējīga nest vērtības latviešu prātam un sirdīm. Ja latvieši to ņems vērā, tad būs liels uzplaukums. Latviešiem tas ir jāņem vērā, jo mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz. Tas pats sakāms par parbūtības dimensiju mūsu valstī. Tikai jābūtības filosofija un parbūtības politika stiprinās latviešu prāta un dvēseles dimensiju, kas tūlīt būs dimensija visai Latvijai, nesot uzplaukumu un apskaidrību ar jābūtību un parbūtību visās dimensijās.

Liktenis

Latviešu liktenis ir jocīgs (nožēlojams) tajā ziņā, kas tas ir jocīgs no citu tautu viedokļa, bet nevis ir jocīgs no pašu latviešu viedokļa. Latviešu masas nemaz nesaprot, ka viņu liktenis ir jocīgs. Jocīgums spilgti izpaužas uz latviešu tautas bojāejas fona. Jocīgi ir tas, ka latvieši strauji noveco, izmirst, aizklīst svešumā savā vēsturiskajā pastāvēšanā tā arī neizjutuši īstu filosofiju, īstu daiļliteratūru, īstu valstiskumu, īstu saimniecisko uzplaukumu, īstas humanitārās zinātnes, īstu citu tautu cieņu, īstu nacionāli svētīgu reliģiju un ideoloģiju. Latvieši savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā galvenokārt ir pārtikuši no garīgās kultūras visdažādākā veida surogātiem un simulakriem, kroplas ideoloģijas zombējuma, alkātīgiem parvēnijiem, nacionālās nodevības, tautas aplaupīšanas, noziegumu brīvības, pseidointelektuāliem murgiem par „jābūtību”, politiskā marasma „par-politiķiem”, kas viss diemžēl tautas masām ir sagādājis lielu gandarījumu un pilnā mērā apmierinājis tautas masu garīgās vajadzības. Latviešu tauta pamatā ir dzīvojusi savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā kulta personu garīgajā apgādībā, kā arī speciālo dienestu „uzpiarēto” uzskatu līderu apdullinājumā, neapzinoties kulta personu un pseidouzskatu līderu primitīvās, vulgārās, ideoloģiski tendenciozās, idejiski un mākslinieciski seklās produkcijas intelektuālo un estētisko nevērtību. Īsti garīgās kultūras formāti un žanri tautu nav gandrīz nemaz veldzējuši. Piemēram, jāraksta ir pamflets par to, ar ko beidzās pamfleta žanra piedāvājums latviešu lasītājiem. Latvieši ir tauta, kurai patīk veselības aizsardzība kā bizness, izglītība kā bizness, māksla un literatūra kā bizness. Tauta iet strauji bojā. Tās neveselīgo mentalitāti vairs neviens nepagūs izmainīt, ja arī tomēr kāds to vēlētos izdarīt tautas labā.

Izsmeltība

Neoliberālisma izsmeltība vairs nav hipotēze, bet fakts. Neoliberālisma filosofija un ideoloģija vairs nav sociālās, politiskās, ekonomiskās iniciatīvas valdniece. Neoliberālisms vairs nevar piedāvāt kaut ko perspektīvu, pārliecinošu, iedvesmojošu un stratēģiski nozīmīgu. Neoliberālismam piemīt pozitīvu scenāriju izteikts deficīts. Neoliberālisma noriets ir acīmredzams. Apgalvojums, ka neoliberālisms ir cilvēces politiskā un cita veida menedžmenta pēdējā forma, iezīmējot „vēstures beigas”, izrādījās tukša bravūra. Rietumu liberālā demokrātija nebūt nav pēdējais pieturas punkts un nebūt nav tas, ar ko noslēgsies cilvēces vēsture tādā formātā, kuram nav vajadzīgi nekādi turpmākie uzlabojumi cilvēku dzīves sakārtošanā. Neoliberālisms neguva uzvaru globālā mērogā. Tas izgāzās globālā mērogā. Uz dažādu problēmu „globālo raksturu” tagad mēdz atsaukties vienīgi tie neoliberālisma apmātie politiskie kadri, kuri kaunas vai nevēlas uzņemties vainu par pašu neizdarību attiecīgajā valsts amatā. Tie, kuri neoliberālisma aizsegā nemīl nacionāli valstisko brīvību un neatkarību, faktiski mīl barbarismu ar tā moderno neoliberālisma glancējumu. Latviešu tauta ir spējusi izvirzīt tikai politiķus-barbarus, kuru tumsonība visaptveroši nomāc neoliberālisma glancējumu. Neoliberālisms nekad nebūs cilvēces politiskās filosofijas un ideoloģiskās vēstures galapunkts, kā arī valstiskuma teorētiskā aprīkojuma galapunkts. Neoliberālisms, protams, ir spītīgs veidojums. Noteikti arī totalitārs veidojums, nepieļaujot par sevi nekādu kritiku. Neoliberālisms aktīvi un demagoģiski sludina „viedokļu plurālismu”, aizmirstot, ka alternatīvs viedoklis nav tas pats, kas deklaratīvi pašmērķīgais „viedokļu plurālisms” – iespēja katram kaut ko pateikt par visu kaut ko bez vajadzīgajām zināšanām un lietpratības. Neoliberālisms neatzīst alternatīvo sociālisma un konservatīvisma politisko filosofiju un ideoloģiju. Taču neoliberālismam pagaidām izdodas turēt savā narkotiskajā miglā sociuma kādu daļu, jo alternatīvais sociālisms un konservatīvisms ir ļoti vārgs. Pateicoties neoliberālisma propagandai, saglabājas valstiskuma divas interpretācijas: nacionāli neatkarīgs valstiskums un antinacionāls, neoliberāls valstiskums bez suverenitātes. Pagaidām saglabājas arī finansu spekulatīvais kapitālisms, kuru retoriski iesaiņo neoliberālisms. Ražošanas kapitālismam nākas samierināties ar savu stāvokli mūsdienu pasaulē. Nacionāli oriģināla attīstība uz Zemes ir retums. Netiek slēpts, ka tauta nav valsts, bet valsts ir elite, birokrātija. Antineoliberālisms, antiglobālisms, antipostmodernisms galvenokārt eksistē citās civilizācijās, bet nevis Rietumu civilizācijā. Latvijā neoliberālismam pa vidu jaucas ne tikai pirmatnējā tumsonība, bet arī civilizētais pseidointelektuālisms – latviešu varas inteliģences eksistenciālā pamatforma. Tā, piemēram, tā vien liekas, ka „par-politiķis” savu debilo „par” murgojumu ir aizguvis no latviešu kulta filosofes Maijas Kūles jaunākajiem pseidointelektuālajiem murgojumiem „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” utt. Respektīvi, „jā” vietā visos izteikumos ir likts „par”. Danielam Pavļutam, iespējams, likās, ka „parbūtība” noteikti skan populistiski pievilcīgāk nekā „jābūtība”. Arī „vērtības nes parbūtību” skan savdabīgāk nekā „vērtības nes jābūtību”. To pašu var teikt par frāzi „mūsu valstī šīs parbūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Tas taču skan daudz dziļdomīgāk nekā „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Sabiedrībai „parbūtība” katrā ziņā liksies ekstravagantāka nekā „jābūtība”. Bet ar to pilnīgi pietiek, lai iekarotu latviešu sabiedrības sirdis un ap „par” izveidotu ģeniālu filosofisko, politoloģisko, socioloģisko, kulturoloģisko, ekonomisko konceptu, kā arī politisko partiju „Kustību „Par!””, kura pēc 2018.gada 6.oktobra kļūs valdošā partija, kurā jau ir iestājies Džordžs Stīls. Pseidointelektuālismam tāpat kā daudzām citām garīgajām parādībām ir modifikācijas – paveidi, variācijas. Pseidointelektuālismam ir vismaz divas modifikācijas: 1) var saprast pseidointelektuālo domu; domā ir uztverami tādi momenti, pret kuriem var iebilst; iespējama polemika; doma ir samākslota, un tai ir pseidointelektuāls statuss, taču ir iespējams debatēt, polemizēt; tātad ir iespējams diskurss (proti, saruna). 2) diskurss nav iespējams; pseidointelektuālā doma ir tik samākslota un terminoloģiski aplami samudžināta, ka neko nevar saprast un tādējādi nav iespējams nekāds diskurss. Piemēram, nav iespējams diskurss par minētajām tipiski pseidointelektuālām frāzēm: „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” (Maija Kūle). Diskurss nav iespējams, piemēram, par frāzi „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem” (Daniels Pavļuts).

Melnās sirdis

Par „melnajām sirdīm” portālā „Pietiek” labi raksta S.Veinberga tekstā par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu slavenā basketbolista algošanai. Ievietoju šādu komentāru. „Melnās sirdis” ir latviešu lielākā bagātība. To nesen precīzi izskaitļoja VVF: 50% + 50%. Puse ir totāli debila, puse – daļēji. Tāpēc S.V. nogānīšana turpināsies arī šajā portālā. Nevar neturpināties! Latviešiem vispār neinteresē tas, kā tiek izmantota nodokļu nauda, - neinteresē, cik saprātīgi tas tiek darīts. Manuprāt, tas tā ir tāpēc, ka nodokļi tiek maksāti ļoti daudzos gadījumos nevis no godīgi nopelnītas naudas, bet no zagtas naudas. Zagšana sākās jau Rīgas pilī, kur nelieši slēpj informāciju par savām nelietīgi nosacītajām algām/piemaksām/prēmijām/pabalstiem utt. LR ir krimināli oligarhiskā mēslu bedre ar noziegumu brīvību un masveida zagšanu kā neattīstītās populācijas galveno kaislību. Sports ir „bauda” pēc smagā zagšanas darba. S.V. prot saskatīt un vērtēt galveno. S.V. prot precīzi domāt un labi rakstīt par galveno. Bet tas latviešos tradicionāli izraisa milzīgu skaudību un naidu. Par latviešu elementāras paškritikas trūkumu vispār nav vērts atgādināt. Tauta bez elementāras paškritikas nav tauta, bet siseņu bars. S.V. ir nācies ar „melnajām sirdīm” tikties bieži. Viņa ir izturējusi, kas ir par spēkam latviešu mūždien nicinātām lielām personībām. V.S. noteikti izturēs arī jaunāko tumsonības izvirdumu.

Fani

“Jābūtība” (Maija Kūle) un „parbūtība” (Daniels Pavļuts) kā izteikti pseidointelektuālie murgojumi noteikti var patikt tiem mietpilsoņiem un garīgi neattīstītajiem tipiem, kuriem vispār ir vājība čubināties ap iracionāli simboliskiem un idiotiskiem simulakriem – Lielvārdes jostu, Buiķa spēju redzēt savu iepriekšējo dzīvi, Ziedoņa „re kā”, kultūras jēdziena ekstravagantu izmantojumu („Kultūra ir svaigs gaiss un sekss”). Pseidointelektuālo murgojumu autori noteikti paši nav īsti normāli. Pseidointelektuālie murgojumi nav apzināti veidojumi ar noteiktu ideoloģisko slodzi, kādi mēdz būt, piemēram, mākslinieku apzināti provocētie publiskie skandāli, lai tādā veidā pievērstu sev uzmanību. Speciāli provocētie publiskie skandāli parasti ir skaidra prāta darbs. Turpretī pseidointelektuālie murgojumi nav skaidra prāta rezultāts, bet gan idiotijas, kretīnisma un nekaunības simbioze. Pseidointelektuālos murgojumus izplata nekaunīgi cilvēki. Bet tā nav parastā nekaunība – skaidra prāta nekaunība. Drīzāk tā ir garīgi nevesela prāta nekaunība, agresīvi izplatot savus pseidointelektuālos murgojumus. Garīgi vesels cilvēks ir spējīgs atšķir intelektuāli saprātīgus risinājumus no murgojumiem un nekad necentīsies uzspiest citiem intelektuāli nesaprātīgus risinājumus. Neapšaubāmi, pseidointelektuālisms var pastāvēt tikai neattīstītā vidē – zinātniski, intelektuāli, kognitīvi neattīstītā vidē. „Jābūtība” var pārgudri sprēgāt tikai īstas filosofiskās domas deficīta vidē. „Parbūtība” var muļķot sabiedrību tikai elementāras politiskās apziņas deficīta vidē. 

Lāčplēši

Portālā „Pietiek” 2017.g.17.sept. tika ievietots teksts sakarā ar viena „Helsinki-86” aktīvista nāvi. Ierakstīju komentāru. Cits anonīms komentētājs mani nosodīja. Atbildē citēju pašus „lāčplēšus”. Kopumā radās šāds teksts. Mitoloģija, reliģija, ideoloģija - lūk, galvenie kompleksi sabiedrības zombēšanai, kas ir bijusi aktuāla nepieciešamība visos laikmetos, bet īpaši tajās reizēs, kad varai pār sabiedrību (tautu, nāciju) nav leģitīms raksturs vai vara ir iecerējusi kādu grandiozu sociālo, nacionālo, politisko, ģeopolitisko nelietību. "Perestroika" ir unikāla nelietība cilvēces vēsturē, tāpēc tās praktiskie realizētāji joprojām turpina muļķot sabiedrību, stāstot par saviem varoņdarbiem "kantora" uzdevumā. T.s. Helsinku grupas veidošana "kantorim" pašam noteikti bija zināms pagrūts notikums, nespējot izmantot aprobētu materiālu. Tāpēc, domājams, pie mums tika atlasīti totāli nepiemēroti tipi - neizglītoti, aprobežoti,nelietīgi tendēti mēsli, kuri nekādi nevar tikt saistīti ar to intelektuāli piesātināto darbību, kāda bija pazīstama ārzemēs intelektuāļu aprindās. Tas ir saprotams: mūsu lāčplēši turpinās tēlot lāčplēšus līdz kapa malai, kā arī šie nožēlojamie mēsli līdz kapa malai turpinās savā starpā strīdēties par to, kurš ir vislielākais "Lāčplēsis". Par to internetā liecina zemiskie strīdi sakarā ar dotā "varoņa" nāvi. Kā parasti, latviešu lielākie mēāsli ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti. Par to latviešus ļoti mīl krievi, poļi, ebreji, baltkrievi. Tagad arī franči, angļi, amerikāņi,itāļi, spānieši, jo ES šie latvieši tagad ir slaveni ar savu nodevību un eiropeisko vērtību neatzīšanu, pielienot pederastībā apstulbušajiem amerikāņu izvirtuļiem politikā. Kas attiecās uz „lāčplēšiem”, tad, lūk, ko vieni „Helsinku lāčplēši” raksta par citiem „Helsinku lāčplēšiem”: „Sveiks, Linard ! D. Īvāns mani ir uzaicinājis 23.martā LTF muzejā piedalīties seminārā par H-86 kā pretimstāvētāju grupas locekļiem Rožkalnam un Pupuram. Pirmais tajā nekad nav sastāvējis, otrais izslēgts no grupas 1988. g. pavasarī par mēģinājumu izmantot esamību grupā, lai varētu bez sarežģījumiem emigrēt.Kā viņus politiski iznīcinātu man ir pietiekoši materiālu.Tomēr punktu visam pieliktu Pupura vēstule Tev, kurā bija ļoti daudz necenzētu lamuvārdu, ieskaitot sūkāšanuu.t.t.. Par nožēlu vēstuli neesmu saglabājis.Ņemi vērā, ka šis subjekts mēģinās atkal nākošgad startēt no NA Saeima vēlēšanās Šīs personāžas pēdējā gadā tiek popularizētas. Domāju, ka Tev skaidrs, kuriem spēkiem tas ir izdevīgi. Ja Tu varētu to vēstuli man atsūtīt ar Pupuru kā iespējamo Trīszvaigžņu ordeņa nēsātāju vai deputātu būtu uz visiem laikiem pielikts punkts. Arī ar t.s. disidentu Rožkalnu. Labi būtu, ja tai saietā būtu Raimonds Bitenieks.Visu to labāko . Juris [Vidiņš]”. Un, lūk, kādu „nekrologu” sacerēja viens „lāčplēsis” par otru „lāčplēsi”: „Uzticams Maskavas čekas pakalpiņš, kurš vēlēja man nāvi un pat piedalījās manis likvidēšanā, nu pats aizgājis ceļu, kuru vēlēja man. Nevēlu viņam ne labu ne sliktu, bet tikai to, ko pats “godam” nopelnījis. Nodevība, narkotikas un alkohols bija tie, kas pieveca vīru pašos spēka gados…. .”

Gļēvuļi

Kā parasti, latviešu lielākie mēsli ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti. Par to latviešus ļoti mīl krievi, poļi, ebreji, baltkrievi. Tagad arī franči, angļi, amerikāņi,itāļi, spānieši, jo ES šie latvieši tagad ir slaveni ar savu nodevību un eiropeisko vērtību neatzīšanu, pielienot pederastībā apstulbušajiem amerikāņu izvirtuļiem politikā.

Tipiskums

Citāts no teksta „Delfos” sakarā ar nodokļu reformu: „Es biju klāt, kad bija tikšanās ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, un viņa sacīja, ka ilgāk vilcināt vairs nevar, jo priekšā ir vēlēšanas. Turklāt, pēc viņas teiktā, ir virkne Eiropas Komisijas prasību un citi iemesli, kuru dēļ tas viss jāpaspēj šogad. Iespējams, ka viņai ir taisnība. Taču, ja reforma tiktu izstrādāta rūpīgāk, tad arī efekts būtu labāks." Citātā atspoguļojās LR varas kliķes tipiski aprobežotā un noziedzīgā pieeja visus 27 gadus. Pirmkārt, viss tiek darīts priekš „vēlēšanām”. Otrkārt, viss tiek darīts, izpildot „Eiropas” pavēles. Turklāt valdošās kliķes kadru aprobežotība ir tik milzīga, ka viņi pat nespēj sevi kontrolēt un izpļāpājās par savas valstiski noziedzīgās darbības motīviem. Bet ir vēl viens tipisks moments; proti, varas inteliģences atbalsts valstiskajiem noziegumiem. Citāta autors nerunā skaidru valodu, bet saka „Iespējams, ka viņai ir taisnība”. Tātad netiek atklāti nosodīta, bet tiek relatīvi attaisnota idiotiskā pieeja un valstiski noziedzīgā darbība.

Cūkkopēja

Saprotams, nav iebildes pret cūkkopējas darbu. Tā ir tik pat svēta lieta kā jebkurš darbs un tā veicējs. Runa ir par to, ka “cūkkopēja” sāk tēlot politiķi. Faktiski “cūkkopējas” ir vainīgas mūsu valsts iznīcināšanā. Politika – tā ir īpaša mentalitāte, īpaša aura, tradīciju komplekss, īpaša cilvēciskā kvalitāte, īpašas cilvēciskās spējas. Jēdzieni “cūkkopēja” un “politiķis” nevar būt sinonīmi. Mūsu latviešu “cūkkopējām” nevar būt nekāda priekšstata par minēto kvalitāti, auru, spējām. Tāpēc ir primitivizācija, vulgarizācija, imitācija. Bet galvenais – valsts krahs ar tā agoniju visos dzīves segmentos. Agonijas beigas nav saredzamas. „Cūkkopēju” ēras beigas nav apjaušamas.

Eksperiments

2017.gada 16.septembrī portālā „Delfi” rubrikā „Versijas” tika ieviets Jāņa Aizbalta ("Eco Baltia vide" direktora) teksts ar virsrakstu „Pašvaldību iesaistīšanās biznesā – dārgs eksperiments nodokļu maksātājiem un tirgus kropļošana”. Teksts sākas šādi: „Par spīti tam, ka Konkurences padome un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) jau gadiem asi kritizē pašvaldību iesaistīšanos privātajā biznesā, ir vietvaras, kuras to dara – ignorējot gan iedzīvotāju intereses, gan uzraugošo institūciju aizrādījumus”. Autora pieeja un terminoloģija izraisa vairākus drūmus jautājumus. Pirmkārt, kāpēc lai krimināli oligarhiskā mēslu bedrē pašvaldības neiesaistītos vispārējā noziedzības bakhanālijā? Noteikti ir jāiesaistās! Citādi netiks uzskatīti par normāliem cilvēkiem. Otrkārt, kurš var aizliegt pašvaldībām aplaupīt savus pavalstniekus? Treškārt, kāpēc lai kāds nepiedalītos noziedzības orģijās, ja vienmēr atradīsies kāds latviešu stulbenis, kurš noziedzību nosauks par "eksperimentu"? Kāda vērtīga tauta, kurai noziedzība ir eksperiments! 

Talants

Pašlaik ir izveidojusies interesanta situācija: globālo (arī relatīvi lokālo) sociālo problēmu analītiķa talants eiropeīdu vidē nav vajadzīgs. Tāpat nav vajadzīgas speciālas zināšanas, domāšana plašās kategorijās; nav vajadzīga profesionālā intuīcija, prognozēšanas dotumi utt. Principā nekas nav vajadzīgs no tā, kas vienmēr ir obligāts priekšnoteikums analītiskajai darbībai, - šajā gadījumā globālo sociālo problēmu analītikai. Pašlaik vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir veselais saprāts, nodrošinot darbību atbilstoši veselajam saprātam. Ja agrāk, protams, arī bija vajadzīgs veselais saprāts, tad pašlaik pietiek tikai ar veselo saprātu. Pašlaik vairāk nekā nevajag. Tā tas ir izveidojies tāpēc, ka sociālajos procesos dominē totāls amorāliskums, absolūts absurds, idiotisms, bezmērķīgums un bezjēdzība. Tādos apstākļos pietiek ar to, ka cilvēks lūkojās uz pasauli no neangažēta veselā saprāta viedokļa. Pašlaik nav jāmeklē stratēģiski, slepeni, diplomātiski, ģeopolitiski, nodomi tur, kur praktiski valda banāls stulbums, alkātība un gļēvums, bet politiskos un sociālos procesus bezmērķīgi un bezjēdzīgi bīda labākajā gadījumā haotiska un eklektiska domāšana, bet sliktākajā (visbiežākajā) gadījumā prevalē idiotija un iracionālisms.

Dārgums

Kapitālisma lielākais dārgums ir privātīpašums. Kapitālistiskās valsts galvenais uzdevums ir privātīpašuma sargāšana; respektīvi, privātīpašnieku aizsardzība viņu privātīpašuma aizsardzības jautājumos. Kapitālismā privātīpašums ir reāls dārgums. Par privātīpašuma aizsardzību kapitālismā reāli interesējās un rūpējās. Solot konsekventi aizsargāt privātīpašumu, kapitālisms nemānās, un tāds solījums nav politisks triks vai ideoloģiska demagoģija, kā tas kapitālismā ir ar kapitālisma dārgumiem “demokrātija” un “brīvība”, kas pamatā ir ideoloģiski virtuālas konstrukcijas. Kapitālisma liberāli demokrātiskajā iekārtā brīvība un demokrātija attiecās tikai uz valdošajiem slāņiem, bagātniekiem. Runas par demokrātiju kā dēmosa varu vispār ir skaists bubulis. Par privātīpašumu kā kapitālisma organisku un svētu sastāvdaļu to nedrīkst teikt. Privātīpašuma aizsardzība ir augstā līmenī tiesiski normēta un valstiski uzraudzīta, garantēta. Tas, ka LR ir krimināli oligarhiska mēslu bedre, izpaužās attiecībā pret privātīpašumu. LR sevi retoriski sludina kā kapitālistisku valsti, taču praktiski ir krimināla valsts ar totālu noziegumu brīvību un totālu privātīpašuma nihilismu. LR privātīpašums nav svēta lieta, nekādā gadījumā nav reāls dārgums. Valsts neaizstāv privātīpašnieku intereses privātīpašuma aizsardzībā. Valsts tiesu sistēma, prokuratūra, policija un citi dienesti nav privātīpašuma sargi, bet gan ir privātīpašuma laupīšanas līdzdalībnieki. Internetā ir daudz pierādījumu, ka, piemēram, tiesa kalpo bandītiskiem laupītājiem, kuri kādam vēlas atņemt privātīpašumu. LR krimināli oligarhiskā iekārta ar noziegumu brīvību un privātīpašuma nihilismu latviešu masās neizraisa pretestību. To nākas izskaidrot ar latviešu taisnīguma apziņas niecību. Latviešiem ir jocīga attieksme pret noziedzību, melošanu, zādzībām. Latviešiem ir „labi” zagļi un „slikti” zagļi, „labi” čekistu „avoti” un „slikti” čekistu „avoti”. Latviešu taisnīgums nav ideāli konsekvents, bet parasti vadās no kaut kādiem amorāliem un faktiski neskaidriem apsvērumiem. Piemēram, nav saprotams, kāpēc tādi čekistu „avoti” kā Stradiņš, Taivāns, Andrejevs ir „labi” čekistu palīgi un cienīgi saņemt valsts apbalvojumus, augstus amatus, publikas jūsmu, bet citi „avoti” tiek nolamāti.

Partijas intereses

Zinot Lemberga kunga biogrāfiju un tātad zinot par viņa senāko dzīves pieredzi, vērts ir atgādināt par kādreiz padomju Latvijā slaveno tiesisko, morālo, ideoloģisko, valstisko, politisko visvareno normu vārdā „Partijas intereses”. Šo normu ir vilinoši (domājams, arī Lemberga kungam) salīdzināt ar LR tiesu namos valdošo tiesiskumu (praktiski – beztiesiskumu). Lemberga kungs ir viens no tiem cilvēkiem, pateicoties kuriem Latvija šodien ir smirdoša mēslu bedre, kurā nepārtraukti funkcionē kompartijas varas laiku visvarenās normas „Partijas intereses” visvarenais latviskais variants: latviešu juristu korporācijā valdošā tiesiskuma totālā ignorēšana kādu neliešu savtīgajās interesēs, kas ir vēl pretīgāks variants nekā padomju norma „Partijas intereses”. Autors raksta: „Ir acīmredzami, ka lietas iztiesāšana nenotiek objektīvā un neatkarīgā tiesā, jo procesā arvien vairāk un vairāk tiek nesamērīgi ierobežotas manas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir pretēji Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta prasībām.” Tas ir labi, ka Lemberga kungs izjūt uz savas ādas to, ko pats ir Latvijā enerģiski sastrādājis. Lemberga kungs var lieliski salīdzināt normu „Partijas intereses” ar šī laika kādas „partijas” (klana, grupējuma, bandas, oligarha) „interesēm” LR tiesu darbībā.

Pamflets

Pie mums pamfleta žanrs ir svešs žanrs. Latvieši nav izlutināti ar pamfletiem. Tam ir objektīvs iemesls. To nosaka tautas vēsture. Pamflets ir politiskās satīras žanrs, kas ir vērsts pret pastāvošo politisko iekārtu. Tāpēc politiskā vara cenšas nepieļaut pamfleta žanra izplatību publiskajā telpā. Tā tas bija cara laikā, tā tas bija padomju laikā. Citus laikus latvieši nemaz nepazīst. Pirmskara LR pamfleta žanrs arī nebija populārs, jo principā nebija nekāda iemesla vērsties pret politisko iekārtu, kā tas ir pēcpadomju laikā, kad LPSR pārdēvēja par LR ar krimināli oligarhisko iekārtu, kādēļ ir akūta nepieciešamība pēc iespējas ātrāk likvidēt noziedzīgo un tautai ļoti kaitīgo politisko režīmu. Pēcpadomju laikā pamfleta niecīgo attīstību (faktiski deficītu) ietekmē divi faktori. Pirmkārt, latviešu rakstniecības mākslinieciski un idejiski vārgais līmenis. Otrkārt, literāri radošās inteliģences un inteliģences rakstošā segmenta (žurnālistu, filosofu, politologu u.c.) aklā kalpošana, pielīšana, izpatikšana valdošajai kliķei, kā arī intelektuālā un profesionālā aprobežotība. Interesanti (faktiski graujoši) uz pamfleta attīstību (sociālo autoritāti) var atsaukties mūsdienu komunikācijas skaistās īpatnības: SMS, 140 zīmju, interneta komentāru iedibinātais domāšanas, loģikas, mākslinieciskās nosacītības izpratnes stulbais līmenis. Pamflets lasītājam nav viegla lektīra. Pamfletā atspoguļojas reālas personas un reāli fakti, par ko lasītājam ir jābūt labi informētam un jāpārzina ne tikai attiecīgās reālijas, bet arī to reālais konteksts. Bez tā nav iespējams pilnā mērā uztvert pamfleta saturu, jo pamfletā reālijas tiek apzināti interpretētas absurdā, groteskā, hiperbolizētā veidā, lai panāktu kariķējošu efektu; proti, realizētu pamfleta stratēģisko uzdevumu. Kā zināms, absurda, groteskas, hiperbolas mākslinieciskās nosacītības pakāpe ir ļoti augsta. Arī tas atsaucas uz pamfleta nebūt vieglo lasīšanu un satura ideālo izpratni. Pamflets ir, tā teikt, augstas literārās kultūras pielūdzējs.

Paveidi

Pseidointelektuālismam tāpat kā daudzām citām garīgajām parādībām ir modifikācijas – paveidi, variācijas. Pseidointelektuālismam ir vismaz divas modifikācijas: 1) var saprast pseidointelektuālo domu; domā ir uztverami tādi momenti, pret kuriem var iebilst; iespējama polemika; doma ir samākslota, un tai ir pseidointelektuāls statuss, taču ir iespējams debatēt, polemizēt; tātad ir iespējams diskurss (proti, saruna). 2) diskurss nav iespējams; pseidointelektuālā doma ir tik samākslota un terminoloģiski aplami samudžināta, ka neko nevar saprast un tādējādi nav iespējams nekāds diskurss. Piemēram, nav iespējams diskurss par šādām tipiski pseidointelektuālām frāzēm: „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” (Maija Kūle). Diskurss nav iespējams, piemēram, par frāzi „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem” (Daniels Pavļuts).

Pilsonība

Nesaprotot, kas notiek uz Zemes demogrāfiskās pārejas laikā, var rasties tāda jautri nepārdomāta iniciatīva; ne jau par "baltajiem" ir runa; eiropeīdiem bērni vairs nedzims līdz pasaules galam; jābaidās ir no tā, ka te pie mums atklīdīs dzemdēt bērnus visa Āfrika, daļa no Latīņamerikas un Dienvidāzijas. Lūk, par ko ir runa, bet nevis par "krieviņiem", kuriem bērni dzimst vēl mazāk nekā latviešiem. Bet var būt laulības pārkāpēja iniciatīva nav slikta, ap 2050.gadu LR būs visvairāk iedzīvotāju/pilsoņu, pārspējot Indiju un Ķīnu; no prognozētajiem 12 miljardiem kādi 5-6 miljardi būs latvijieši. Tātad latviešiem atkal būs iespēja ar kaut ko lepoties ne tikai Eiropas mērogā, bet Piena Ceļa galaktikas mērogā.

Sarkanie parvēniji

Правая рука Дзержинского, латыш Мартын Лацис наставлял чекистов: "Мы истребляем буржуазию как класс. Не ищите на следствии материалов и доказательств того, что обвиняемый действовал делом или словом против советской власти. Первый вопрос, который мы должны ему предложить, – к какому классу он принадлежит, какого он происхождения, воспитания, образования или профессии. Эти вопросы и должны определить судьбу обвиняемого". 

Prezidents

Valsts kraha apstākļos degradējās viss: ekonomika, politika, izglītība, garīgā kultūra. Degradējās arī valsts kadru politika: kadru atlases kritēriji, kadru kontroles mehānismi, kadru atbildība, kadru reālā darbība. Laulības pārkāpēja (tātad amorāla cilvēka) izvēle Valsts prezidenta postenim ir spilgta liecība cilvēciskajai degradācijai LR varas institūtos. Degradācija uzņem apgriezienus. Ja tas tā nebūtu, tad kļūda dotā "kadra" izvēlē būtu izlabota un laulības pārkāpējs būtu patriekts uz Ogri vai izraidīts no valsts.

Rezultāts

Kā parasti pēcpadomju Latvijā, galvenokārt visu izšķir debilitāte, bet nevis loģika. Loģika visu izšķir tikai zagšanā. Ja var kaut ko nozagt, tad vietējiem galva strādā. Varas kliķes debils pasākums ir „Rīdzenes sarunu” akumulācija publiskajā telpā. Nav padomāts, pie kā tas novedīs. Un, lūk, novedis tas ir pie tā, ka ir iegūts ļoti uzskatāms lietišķais pierādījums latviešu masveida cilvēciskajai nevērtībai. Tiekamies ar milzīgu cilvēcisko niecību čupu. Tas attiecas gan uz „komisiju”, „politiķiem”, „deputātiem”, „oligarhiem”, „žurnālistiem”, „ekspertiem”, gan pārējo publiku, interneta komentētājiem, kuru produkcija izcili liecina par fundamentālu debilitāti, nespējot neko sakarīgu izprast, pateikt, atzīt. Tas, ka LR nekur neder un ir noziedzīgs smirdējums, bija zināms jau pašā sākumā. Tagad ir redzams, ka vainīga ir ne tikai valdošā kliķe, neliela VDK/PSKP laupītāju banda. LR noziedzīgā smirdējuma ģenēzē faktiski visvainīgākā ir „tauta”, tās varas inteliģence, visi tie, kuri tagad „Rīdzenes sarunās” cenšas saskatīt kaut ko loģisku, normālu, perspektīvu utt. Iespējama ir tikai viena attieksme: LR krimināli oligarhiskās iekārtas revolucionārs noliegums un likvidācija, bet nevis puņķošanās ap noziedzīgā smirdējuma atsevišķām detaļām – „artefaktiem”.

Zemnieks

"Stikla kalnā" sastopamo ierakstu var attiecināt arī uz tautas (zemnieku) politisko apziņu. Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta un pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētas cilvēka vēsture. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība, politika ir pilsētas garīgie elementi,- tie ir sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā tipisku zemnieku (bijušo dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat ne reti naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār, kā arī nav elementāras politiskās apziņas: saprātīgs priekšstats par politiku, suverenitāti, tiesiskumu, ideoloģiju, sociāli politiskajām koncepcijām, politisko partiju veidošanas principiem, politiķu sociālo misiju utt. Minētā attieksme un politisko priekšstatu neattīstība nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinēta bāze.

Triāde

Latviešu tautas likteni acīmredzot nosaka fatālisms. Nākas ticēt latviešu tautas nenovēršamajam liktenim savas dienas vadīt neadekvāti cilvēciski cienīgai dzīvei. Uz latviešiem, piemēram, neattiecas slavenā triāde: 1) revolūciju izdomā romantiķi, 2) realizē fanātiķi, 3) revolūcijas labumus bauda nelieši. Neskatoties uz triādes trešā elementa apdraudējumu, šī triāde parasti tautai nodrošina neatkarību, atbrīvošanos no kolonizatoriem, nodrošina sociālo taisnīgumu un vienlīdzību. Respektīvi, nodrošina cilvēciski cienīgu dzīvi, ko dažādu iemeslu dēļ ir iespējams panākt tikai revolucionārā veidā. Ne vienmēr revolūcijas labumus tauta ļauj baudīt neliešiem. Uz latviešu tautu līdz šim ir attiecies vienīgi minētās triādes trešais elements: revolūcijas labumus bauda nelieši. Tā tas bija XX gs. sākumā, tā tas notika arī XX gs.beigās. „Perestroiku” neizdomāja romantiķi un nerealizēja fanātiķi. „Perestroikai” ir tikai viens dzinējspēks – VDK un PSKP nelieši, kuri savās nelietībās iemānija PSRS tautu masas un inteliģences lielu daļu. LR atjaunošanu neizdomāja romantiķi, un  LR praktiski neatjaunoja fanātiķi. LR atjaunošanu izdomāja un praktiski realizēja nelieši, apzināti izveidojot krimināli oligarhisku valsti. Latviešu tautas nenovēršamajam liktenim nākas ticēt tāpēc, ka arī pašlaik nav iespējama minētā triāde, lai atbrīvotos no cilvēciski necienīgās dzīves. Latviešu tautai nav romantiķu (intelektuāļu, filosofu, domātāju). Viņu vietā ir tikai kūļi, šmūļi, kuri ir spējīgi vienīgi stulbi murgot par 4.atmodu. Savukārt fanātiķu vietā ir varas inteliģences zagļu masas, jo valdošā kliķe arī „tautai” ļauj zagt, ja tās zagļi piekrīt dalīties ar Lielo Bandu.

Saprāta kritēriji

Cilvēki dzīvē sastopas ar dažādiem cilvēciskā saprāta konstatēšanas un vērtēšanas kritērijiem. Kritēriju atsevišķu grupu veido zinātniskie kritēriji: psihiatrijas, psiholoģijas kritēriji. Kritēriju atsevišķu grupu veido kritēriji, kurus var dēvēt par kognitīvi un loģiski triviālajiem kritērijiem. Šīs grupas kritēriji balstās uz ikdienišķi aksiomātiskām zināšanām un elementāri loģiskiem spriedumiem. Tie ir kritēriji, kuri atsaucas uz vienkāršām, parastām aksiomātiskajām atziņām. Atsaucas uz aksiomām, par kurām nav vajadzīgas diskusijas un kuras bez speciāliem pierādījumiem pieņem par patiesību. Piemēram, cilvēciskā saprāta konstatēšanas un vērtēšanas kritērijs kognitīvi un loģiski triviālo kritēriju grupā var būt attiecīgā cilvēka attieksme pret Zemes riņķošanu ap Sauli, Zemes formu. Ja cilvēks saka, ka Saule riņķo ap Zemi un Zeme nav apaļa, bet plakana, tad varam apšaubīt dotā cilvēka saprāta esamību un vērtību. Cilvēciskā saprāta konstatēšanas un vērtēšanas kritērijs kognitīvi un loģiski triviālo kritēriju grupā var būt arī cilvēka attieksme pret sociāli politiskajiem fenomeniem. Piemēram, attieksme pret LR un tās valstiskumu, kā arī dažādiem LR vietējiem politiskajiem procesiem. Teiksim, ja cilvēks saka, ka LR nav krimināli oligarhiskā valsts ar noziegumu brīvību, tad varam bez sirdsapziņas pārmetumiem apšaubīt dotā cilvēka saprāta esamību un vērtību. Tas pats attiecas uz tādu politisko procesu kā „Rīdzenes sarunas”. Ja cilvēks pret šīm „sarunām” un to „izmeklēšanu” izturas, tā teikt, nopietni un gaida konstruktīvu risinājumu, tad šim cilvēkam ir milzīgas problēmas ar veselo saprātu.

Konģēniji

Par latviešu valdošās kliķes „tautas” zombēšanas organizatorisko nemākulību ir grēks žēloties,- kliķe no varas inteliģences smirdīgākās daļas prot veikli izvēlēties attiecīgajai ideoloģiskajai situācijai vispiemērotāko idiotu, kas ar savu enerģisko idiotiju „tautas” sabiedriskajā domā panāk totālu haosu. Latviešu zombētkārā miljona zombēšanas jaunākajā projektā ar nosaukumu „Rīdzenes sarunas” tāds vērtīgs atradums noteikti ir jaukais holēriķis un latviešu histrions Allika kungs. Kungs jau veiksmīgi tika izmantots sakarā ar levitviepļu uzcūkotās kroplās preambulas slavēšanu. Tagad atkal uz viņu liek lielas cerības. Tas ir pamatoti. Allika kungs ir konģeniāls tips parlamenta lielajam juridiskajam birģerim un etniskajam bipatrīdam Judina kungam, kura idiotijas plūdi jau ir sen piedzīvoti. Abi noteikti fantasmagoriski sastrādāsies. Dotais teksts tam ir uzskatāms pierādījums.* Tādi veiksmīgi garīgi radniecīgi idioti apliecina vienu skaistu un aktuālu likumsakarību. Proti, eiropeīdu vēsturiskajā virzībā ir drūmi izteikts ceļš līdz “Dieva nāvei” (sekularizētam morālajam pagrimumam) un tālāk līdz “Cilvēka nāvei” (intelektuālajam pagrimumam). Šodien saruna par Postcilvēku un viņa Postkultūru kļūst ikdienišķa nodarbība ne tikai zinātnē, bet arī publicistikā. Postcilvēku cilvēciski neadekvātā klātbūtne ir visur: Rīgas pilī, valdībā, parlamentā. Tas ir labi. Latviešu vērtīgākajam miljonam nav grūti prognozēt savu nākotni.

* Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/palieciet_vismaz_pagaidam__katrs_sava_vieta_,_es_vismaz_

Sarkanie parvēniji

Sarunā par sarkanajiem parvēnijiem noteikti nākas izvērst ģenētisko aspektu. Nākotnē zinātne tam katrā ziņā pievērsīs lielu uzmanību. Ģenētiskā faktora loma vēsturiskajos notikumos jau tagad tiek apskatīta arvien biežāk un biežāk. Sarkano parvēniju triumfam mūsdienās ir ļoti dziļas ģenētiskās saknes, jo XX gs. tika apzināti iznīcināts vērtīgākais ģenētiskais materiāls. Sekas fokusējas “perestroikā”, drausmīgi atklājot „proletariāta” ģenētisko degradāciju. No lumpeniski plebejiskajām masām mutācija ir devusi tik šausmīgu materiālu, kuram nav precedenta. Proletariāta vadoņu galvās XX gs. beigās apzināti tika plānota nesalīdzināmi lielāka sociālā netaisnība nekā tika plānota “oktobra revolūcijas” projektā, kura mērķis bija likvidēt materiālo nevienlīdzību. “Perestroikas” arhitekti turpretī paredzēja radīt milzīgu materiālo nevienlīdzību – visu atņemt pašam proletariātam. Turklāt atņemt savējiem – tādas pašas lumpeniski plebejiskās izcelsmes cilvēkiem kādi bija gorbiji, jakovļevi un citi ģenētiskie atkritumi. Var, protams, ironizēt: proletariāts piedzīvoja atriebību par saviem grēkiem pret “kapitālistiem”. Atriebība bija drausmīga: proletārieši iznīcināja paši sevi. Kas attiecas uz latviešiem, tad nākas ņemt vērā nedaudz savādāku ģenētisko virzību. Latviešiem nekad nav bijis tāds ģenētiskais slānis, kāds bija krieviem, poļiem un citiem, kuri varēja lepoties ar aristokrātiju. Šodienas latviešu ģenētiskais avots ir vergu/dzimtcilvēku ģenētiskā evolūcija, kura ir radījusi adekvātu ļaužu masu. Kopīgais ar “perestroikas” Maskavas viepļiem ir tas, ka arī Rīgas latviešu sarkano parvēniju netaisnība ir vērsta pret savējiem – tādiem pašiem latviešiem ar tādu pašu ģenētisko bāzi. Uz šī fona tagadnes sarkano parvēniju muldēšana par savu valsti, neatkarību, ģeopolitiskajiem riskiem ir grotesks fars, jo latvieši apzog paši sevi un savā mežonīgajā tumsonībā nav spējīgi to saprast. Vienīgi ir spējīgi savā mežonīgajā tumsonībā vainot krievus, ebrejus.

Valoda

Pasaules pieredze valodas apguvē ir zināma: valoda ir jāiemāca pamatizglītības skolā tādā līmenī, lai jaunietis (ja viņš tā vēlas) varētu turpināt dotajā valodā mācīties vidusskolā, augstskolā. Pie mums galvenais jautājums ir tas, vai spējam to praktiski izdarīt: vai ir attiecīgs stundu skaits latv.val. apguvei un, galvenais, vai latviešu val. apguves metodika ir adekvāta dotajam mērķim. ZA filologi Blinkenas vadībā jau 90.g. sākumā lepni atsacījās nodarboties ar tik prastu tematiku kā val.mācīšanas metodika. Šo stulbo pieeju atbalstīja latviešu dieveklis ZA prezidents tolaik un latviešu servilisma klasiķis Stradiņš. Latv.val.mācīšanas metodika noteikti joprojām ir „sāpju bērns”. Bet kas attiecās uz tā idiota ierosinājumu par eksāmeniem, tad šajā ziņā izpaužas latviešiem tipiskā nelietīgā rusofobija. Par „laimi” „krievvalodīgie” LR ir gļēva un principā tumša masa. Tādu „politiķu” kā cilēviči, ždanoki bezjēdzīgajā vadībā šī masa nespēj aizstāvēt savas cilvēciskās intereses un ir aktīvi iesaistījusies vietējā galvenajā stihijā - zagšanā.